- Fricis Roziņš 19.03.1870. – 07.05.1919.
- Pēteris Stučka 14.(26.)07.1865. – 25.01.1932.
- (raksta izstrāde) Andrievs Niedra 08.02.1871. – 25.09.1942.
- Pirmais prezidents Jānis Kristaps Čakste 14.09.1859. – 14.03.1927.
- Otrais prezidents Gustavs Zemgals 12.08.1871. – 06.01.1939.
- Trešais prezidents Alberts Jānis Jēkabs Kviesis 22.12.1881. – 09.08.1944.
- (raksta izstrāde) Ceturtais prezidents Kārlis Augusts Vilhelms Ulmanis 04.09.1877. – 20.09.1942.
- Maskavas Universitāti viņš absolvēja 1899. gadā.
- Armijā par brīvprātīgo iestājās 1897. gadā.
- Universitātē iestājās 1892. gadā.
- Nikolaja ģimnāzijā mācījās no 1884. (vai 1885.?) līdz 1892. gadam.
- Sakas pagasta lauku skolā mācību process ilga 3 gadus ziemas periodā. Normālos apstākļos bērns skolu apmeklēja 8–11 gadu vecumā.
- Gustavs Zemgals dzimis 1871. gada augusta vidū.
Uzreiz izteiksim pieņēmumu, ka Latvijas Republikas pirmo prezidentu biogrāfijas ir viena no visvairāk pētītajām vēstures tēmām. Tiesa, ja šādai izpētei pieiet kaut nedaudz kritiski, uzreiz kļūst pamanāms, ka visi autori pārpublicē praktiski vienus un tos pašus faktus un to interpretācijas.
Skaidrs, ka dažādas ideoloģiskās pieejas noved pie dažādiem šo faktu vērtējumiem, taču pašlaik internets mūsu uzmanībai piedāvā tikai to, kas atbilst mūsdienu uzskatiem.
Savukārt pēdējā laikā publicētās ziņas uzskatāmi rāda, ka vietējie iedzīvotāji 19. gadsimta vidū bija visai neviendabīgi pēc etniskajām pazīmēm un veidojās vismaz no trim šeit dažādi tapušām lielām grupām. Pirmajā no tām ietilpa šo zemju iekarotāji, kolonisti un viņu pēcteči. Otro grupu veidoja paverdzināto pamatiedzīvotāju pēcteči. Bet trešā grupa sastāvēja no kaimiņiem un ieceļotājiem, kuri šeit bija nonākuši mierīgā ceļā un apmetušies uz dzīvi, vienojoties ar pastāvīgajiem iedzīvotājiem un oficiāli pastāvošo varu.
Turklāt mūsu aprakstītie procesi norisinājās 650–700 gadu garumā, un acīmredzot tieši jaunlatviešiem ar savu darbību izdevās novilkt zināmu nosacītu svītru, pasludinot pasaules kopienai tādas TAUTAS kā „latvieši” esamību.
Tomēr pirms 300–200 gadiem vēl neviens nezināja, kā veidosies turpmākie notikumi, un visas trīs grupas dzīvoja pamanāmi nošķirtu dzīvesveidu. Ļoti izteikta atšķirība bija tādi kritēriji kā nodarbinātības joma un baznīcas sakramentu fiksēšana. Pie tiem, kā zināms, pieder kristību, laulību un bēru rituāli. To dokumentālas fiksēšanas prakse – līdz pat dzimtbūšanas atcelšanai – attiecās vienīgi uz muižu īpašniekiem un brīvlaistajiem kopienu locekļiem.
Četru gadu laikā, pētot šos jautājumus, mums ne reizi nav nācies redzēt līdzīgu informāciju par dzimtcilvēkiem, kurus veidoja vienīgi vietējo pamatiedzīvotāju pēcteči. (Kas ir pilnīgi saprotams. Jo, nedod Dievs, atklāsies, ka kristietis ir pārpārdevis vai dāvinājis kristieti citam kristietim. Vai nogalinājis un nav saukts pie atbildības. Un tas vairs nav pieklājīgi...). Viņus Baltijas kolonizācijas laikā paverdzināja šeit iebrukušie vācu iekarotāji. Tāpēc pašu ciltskoka esamības faktu var uzskatīt par vienu no ienācēju atšķirīgajām iezīmēm.
Vēl viena skaidri izteikta iezīme ir ienācēju uzticība savām jau esošajām etniskajām tradīcijām. Viena no tām ir vairāk nekā viena vārda došana zīdainim kristībās, kas nebija raksturīga vietējo pamatiedzīvotāju vai slāvu ieceļotāju pēctečiem. Bet otra, ne mazāk izplatīta un noturīga – tā pati koru dziedāšana, kas mūsdienās tiek uzskatīta tieši par latviešu atšķirīgo iezīmi. Taču patiesībā to šeit ienesuši ieceļotāji no Rietumeiropas...
Un pavisam uzskatāma atšķirība ir pētāmās personas sociālā stāvokļa līmenis. Var teikt, ka dzimtcilvēku vidū nebija skolas izglītības un profesionālās apmācības tradīciju. Bet var apgalvot, ka tieši otrādi – no vergturu puses tika praktizēta mākslīga vergu izolācija no vispārējās izglītības procesa un amatu apguves. Turklāt ar skaidri saskatāmu mērķi – turpmāku paverdzināšanu un ekspluatāciju.
Tādējādi, atkārtosimies:
• vairāk nekā viena vārda došana kristībās;
• informācijas esamība baznīcas grāmatās par veiktajiem baznīcas sakramentiem;
• informācija par izglītības līmeni un nodarbošanos ar pārvaldes darbību vai amatiem ar milzīgu varbūtību liecina par pētāmās personas piederību ienākušo iekarotāju un Rietumeiropas kolonistu pēcteču kategorijai.
Skat. rakstu „Kas patiesībā ir mūsdienu latvieši”Šī teksta autori pilnībā piekrīt nacionāli noskaņotu sabiedrības pārstāvju apgalvojumiem, ka ienācēji vienmēr cenšas turēties savrupās grupās, ģenētiski nesajaukties ar pamatiedzīvotājiem un atbalstīt viens otru pēc nacionālās un reliģiskās piederības. Tāpēc pašu piederību šādām grupām ir pilnīgi loģiski uzskatīt par apstiprinājumu pētāmās personas pamatiedzīvotājiem svešai etniskajai izcelsmei.
Un vēl kāds aspekts. Parasti liela mēroga sociāli transformējošu projektu īstenošanas rezultātus var novērtēt tikai pēc ilgāka laika kopš to uzsākšanas. Kā mēdz teikt – „lielas lietas labāk redzamas no attāluma”. Taču arī ļaut visam ritēt savu gaitu ir visai riskanti. Lai kontrolētu šādu projektu norisi, veiktu nepieciešamās korekcijas un prognozētu iespējamos rezultātus, ir vajadzīgi zināmi orientieri, bez kuriem kvalitatīvs monitorings vienkārši nav iespējams. Tāpēc ir pilnīgi loģiski, ka īstenoto pārmaiņu virzību var vērtēt pēc personām, kuras atrodas šādu projektu galvenajos punktos, vietās un amatos. Šajā rakstā mēs vēlamies darīt zināmu mums pieejamo informāciju par Latvijas valstiskuma pirmajām personām kopš Krievijas impērijas sabrukuma 1917. gadā.
Fricis Roziņš
(19.03.1870 – 07.05.1919)
Dzimis turīga „Vanagu” māju saimnieka Ādama Roziņa ģimenē. Ģimenē bija vēl divi bērni: dēls Žanis (1872 – ?) un meita Anna Karolīne (1878 – ?). Mums nav citas informācijas par Friča ģimeni, izņemot to, ka vecāki to varēja atļauties un tāpēc palīdzēja vecākajam dēlam iegūt tiem laikiem labu izglītību.
Sākumā viņš divus gadus mācījās Durbes elementārskolā (pamatskolā). Pēc tam absolvēja Nikolaja ģimnāziju Liepājā. Pēc tam no 1891. līdz 1897. gadam ar pārtraukumiem studēja medicīnu un tieslietas Tērbatas Universitātē. Turklāt visās trīs mācību iestādēs mācības notika vācu valodā, bet, sākot no ģimnāzijas, pati valoda vairs netika mācīta, un studijām bija nepieciešamas obligātas valodas zināšanas dzimtās valodas līmenī. Tāpēc var apgalvot, ka ģimenē runāja vāciski un vācu valoda viņam bija dzimtā. Tas nozīmē, ka kristīšana un ieraksts baznīcas grāmatā notika vācu valodā, un arī pirmo vārdu pēc piedzimšanas zēns dzirdēja vāciski. Otrā pasaules kara laikā vācu varas iestādes to uzskatīja par pietiekamu faktu, lai pierādītu ārisko izcelsmi un pieskaitītu pie „folksdoičiem”.
Oficiāli atzītu augstāko izglītību tā arī neieguva, taču biedru vidū boļševiku partijā izcēlās ar izglītotību, inteliģenci un pat zināmā mērā ar latviešu nacionālismu. Par to viņš saņēma līdzgaitnieku kritiku.
Bija precējies ar Magdu Roziņu (? – ?), par kuru nekādu skaidru informāciju mums pagaidām nav izdevies atrast. Izņemot vienu kopīgu fotogrāfiju, kas uzņemta Šveicē 1902. gadā.
Nodarbojās ar žurnālistiku, publicistiku, tulkošanu, literatūras izdošanu un izplatīšanu. Cita starpā no vācu valodas latviski pārtulkoja un 1900. gadā izdeva K. Marksa un F. Engelsa darbu „Komunistiskās partijas manifests”. Tajā pašā laikā pats darbojās humora, satīras un feļetona žanrā. „Āzis” ir viņa literārais pseidonīms.
Kā autoritatīvs profesionāls revolucionārs 1917. gada decembrī tika ievēlēts par Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu padomes izpildkomitejas (Iskolata) – pirmās Latvijas padomju valdības – priekšsēdētāju. Savukārt 1919. gadā viņš dažas nedēļas ieņēma zemkopības komisāra amatu Padomju Latvijas valdībā.
Miris no plaušu karsoņa un apglabāts Brāļu kapos Rīgā.
Sīkākus biogrāfiskos datus oficiālie avoti nepiedāvā. Tāpēc no sevis piebildīsim, ka, spriežot pēc pieejamās informācijas, pēc savas izcelsmes Fricis Roziņš piederēja pie vācu etnosa.
1.
Piemiņas plāksne (Fricis Roziņš / 19.03.1870 – 07.05.1919) atrodas: A sektors / 53. rinda / 30. vieta.
Rīga, Brāļu kapi, 2024. gada jūlijs
Rīga, Brāļu kapi, 2024. gada jūlijs
Rīga, Brāļu kapi, 2024. gada jūlijs
30.12.2024
Pēteris Stučka
(14(26).07.1865 – 25.01.1932)
Topošais valstsvīrs, jurists, politiķis, rakstnieks un literatūras izplatītājs dzimis visai turīga saimnieka ģimenē Kokneses pagasta “Pakuļu” mājās. Tēvs Jānis Stučka jaunībā bija Daugavas plostnieks. Taču vēlāk viņam izdevās veiksmīgi apprecēties un kļūt par lielas saimniecības īpašnieku, kurā viņš prasmīgi un sekmīgi saimniekoja. Par to viņš baudīja kaimiņu cieņu un tika ievēlēts par pagasta vecāko.
Savukārt māte Ieva Stučka (dzimusi Līgere) bija tik mūsdienīga un izglītota sieviete, ka, dzīvojot tālajā Vidzemes provincē, bija sieviešu žurnāla “Rota” ārštata korespondente, kur laiku pa laikam publicēja savus rakstus.
Viņu ģimenē piedzima divi bērni, bet jaunākā meitene nomira 9 gadu vecumā.
Vecākiem bija visas iespējas sniegt dēlam labu izglītību, un viņi nosūtīja to mācīties Rīgas pilsētas (vācu) ģimnāzijā. Tur viņš ne tikai iepazinās, bet arī uz daudziem gadiem sadraudzējās ar nākamo tautas dzejnieku un valstsvīru Jāni Raini (Jānis Pliekšāns, 1865–1929). Viņi mācījās vienā klasē, sēdēja vienā skolas solā, dzīvoja vienā istabā un pilnībā dalīja viens otra intereses.
Pēc četriem mācību gadiem, 1883. gadā, abi biedri devās uz Sanktpēterburgu un iestājās universitātes Juridiskajā fakultātē. To P. Stučka ne tikai sekmīgi absolvēja, bet 1889. gadā ieguva tieszinātņu grādu.
Pēc atgriešanās Latvijā viņš strādāja jurisprudences jomā, vienlaikus veltot lielu uzmanību sabiedriskajai darbībai, kļūstot par vienu no ievērojamākajiem latviešu sabiedriski politiskās kustības “Jaunā strāva” pārstāvjiem.
Pēc 10 gadus ilgas romantiskas pazīšanās viņš apprecēja J. Raiņa jaunāko māsu Doru (Doroteja Anna Pliekšāne, 1870–1950). Viņa bija sieviete ar mūsdienīgiem, visai emancipētiem uzskatiem, kura spēja viņu pārliecināt, ka viņu dzīves jēga ir sociāla sabiedrisko attiecību pārkārtošana, ...“būt cīnītājiem par tautas laimi”.
Runājot par P. Stučkas dalību tā laika politiskajā un revolucionārajā dzīvē, mēs iesakām lasītājiem meklēt informāciju interneta plašumos. Jāņem vērā, ka mūsdienu Latvijā viņa vārds mērķtiecīgi (un jāsaka, ka pilnīgi pamatoti) ir nodots aizmirstībai.
No savas puses piebildīsim, ka, spriežot pēc mūsu pētītās informācijas, Pētera Stučkas vecāki pēc izcelsmes bija vienkāršas kārtas, taču piederēja pie vācu etnosa. To netieši apstiprina arī paziņu loks, kurā viņi uzturējās. Galu galā Stučku ģimenes bagātajās mājās viesojās Atis Kronvalds (1837–1875), Jēkabs Pilsātnieks (1838–1879), Krišjānis Valdemārs (1825–1891)... Kuri, saskaņā ar mūsu pētījumu rezultātiem, paši bija etniskie vācieši.
Doras Stučkas apbedījuma vieta
1.
P. Stučkas tēvs Jānis Stučka, nodarbojoties ar kokmateriālu pludināšanu uz Rīgu, kļuva par turīgu koktirgotāju. Tomēr likteņa ironijas dēļ mūža nogalē viņš ievērojami kļuva nabadzīgāks un nomira 1891. gadā, tajā pašā gadā, kad Jāņa Raiņa tēvs.
Savukārt māte Ieva Stučka nomira 12.03.1897. Koknesē, “Vecbirznieku” mājās.
2.
Savas dzīves padomju periodā P. Stučka ieņēma tik augstu amatu valstsvīru hierarhijā, ka viņam un viņa sievai tika piešķirts dzīvoklis Kremlī uz mūžu.
3.
Savas politiskās karjeras laikā P. Stučka ieņēma šādus vadošus amatus:
– Kominternes Latvijas sekcijas vadītājs;
– no 03.11.1917. – Padomju Krievijas tieslietu tautas komisārs;
– Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas pirmās padomju valdības vadītājs (17.12.1918. – 13.01.1920.);
– no 1920. gada – Kominternes izpildkomitejas loceklis un Latvijas Komunistiskās partijas Ārzemju biroja priekšsēdētājs;
– no 1924. gada – Internacionālās kontroles komisijas priekšsēdētājs;
– no 1923. līdz 1932. gadam – KPFSR Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Viens no Padomju tiesību institūta dibinātājiem un tā direktors. Maskavas Valsts universitātes profesors un Civiltiesību katedras vadītājs.
4.
Raksta sagatavošanā izmantotie avoti:
Vitebskas enciklopēdija. “Pēteris Stučka”.
Roalds Dobrovenskis. Biogrāfisks romāns “Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves”.
Dmitrijs Galkovskis. “Stučkas bērni” (“Novaja gazeta”, 09.06.1993.)
Jurijs Malihs. “Likteņu pinums” / 2006. g., Kirova-Vjatka.
“Latviešu strēlnieku vēsture” / no pirmajiem marksistiem līdz VDK ģenerāļiem.
30.12.2024
5.
Gatavojot rakstu, interneta dzīlēs uzgājām materiālu par mūs interesējošo tēmu. Iesakām iepazīties:
Vadims Nesterovs jeb Sergejs Volčoks: “It kā varētu tos pret šiem” / 10.04.2022.
Author.Today https://author.today
Laba fotoilustrāciju izlase, neobjektīva materiāla pasniegšana.
17.01.2025
6.
1888. gadā, vēl būdams Pēterburgas Universitātes pēdējā kursa students, līdzautorībā ar Jāni Pliekšānu (topošo Raini) sastādīja un publicēja satīrisku krājumu „Mazie dunduri”, kas bija vērsts pret buržuāzijas garīgo tukšumu un mietpilsonību Latvijā.
27.01.2025
7.
Pētera Stučkas ciltskoku izdodas izsekot pa abām līnijām līdz pat 18. gadsimta pirmajai pusei, tātad krietni pirms dzimtbūšanas atcelšanas. Tā kā viņa priekštečiem jau toreiz bija uzvārdi, tas nozīmē, ka viņiem bija arī dokumenti un varēja piederēt nekustamais īpašums. Tas nozīmē, ka viņi varēja rīkoties ar naudu un brīvi pārvietoties visas valsts robežās, nevis tikai 30 verstis no dzīvesvietas. Tas neapšaubāmi liecina par viņu personīgo brīvību. Tas savukārt gandrīz droši norāda uz viņu izcelsmi.
Atgādināsim, ka dzimtbūšanai tika pakļauti tieši vietējie pamatiedzīvotāji. Un muižnieku attieksme pret saviem vergiem gadsimtu gaitā izpaudās vārdā „lops”, t. i., „dzīvnieks, lops”, saprātīgs dzīvnieks. Savukārt visaugstāko baiļu, sāpju, neuzticības un krāpšanas pakāpi vietējie latvieši izteica ar vārdu „vācietis”. Tas uzskatāmi parāda attiecības starp šīm divām iedzīvotāju grupām – pamatiedzīvotājiem un ienācējiem.
Rezultātā ienācēji, pat ja tie atradās trūkumā, bija vietējo iedzīvotāju priviliģētā daļa. Viņi, protams, centās savas privilēģijas saglabāt. Viens no šādas saglabāšanas veidiem bija ienācēju noslēgtā kopienas dzīve un atteikšanās sajaukties ar pamatiedzīvotājiem, pat baidoties no asinsradniecības sekām.
((Pētera Stučkas un Jāņa Raiņa ciltskoku izpētes procesā mēs jau divreiz esam saskārušies ar dokumentētiem šādu laulību savienību gadījumiem:
brāļu Krišjāņa un Andreja Pliekšānu laulības ar māsām Doru un Lību Grikovskām-Griķmalēm.
brāļu Jāņa un Jēkaba Stučku laulības ar māsām Ievu un Ilzi Liģerēm.
Kas, starp citu, kļuva par vēl vienu biogrāfisku detaļu, kas vieno Pēteri Stučku, Jāni Raini (1865–1929) un Doru Stučku (dzimusi Pliekšāne, 1880–1950)).
Pievienojam P. Stučkas ciltskoku pa abām līnijām:
– pa tēva līniju –
| vecvecvectēvs Anšs Stučka | 1740–1800 | & | ? | 1782 – ? |
| vectēvs Reinis Stučka | 1836–1891 | & | Ieva Stučka (dzimusi Caune) | 1803–1868 |
| tēvs Jānis Stučka | 1836–1891 | & | Ieva Stučka (dzimusi Liģere) | 1841–(1897?)** |
| tēvocis Jēkabs Stučka | 1832–? | & | Ilga Stučka (dzimusi Liģere) | 1844–? |
– no mātes puses –
| mātes puses vecvecvecvectēvs Jakobs no Lejas Klaucēniem | ? ? | & | ? ? | ? ? |
| mātes puses vecvecvectēvs Andris no Lejas Klaucēniem | 1757–1830 | & | ? ? | ? ? |
| mātes puses vecvectēvs Krišjānis no Lejas Klaucēniem | 1786–1842 | & | Dārta | 1788–? |
| vectēvs Andrejs Liģeris | 1815 – ? | & | Maija Liģere | 1820 – ? |
Pētera Stučkas māte – Ieva Stučka (dzimusi Liģere), Ā. un M. Liģeru meita, 1841. – (12.03.1897. ?)
Var piebilst, ka vietnē “GENI” ir publicēta diezgan detalizēta informācija par Pētera Stučkas ciltskoku, kurā parādās desmitiem viņa radinieku vārdu. Starp tiem manāmi dominē izteikti vāciski vārdi un uzvārdi. Un, ja mūsu šī raksta sākumā minētie argumenti ir pareizi, tad atbilstoši savai izcelsmei Pēteris Stučka ir ģermāņu ETNOSA pārstāvis Latvijas NĀCIJAS sastāvā. No tā izriet secinājums, ka viņa personā Padomju varu Latvijā un Krievijā nostiprināja un ieviesa nevis baltu pēctecis “LATVIETIS” vai “SLĀVS ar haplogrupu R1a”, bet gan “SLĀVS ar haplogrupu R1b”.
Tiem, kuri neoperē ar šādu informāciju, jāsaka, ka šobrīd pastāv teorija par mentālām un pat pasaules uzskatu atšķirībām starp dažādu haplogrupu pārstāvjiem. Par to var iegūt informāciju, veicot attiecīgu pieprasījumu internetā.
Raksts: “Kas patiesībā ir mūsdienu LATVIEŠI”.
03.03.2025.
Pirmais Latvijas Republikas prezidents Jānis Kristaps Čakste
(Jānis Kristaps Čakste / 14.09.1859. – 14.03.1927.)
Sākot izstrādāt materiālus rakstam par Jāni Čaksti, mēs izvirzījām mērķi mēģināt paskatīties uz notikumiem, kas risinājās viņa dzīves laikā Latvijā, tieši no viņa skatpunkta. Galu galā, būdams nesen izveidotās valsts pirmais prezidents, Jānis Čakste vienkārši bija spiests piedalīties principu un noteikumu veidošanas procesos, kurus ievērojot vai pārvarot, Latvijas Republikai bija jāiziet uz pasaules politiskās arēnas.
Notika ierastā dzīvesveida lūzums, viena otru nomainīja laikmeti, notika kārtējā tiesību un pienākumu pārdale. Veidojās jauns SABIEDRISKAIS LĪGUMS starp iedzīvotājiem un pārvaldes eliti, kura redzamais rezultāts varēja būt drīzs sabrukums vai, gluži pretēji, topošā valstiskuma ilgstoša uzplaukšana. Turklāt arī “drīza un ilgstoša” laika parametri bija nezināmi lielumi.
Šī pētījuma sākumā autoru grupai nav vienota viedokļa par pirmā prezidenta Jāņa Čakstes lomu Latvijas valsts liktenī. Mēs neesam noskaņoti uzskatīt viņu ne par cinisku, mantkārīgu karjeristu, ne par romantisku, nesavtīgu ideālistu. Taču mums kļuva interesanti izveidot savu viedokli par šo jautājumu, kam aicinām pievienoties arī mūsu ieinteresētos lasītājus.
Pirmās divas mūsu pētījuma daļas jau ir publicētas ar virsrakstiem “Jānis Čakste (14.09.1859. – 14.03.1927.)” un “Pieminekļi pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem (14.09.1859. – 14.03.1927.)”. Un jāsaka, ka mēs negaidījām atrast tik daudz neatbilstību oficiāli paustajai biogrāfiskajai informācijai. Turklāt tās ir acīmredzamas, taču oficiālie vēsturnieki tās nekādi nekomentē.
Pētījuma trešo daļu esam nolēmuši publicēt šeit, Telegram kanāla režīmā, papildinformācijas iegūšanas gaitā.
17.01.2025
1.
Vācot materiālus par pieteikto tēmu, mēs nekādā ziņā nepretendējam uz oriģinalitāti. Tāpēc uzreiz atzīmēsim, ka izvirzītais jautājumu loks interesē ne tikai mūs. Tā jau 2013. gada 15. novembrī tīmekļa uzziņu vietnē “Latvijas krievi” (http://www.russkije.lv) tika publicēts bijušā Saeimas deputāta (2002.–2014. un 2018.–2022. gada sasaukumi) Nikolaja Kabanova (1970, Rīga) raksts “Čakste un viņa komanda” ar apakšvirsrakstu: “Kas bija pirmais Latvijas prezidents dzīvē un politikā”.
2.
Meklējot materiālus par mūs interesējošo tēmu, mums izdevās veikt nelielu, bet Šironu dzimtas locekļiem svarīgu atklājumu. Vienā no Jelgavas kapiem atrodas laika zoba skarts piemineklis, kas uzstādīts viņu radiniekiem. Proti: šeit apglabāti tēvocis, tante un viņu vecākā meita Marta, kura bija Teodora Širona (Teodors Emīls Širons / 1899–1959) māsīca. Teodors Širons bija precējies ar Maigu Široni (Maiga Elizabete Širona, dzimusi Čakste), vienu no Jāņa Čakstes jaunākajām meitām. Tāpēc, ja pie mums vērsīsies dzimtas koku sastādītāji Andris Širons un Līga Širona, mēs ar prieku sniegsim mūsu rīcībā esošo informāciju.
17.01.2025
Mūsu PIEŅĒMUMS
3.
Balstoties uz internetā atrodamo informāciju un izmantojot ziņas, kas apkopotas, sagatavojot mūsu pētījumu, esam gatavi dalīties ar šādu PIEŅĒMUMU:
Pētot visu pieejamo informāciju, nonācām pie secinājuma, ka, visticamāk, sabiedrībai sniegtajās ziņās par Jāni Čaksti sākotnēji ieviesti daudzi patiesībai neatbilstoši secinājumi. Tieši secinājumi, nevis paši visai skopie fakti. Turklāt sākot ar pašu pirmo brīdi, kad zēns Jānis nāca pasaulē.
Apskatīsim šādu faktu: Čakstu ģimenei piederēja mājas “Čakstu-Zirņu” Bērstelē. No tā tiek izdarīts šķietami loģisks secinājums, ka Jāņa bērnība pagājusi Bērstelē. Taču saskaņā ar mūsu pētījumiem J. Čakste Bērstelē, visticamāk, vispār nekad nav bijis. Ne piedzimstot, ne vēlāk. Un mums nav izdevies atrast nevienu vēsturnieku liecību, ne privātu, ne oficiālu, kas apgāztu mūsu pieņēmumu. (Un tajā pašā laikā šis mūsu “atklājums” nemaz tāds nav. Par to lieliski zina visi vēsturnieki, kurus interesē šī tēma. Un tieši šī iemesla dēļ Bērstelē nav un nekad nav bijis pat mājiena par kādas piemiņas vietas vai zīmes izveidi, kas saistīta ar pirmo Latvijas prezidentu.)
Tālāk. Mēs pieņemam, ka Krišjāņa Čakstes un Karolīnes Matildes Narunovskas laulība bija nomināla, pat fiktīva, pēc abpusēji izdevīgas vienošanās. Acīmredzot Karolīne palika stāvoklī, un šis fakts bija kaut kā oficiāli jānoformē. Savukārt par šo pakalpojumu Krišjānim Čakstem tika piedāvāts pakāpties uz viņam saprotamu augstāku sociālo pakāpienu, ļaujot kļūt par pārvaldnieku vējdzirnavās un ķieģeļu ceplī Bērstelē. Ar to arī viņu ģimenes attiecības beidzās.
Mēs pieņemam, ka visi Karolīnes Narunovskas bērni bija dzimuši no kāda cita vīrieša, nevis no Krišjāņa Čakstes. Un tieši viņš, šis otrs vīrietis, arī nodarbojās ar savu ārlaulības meitu un dēla finansiālo nodrošināšanu. Savukārt Krišjānis Čakste attiecīgi turpināja skaitīties oficiālais vīrs un tātad arī Karolīnes Matildes bērnu tēvs. Un līdz 1864. gadam, savai nāves stundai, strādāja un dzīvoja Bērstelē.
Mēs pieņemam, ka šim “kādam citam vīrietim” bija pietiekamas iespējas savu bērnu cienīgai audzināšanai. Iesākumā izmitinot viņus guberņas pilsētā Jelgavā (Mītavā) un nodrošinot izglītības procesu. Kā arī nokārtojot ar Kurzemes luterāņu baznīcu formalitātes par fiktīvas laulības noslēgšanu caur laulību sakramentu. Un piešķirot šiem notikumiem apkārtējās sabiedrības acīs leģitimizētu izskatu. Šim nolūkam arī tika nopirkta muiža “Auči” ar 214 ha pieguļošās lauksaimniecības zemes.
Mēs pieņemam, ka tieši šis vīrietis arī organizēja “Auču” saimniecības vadīšanu līdz pat 1906. gadam, kad līdz ar nolīgtā pārvaldnieka nāvi (bet iepriekš, iespējams, 1902. gadā, arī viņa sievas nāvi), kuri visiem tika stādīti priekšā kā Jāņa un viņa māsu vecāki, mantiniekam, t.i., Jānim Kristapam Čakstem, nācās ar šiem jautājumiem nodarboties pašam. Un tieši šim vīrietim un sievietei ir uzstādīti pieminekļi Igauņu kapos. Un pilnīgi iespējams, ar realitātei neatbilstošu informāciju.
Mēs pieņemam: ja šim vīrietim bija pietiekamas iespējas, lai atrisinātu šādus organizatoriskus jautājumus vietējo civilo un baznīcas varas iestāžu līmenī, tad tas bija kāds ar ļoti augstu ietekmes līmeni uz visiem Zemgales novadā notiekošajiem procesiem. Un pēc mūsu pieņēmumiem šis līmenis atbilst grāfu Mēdemu līmenim, kuri tajā brīdī atradās tiešās radniecības saitēs ar bijušajiem Kurzemes hercogiem. Kas savukārt dod iespēju pieļaut Jāņa Kristapa Čakstes radniecību ar visu šo reģionu veidojošo zemju bijušajiem īpašniekiem.
Ja mums ir taisnība, tad tas ar uzviju izskaidro:
● gan šī “nezināmā vīrieša” oficiālas laulības neiespējamību ar neizcilas izcelsmes meiteni, kāda bija Karolīne Matilde Narunovska;
● gan viņu laulības pārkāpšanu, kurai piekrita meitenes māte un vecākais brālis;
● gan pilnīgu informācijas trūkumu par mātes, vecākā brāļa Jēkaba un arī pašas Karolīnes likteņiem. Par viņu dzīves datiem un apbedīšanas vietām;
● gan variantu par viņas fiktīvās laulības noslēgšanu ar lai arī vienkāršas kārtas, tomēr vācu izcelsmes un vienmēr personīgi brīvo Krišjāni Čaksti;
● gan visu baznīcas izvadīšanas un laulību sakramentu pārcelšanu no Bērsteles uz Sesavas luterāņu evaņģēlisko draudzi, kas praktiski bija grāfu Mēdemu dzimtas “mājas” draudze;
● gan Krišjāņa Čakstes straujo (turklāt, pilnīgi iespējams, pat ne pēc spējām) kāpienu pa sociālajām kāpnēm. Lai gan šeit mēs neko nevaram apgalvot un pieļaujam, ka ar saviem pienākumiem viņš iemācījās tikt galā. Toties jaunais statuss noteikti palīdzēja viņam aizbāzt mutes ļaundariem un tenkotājiem;
● gan pilnīgu informācijas trūkumu par Čakstu dzimtu, sākot ar Krišjāņa Čakstes vecākiem;
● gan to, kā brāļiem “Krišjānim” un “Krišjāņa brālim” izdevās nomainīt savu uzvārdu “Zirnis” pret “Čakste”, ja jau bija pagājuši gadi pēc attiecīgo dokumentu izsniegšanas. Un kas gan Krišjāņa brālim varēja nepatikt uzvārdā Zirnis, ja viņu pilnībā apmierināja vārds “Krišjāņa brālis”?;
● gan to, kā izdevās noslēpt no apkārtējiem Čakstu ģimenes reālo ienākumu avotu. Un līdzekļu avotu muižas “Auči” iegādei un tālākai iekārtošanai;
● gan vācu valodu kā saziņas valodu Čakstu ģimenē. Kas vēlāk deva iespēju Jānim bez problēmām pabeigt divas mācību iestādes ar mācībām tikai vācu valodā;
● un, ja informācija par Karolīnes Matildes Čakstes (dzim. Narunovskis) nāvi 1870. gadā ir patiesa, tad kurš un kā nodrošināja viņas bērnu uzturēšanu un audzināšanu;
● un ka viņas iespējamā nāve 1870. gadā apkārtējiem nebija pārsteigums, UN ka ir ļoti līdzīgi, ka šim notikumam mums nezināmais bērnu īstais tēvs bija paspējis sagatavoties, atrodot iespēju iegādāties ļoti lielu zemes gabalu netālu no Jelgavas laikā, kad pārdot lauksaimniecības zemi nebija pieņemts. Tā kā mantojamie zemes īpašnieki to iznomāja ilgtermiņā un dzīvoja no šīs īres ienākumiem. Bet acīmredzot bērnu tēvs spēja izteikt pārdevējam ļoti izdevīgu piedāvājumu;
● un ka Karolīnes Matildes brālis, par kuru zināms tikai tas, ka viņš bija par viņu vecāks, viņu sauca Jēkabs un viņš bija Jāņa Čakstes krusttēvs, varēja kļūt par vispiemērotāko kandidatūru mūža pārvaldnieka lomai “Auču” mājās, kopā ar savu sievu kaimiņu acīs esot trīs bērnu vecākiem. Pildot šos pienākumus gan atbildīgi, gan ar asinsradniecības ieinteresētību. Un tajā pašā laikā, saskaņā ar vietnē GENI publicēto informāciju, pašam Jēkabam, visticamāk, savu bērnu nebija un viņš nebija oficiāli precējies;
● un ka, ja informācija par Karolīnes agrīno nāvi ir nepatiesa un viņa nodzīvoja līdz 1902. gadam, bet Krišjānis Čakste noteikti nomira 1864. gadā, tad tieši Jēkabs varēja aizstāt Krišjāni, uzdodoties par savas māsas vīru. Mēs nekādā gadījumā nemājām uz incestu, bet gan domājam nepieciešamību slēpt faktu par Karolīnes fiktīvo laulību ar Krišjāni. Turklāt lielas saimniecības vadīšana prasīja specifiskas zināšanas un spējas. (Bet šobrīd mēs paliekam pie sava viedokļa par Karolīnes Čakstes agrīno nāvi. Pretējā gadījumā būtu jāatzīst, ka deviņu mazbērnu, divu meitu un dēla pilnīgā klusēšana par savu vecmāmiņu un māti būtu saistīta ar viņu kautrēšanos par viņas neizcilajām saknēm un visai viduvējo izglītību. Vai, piemēram, kāda iemesla dēļ viņa bija psihiski rīcībnespējīga... Taču šādiem pieņēmumiem mums nav nekāda pamata.);
● un J. Čakstes aktīvā sabiedriskā darbība studiju laikā Maskavas Universitātē, kad 19.(31.)10.1883. viņa vadībā tika nodibināta “Maskavas latviešu studentu biedrība”, kas pēc vairākkārtējām nosaukuma maiņām ieguva nosaukumu “Austrums”. Tas ir pilnīgi iespējams, ņemot vērā faktu, ka Latvija atradās kā vistālākais vācu etnosa priekšpostenis ģeogrāfiskajos austrumos no Vācijas valsts;
● un iespējamais avots 4000 zelta rubļu, ko Jāņa Čakstes ģimene ziedoja IV Vispārējo latviešu Dziesmu svētku rīkošanai Jelgavā. Vai vismaz daļai no šīs naudas;
● un J. Čakstes veiksme savas politiskās karjeras veidošanā, kuras virsotne bija viņa prezidentūra;
● un ka Karolīnes Matildes bērni, visticamāk, zināja, kas bija viņu īstie vecāki. No tā arī izriet pilnīga klusēšana, pat visu Jāņa Čakstes ģimenes locekļu ignorēšana pret viņu it kā īstajiem tēti-mammu-vectētiņu-vecmāmiņu;
● un Jāņa Čakstes laulības ar izteiktas vācu izcelsmes sievieti Justīni Katrīnu Mariju Čaksti (dzim. Vesere);
● un Jāņa Čakstes sevis pozicionēšana kā Čakstu DZIMTAS dibinātāju. Un viņa pārliecība par savas dzimtas aizsākšanas veiksmīgajiem rezultātiem, kas izpaudās tradīcijas iedibināšanā reizi simtgadē (!) tikties pie viņa kapa (!) pēctečiem pa sieviešu līniju;
● un fakts, ka Jānim Kristapam un abām viņa māsām piedzimstot tika doti dubultvārdi, kas ir izteikta vācu tradīcija. Un vēl jo vairāk fakts, ka visiem deviņiem J. Čakstes bērniem tika doti trīskārši, ne reizi neatkārtojošies vārdi. Kas atbilst izteiktai vācu tradīcijai, kura raksturīga dižciltīgas izcelsmes personām;
● un vēriens un izvēlētais stils, būvējot jauno “Auču” muižas ēku;
● un J. Čakstes pēcteču kolaboracionisms ar Vāciju Otrā pasaules kara laikā. Un vācu okupācijas varas labvēlīgā attieksme pret J. Čakstes ģimenes locekļiem;
● un visu mūsu pieminēto faktu vispārēja noklusēšana no pašreizējo vēsturnieku puses, lai gan praktiski visa mūsu izmantotā informācija ir ņemta no atklātiem avotiem internetā.
4.
Jānis Kristaps Čakste vadīja jaundibināto valsti tieši no šī fakta proklamēšanas brīža, 18.11.1918. Atgādināsim:
01.(13.)1917. ar J. Čakstes piedalīšanos tika nodibināta Latvijas Pagaidu nacionālā padome;
17.11.1918. neklātienē ievēlēts par Tautas padomes priekšsēdētāju;
18.11.1918. Tautas padome Gustava Zemgala personā pasludināja Latvijas valsts izveidošanu;
01.05.1920. ievēlēts par Satversmes sapulces priekšsēdētāju;
14.11.1922. ievēlēts par pirmo Latvijas Republikas prezidentu;
06.11.1925. pārvēlēts uz otro prezidentūras termiņu;
14.03.1927. miris, atrodoties prezidenta amatā.
Tādējādi valsts „pie stūres” J. Čakste atradās 8,5 gadus, būdams visтиtulētākais „ilgdzīvotājs” Latvijas politikas pirmskara vēsturē. Turklāt, ja rēķina no „Maskavas latviešu studentu biedrības” dibināšanas brīža 31.10.1883. gadā, tad viņa aktīvās sabiedriskās un politiskās darbības kopējais stāžs pārsniedza 42 gadus.
27.01.2025
Otrais Latvijas Republikas prezidents Gustavs Zemgals (17.08.1871. – 06.01.1939.)
Pētot G. Zemgala dzīvesgājumu, mums acīs iekrita bijušā Saeimas deputāta N. Kabanova raksts „Veiksmīgais prezidents: Gustavs Zemgals – veiksmes cilvēks” (19.09.2021.), kura nosaukums, mūsuprāt, vislabāk izsaka iespaidu, kas radies no mūsu apkopotās informācijas. Tāpēc savu nelielo pētījumu mēs izklāstām tieši šādā gultnē.
1. veiksme. Vecāku ģimene.
Gustavs piedzima lauku amatnieka Jāņa (Jānis Zemgals, 24.05.1829. – 1907.) ģimenē. Dažādās publikācijās viņa profesija norādīta kā galdnieks, taču bez jebkādiem pierādījumiem vai papildinājumiem. Savukārt par topošā prezidenta māti ir zināms tikai viņas vārds – Grieta Zemgale (dzimusi Remese).
Ģimenē piedzima 6 bērni, un Gustavs bija pats jaunākais.
Roberts Zemgals (15.12.1861. – 20.05.1905.)
Paulīne Zemgale (01.09.1863. – 1863.)
Ernests Zemgals (21.12.1865. – 07.01.1866.)
Jānis Zemgals (07.10.1868. – 20.10.1944.)
Minna Zemgale (07.10.1868. – 28.10.1954.)
Gustavs Zemgals (17.08.1871. – 06.01.1939.)
Mums nekur neizdevās atrast nekādu informāciju par G. Zemgala brāļu un māsu likteņiem, izņemot divas pieminēšanas reizes:
iegūt izglītību Rīgas ģimnāzijā Gustavam finansiāli palīdzēja viņa brālis Roberts, kura ģimenē viņš šajā laikā dzīvoja;
turpmāk Gustavs uzturēja attiecības ar abiem brāļiem un tātad arī ar māsu Minnu.
Pēc jaunākā bērna piedzimšanas Zemgalu ģimene mainīja dzīvesvietu, pārceļoties uz Latvijas tālākajiem rietumiem, Sakas pagastu. Ģimenes galva acīmredzot bija labs darbinieks un atrada izdevīgāku piedāvājumu saviem pakalpojumiem, kļūstot par kučieri Upes muižā. Ar šo informācija par Zemgalu ģimeni pilnībā pārtrūkst – gan no paša G. Zemgala, gan viņa biogrāfu puses. Kur un kā apglabāti viņa vecāki, vai viņu apbedījuma vieta ir iemūžināta – nav zināms.
Taču droši zināms, ka uzvārds “Zemgals” ir pilnīgi īsts. Un ciltskoku pa vīriešu līniju izdodas izsekot kopš dzimtbūšanas laikiem:
– vecvecvectēvs Jānis, ap 1732–1811 & ?
– vecvectēvs Jēkabs Zemgals, 1760–17.04.1815 & Līze Zemgals, 1777–27.09.1835
– vectēvs Fricis Zemgals, 17.06.1802–29.04.1863 & Marija Zemgals, 1810–?
Arī ciltsraksti pa mātes līniju ir pārsteidzoši informatīvi:
– vecvectēvs Matīss Remese, 1771–31.01.1853 & Ilze Remese, 1763–24.02.1838
– vectēvs Indriķis Remese, 1801–27.07.1864 & Ilze Remese, 1804–03.05.1869
Turklāt mātes pirmslaulību uzvārds “Remese” kopā ar tēva dzimtas datiem, viņa nodarbošanos, ierakstiem baznīcas grāmatās un bērnu vārdiem dod pamatu pieņēmumam, ka G. Zemgala priekšteči etniski piederējuši pie ienākušajiem kolonistiem, kuri šeit parādījušies vai nu no Vācijas, vai Skandināvijas puses. Turklāt vārdam “Gustavs” ir tieši zviedru vai vācu izcelsme, un tas nozīmē: ‘karaļa zizlis’, ‘dievu zizlis’ vai ‘kara padomnieks’.
Raksts: “Kas patiesībā ir mūsdienu latvieši”.Veiksme Nr. 2. Izglītība.
Nav nekādas informācijas par zēna Gustava bērnību, izņemot pieminējumu, ka pamatizglītību viņš ieguvis Sakas pagastskolā. Turpretim uzreiz pēc tam viņš pārcēlās dzīvot un mācīties uz Rīgu, iestājoties Nikolaja ģimnāzijā kā “pilsētnieku kārtas” pārstāvis. To viņš pabeidza 1892. gadā ar izcilību, kas deva tiesības turpināt studijas Krievijas impērijas prestižākās augstskolas Juridiskajā fakultātē.
Apguvis visu paredzēto akadēmisko kursu, Gustavs veic patstāvīgu un grūti izskaidrojamu rīcību, proti: eksāmenu kārtošanas vietā viņš piesakās par brīvprātīgo aktīvajā cariskajā armijā. Karadarbībā viņam nebija jāpiedalās, taču pēc pusotra gada viņš dienestu pamet praporščika pakāpē. Tikai pēc tam Gustavs atjaunojās universitātē, nokārtoja gala eksāmenus un kļuva par diplomētu juristu.
Mēs atspoguļojām G. Zemgala izglītības procesa hronoloģiju apgrieztā secībā, un lūk, kas mums sanāca:
No mūsu minētajiem datiem izriet, ka „pusaudzis” Gustavs Zemgals līdz 13–14 gadu vecumam bija spējis pabeigt tikai trīs klases pašā vienkāršākajā lauku sākumskolā. Izglītības process tajā, visticamāk, bija visnotaļ viduvējā līmenī. Kā padomju laikā sauca skolēnu, kurš klasē nosēdējis divus gadus? Un pat ja zēnam nebija iespējas mācīties un viņš bija spiests palīdzēt vecākiem pelnīt iztiku, bet vēlāk jau pieaugušā vecumā sāka pastiprināti apgūt sākumskolas zināšanas – vai tas var labvēlīgi ietekmēt izglītības un intelektuālās attīstības procesu kopējo rezultātu? Un ar ko pusaudzis nodarbojās šajos gados mācību un redzesloka paplašināšanas vietā? Pats Gustavs nekādas atmiņas par to nav atstājis. Lai gan loģiski viņam būtu bijis vai nu jāpalīdz tēvam galdniecības darbos, vai jākopj zirgi. Taču neviens no G. Zemgala biogrāfiem ne vārda nemin par viņa prasmēm šajās profesijās, un oficiāli publicētajās vēsturiskajās ziņās par Sakas pagastu G. Zemgala vārds praktiski netiek pieminēts [...izņemot to, ka 2016. gada septembrī pie bijušās pagastskolas uzstādīta piemiņas plāksne ar G. Zemgala vārdu...]. No tā mēs secinām, ka daļa viņa oficiālās biogrāfijas vai nu neatbilst patiesībai, vai arī tiek apzināti mistificēta valstiskā līmenī.
Un šeit mums nākas apstāties un uzdot sev dažus jautājumus.
Pedagoģijas zinātne apgalvo, ka personības veidošanos galvenokārt ietekmē trīs faktori: iedzimtība, vide un audzināšana. Ja šo apgalvojumu attiecina uz G. Zemgala biogrāfiju, jāatzīst, ka viņa konkrētajā gadījumā zinātne nav attaisnojusies. Zemniekiem raksturīgā, dzīvesveida ierobežotā redzesloka, izglītības līmeņa un uzvedības manieru vietā, kam saskaņā ar zinātni būtu bijis jāpārmantojas zēnam Gustavam, viss notika tieši otrādi – izcili izglītots intelektuālis, kurš pieradis pie dzīves un ceļojumiem pa Eiropas galvaspilsētām, piedalījies divos karos un apbalvots ar dažādu valstu ordeņiem, valsts līderis. Šeit ir viens no diviem – vai nu zinātne mums stāsta to, kā patiesībā nav, vai arī G. Zemgala biogrāfi.
Turpinot šo domu, vēlamies pievērst lasītāju uzmanību G. Zemgala bērnības periodam, kad saskaņā ar oficiālo informāciju tūlīt pēc Sakas pagastskolas beigšanas viņš pārcēlās uz Rīgu un apmetās vecākā brāļa Roberta ģimenē. Kurš, arī būdams zemnieka dēls, jau bija spējis pārcelties uz guberņas pilsētu Rīgu, apprecēties un tik veiksmīgi iekārtot savu dzīvi, ka bez īpašām pūlēm paņēma savā apgādībā jaunāko brāli un astoņus gadus nodrošināja viņam tiem laikiem vislabāko ģimnāzijas izglītību.
Vēl vairāk. Ja ņem vērā faktu, ka nākotnē ne G. Zemgals neuzskatīja par vajadzīgu iemūžināt savu vecāku piemiņu – un kā valsts prezidentam viņam tam bija visas iespējas –, ne viņa divi brāļi un māsa – un tēva nāves brīdī viņi visi jau bija nobriedušā vecumā un viņiem vajadzēja zināt vecāku apbedīšanas vietu –, tad iznāk, ka neviens no viņiem to NEVĒLĒJĀS darīt. Tas nozīmē, ka pastāvēja kāds ģimenes noslēpums, par kuru trīs brāļi un māsa Zemgali nevēlējās izpausties.
Bet tad rodas vienkāršs un nepārprotams jautājums: kurš tādā gadījumā nodrošināja Gustavam iespēju piecus gadus iegūt izcilu, elitāru izglītību prestižākajā impērijas augstskolā? (Un vai kaut kur ir pavīdējusi informācija par to, ka studentam nācies uz visu taupīt un sev visu atteikt, starp lekcijām pelnot iztiku un naudu mācībām?) Atkal vecākais brālis Roberts Zemgals? Un brāļa un māsas dvīņus arī viņš uzturēja? Un kas notika ar viņu pašu 1905. gadā un kur viņš ir apglabāts? Galu galā tādā gadījumā jaunākie brāļi un māsa viņam bija par visu parādā un viņiem vajadzēja iemūžināt viņa piemiņu. Jo īpaši tāpēc, ka Gustavam atkal jau tam bija visas iespējas.
Vārdu sakot, esam pārliecināti, ka G. Zemgala dzīves pirmās puses oficiālajā biogrāfijā ir milzīgas neatbilstības, un viņa dzīvesgājuma pētniekiem tam vajadzētu būt zināmam. Bet, tā kā VIŅI VISI klusē, tas nozīmē, ka šī informācija tiek noklusēta visaugstākajā līmenī.
3. veiksme. Sabiedriskais stāvoklis.
Savas dzīves otro daļu Gustavs veidoja pārliecinoši un īpašas problēmas savā ceļā nesatika. Veids, kādā viņš ieguva elitāru izglītību, liecina par izcilām spējām mācīties un augstu pašorganizācijas līmeni. Tas nevarēja neietekmēt viņa attieksmi gan pret apkārtējiem, gan dzīvi kopumā. Raksta autoriem pakāpeniski radies iespaids, ka mēs mēģinām skatīties uz notiekošo ar nedaudz sentimentāla un tajā pašā laikā mēreni enerģiska un pat brutāla dzīvesmīļa-intelektuāļa acīm, kuram turklāt nav sveša tieksme pēc romantikas un pārticīgas dzīves. Spriediet paši:
Jau studiju laikā universitātē Gustavs aktīvi izpaužas latviešu tautiešu studentu vidē, kopā ar viņiem iepazīstot „progresīvās” politiskās idejas. Tomēr, kā jau intelektuālim pienākas, tālāk par iepazīšanos viņš negāja un revolucionārajā darbībā nepiedalījās. Gluži pretēji – 1899. gadā atgriezies Latvijā, viņš sāka aktīvi veidot savu finansiālo un sabiedrisko stāvokli.
Sākumā viņš iekārtojās par pazīstamā Rīgas advokāta Viktora Bekera palīgu, vienlaikus piedāvājot savus pakalpojumus kā konsultants un priekšsēdētājs dažādās profesionālajās un kultūras biedrībās. ((Vienā no tām, „Latviešu amatnieku palīdzības biedrības krājaizdevu kasē”, viņš nostrādāja 32 gadus. Turklāt 1919. gadā viņš ieguva iespēju apmesties šīs biedrības uzceltajā elitārajā namā Suvorova ielā 3 (tagad Kr. Barona 3), kur kaimiņos dzīvoja tajā pašā namā 1919.–1923. gadā mītošā Kr. Barona (19(31).10.1835 – 08.03.1923) ģimene)).
Būdams karaklausībai pakļauts un ar lieliskām dienesta atsauksmēm, 1904. gada augustā, pēc Krievijas–Japānas kara sākuma (09.02.1904–05.09.1905), G. Zemgals tika iesaukts no rezerves un devās uz karadarbības vietu. Tomēr tiešā karadarbībā viņš nepiedalījās, dienēja štābos, gada laikā par centību un precizitāti uzdienējās līdz kapteiņa pakāpei un tika apbalvots ar Sv. Staņislava ordeni. ((Līdz 1918. gadam G. Zemgala kopējais dienesta laiks armijā bija seši gadi, piedaloties divos karos. Sv. Staņislava ordenis bija zemākais Krievijas impērijas ordeņu rangu tabulā, to piešķīra visbiežāk, un tas bija apliecinājums tam, ka apbalvotais atbildīgi pildījis viņam uzticētos pienākumus. Nekāda drosme vai varonība pie tam nebija jāizrāda. Visos dienesta gados viņš ar šo ordeni tika apbalvots divreiz – ar III un II šķiru)).
Pēc demobilizācijas atgriezies Rīgā, G. Zemgals profesionāli pievērsās... žurnālistikai. Acīmredzot tajā laikā viņam jau bija izveidojies zināms redzējums par nepieciešamajām sociālpolitiskajām pārmaiņām, un viņš uzskatīja par vajadzīgu piedalīties sabiedriskajos procesos. Šim nolūkam 1905. gadā viņš kļuva par galvaspilsētas laikraksta „Jaunā Dienas Lapa” ((līdz 1907. gadam pārdēvēts par „Mūsu Laiki”)) atbildīgo redaktoru un kļuva par Latvijas Demokrātiskās partijas līdzdibinātāju.
Mums tagad ir visai grūti noteikt šajos izdevumos propagandēto ideju novatorisma un sociālā taisnīguma pakāpi, taču no toreizējās varas puses sekoja diezgan ass novērtējums. Redaktoram G. Zemgalam piesprieda trīs mēnešus cietumsoda vai 300 rubļu naudas sodu. Gustavs samaksāja sodu un uz kādu laiku pazuda no sabiedrības redzesloka. Katrā ziņā viņa oficiālajā biogrāfijā par periodu no 1908. līdz 1914. gadam gandrīz nekas netiek minēts, izņemot to, ka viņš turpināja nodarboties ar jurisprudenci, piedalījās sabiedrisko un komerciālo organizāciju darbā. Savukārt 1914.–1917. gadā kā karaklausībai pakļautais viņš atkal tika iesaukts cariskajā armijā, kuras sastāvā piedalījās Pirmajā pasaules karā.
Vēl 1908. gada jūnijā G. Zemgals noslēdza laulību ar Emīliju Tīdens-Mužiku (14.03.1880 – 07.07.1928). Dažu dienu laikā, meklējot informāciju atklātos avotos, mums izdevās atrast ļoti īsas piezīmes par šo notikumu, taču tās ļauj pieņemt, ka ģimene, ģimenes attiecības un ģimenes vērtības Gustavam bija ļoti svarīgas. Tas, ka atklātos avotos par šo viņa dzīves pusi līdz pat pēdējiem gadiem informācija praktiski netika publicēta, liecina tieši par to, cik saudzīgi un atbildīgi viņš izturējās pret savu mājinieku privāto dzīvi, sargājot viņu mieru no ziņkārīgo uzbāzīgās uzmanības.
Foto no interneta. Vīrs un sieva Zemgali
Foto no interneta. Zemgalu ģimene
Foto no interneta. Gustavs Zemgals ar bērniem
Mēs praktiski neko nezinām par Emīliju. Viņas vecākiem piederēja māja “Vērpu mājas” Ceraukstes pagastā, netālu no Bauskas. Ģimenē bija četras meitas, un Emīlija bija vecākā. Taču ne par viņas izglītību, ne profesiju, ne valsts pirmās lēdijas pienākumu pildīšanu nekādu informāciju mēs neatradām. Tāpat nav ziņu par viņas tik agrās aiziešanas iemesliem, izņemot frāzi “pēc ilgas un smagas slimības”. Pat par bērnu skaitu Zemgalu ģimenē ziņas atšķiras. Visur, pat vietnē GENI, tiek minēti divi, bet Vikipēdijā tiek apgalvots, ka trīs.
Uzziņu literatūrā lielākā uzmanība tiek veltīta G. Zemgala politiskās un sabiedriskās biogrāfijas faktu uzskaitījumam, ieņemtajiem ministra amatiem, kā arī vadītāja vai valdes locekļa amatiem tajās daudzajās biedrībās un sabiedrībās, kuras bieži un labprāt izmantoja viņa juridiskos pakalpojumus. Tomēr mēs īpaši izceļam tieši viņa žurnālistisko darbību, vadoties pēc šādiem apsvērumiem:
Psiholoģijas zinātne iedala sociumu trīs galvenajās daļās:
10–15 % iedzīvotāju tiecas aktīvi, bet nepieciešamības gadījumā arī vardarbīgi pierādīt savas tiesības uz tādu sociālo attiecību nodibināšanu ar valsti un tās atsevišķiem pilsoņiem, kuras viņi saprot un atbalsta.
70–80 % ir mierīgi, inerti, beziniciatīvas un dažkārt pat bezprincipiāli pret sociumā notiekošajiem procesiem. Viņi cenšas dzīvot pēc principa “mana māja ir malā, es neko nezinu”.
5–10 % uz abām iepriekšējām grupām raugās kā uz muļķiem, kuri bezjēdzīgi un pat sev par skādi iznieko savas dzīves laiku. Taču, pārliecinājušies par bezjēdzību pierādīt savu taisnību gan pirmajiem, gan otrajiem, viņi vienkārši norobežojas no sociumā notiekošajiem procesiem. Viņi tajos piedalās tikai personīgās ieinteresētības un personīgās izpratnes robežās par šādas līdzdalības nepieciešamību.
Mums ir radies iespaids, ka G. Zemgals piederēja tieši šim mazākumam. Cita lieta, ka savas vietas un sūtības apzināšanās neatnāk uzreiz, bet gan tikai caur personīgo dzīves pieredzi, kas tiek uzkrāta mēģinājumu, sasniegumu un kļūdu režīmā.
Ja G. Zemgala biogrāfijas faktus aplūko no šī skatpunkta, kļūst saprotama gan viņa brīvprātīgā iestāšanās Krievijas impērijas armijā 1897. gadā, gan universitātes beigšanas eksāmenu kārtošana tikai pēc demobilizācijas, gan dalība Latvijas Demokrātiskās partijas dibināšanā 1905. gadā. Un atkal jau — īpaši pievēršanās žurnālistikai.
Žurnālistika ir sarežģīta un interesanta joma. No autora tā prasa noslieci uz radošu profesiju, organizatora dotības, profesionālas iemaņas un profesionālu interesi par notiekošajiem un aprakstāmajiem notikumiem. Tā ir spēja formulēt interesējošos jautājumus un fokusēt atbildes. Un, iespējams, pats galvenais — tā ir iespēja paust un nodot savu viedokli plašas auditorijas vērtējumam un pēc tās reakcijas saprast, cik lielā mērā izteiktais viedoklis atbilst viņu priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas — nepareizi un nepieņemami. Tādējādi tiek ietekmēts lasītāju uzskatu un priekšstatu veidošanās process, kā arī mainīti vai nostiprināti paša rakstītāja uzskati.
Izdevums “Jaunā Dienas Lapa” bija tikai bāla ēna 1905. gadā sagrautās jaunstrāvnieku kustības ruporam — laikrakstam “Dienas Lapa”, kura redaktori dažādos laikos bija Rainis, Pēteris Stučka, Jānis Jansons-Brauns... Taču arī ar jauno radošo sastāvu un jauno izdevniecības politiku, kā jau iepriekš atzīmējām savā rakstā, galvenais redaktors tika krimināli vajāts. Lai gan, pēc vēsturnieku vērtējuma, laikraksts bija veicis krasu pagriezienu buržuāziskā, nevis sociālistiskā sociuma organizācijas modeļa popularizēšanas virzienā. Taču acīmredzot attiecībā pret pašvaldību tas joprojām bija pārāk drosmīgi un varas iestādes to nepabalstīja. Toties, kā mēdz teikt, trāpīšana “auglīgā augsnē” deva iespēju jaunām politiskām figūrām gūt atpazīstamību un tajā pašā 1905. gadā īstenot ideju par Latvijas Demokrātiskās partijas organizēšanu. Starp tās dibinātājiem bija arī pats G. Zemgals.
Mums radās iespaids, ka 1905. gada notikumu virpulī G. Zemgals centās ieņemt saprātīgu nostāju, ko diktēja izpratne par esošo sabiedrisko attiecību maiņas neizbēgamību. Tas ir pilnīgi loģiski un izskaidrojami no pašpārliecināta, spējīga un patstāvīga vīrieša viedokļa, kuru turklāt neapgrūtināja atbildība par kādu citu. Viņš vairs nebija monarhists un vairs neticēja marksismam, bet Latvijas apstākļos iespējamais buržuāziskās idejas “demokrātiskais variants” vēl tikai tika izstrādāts un pakāpeniski veidojās. Jāatzīst, ka G. Zemgals šajos procesos piedalījās visciešākajā veidā, pārmaiņus darbojoties trīs Latvijas demokrātiskajās partijās — Latvijas Demokrātiskajā partijā, Latvijas Radikāldemokrātiskajā partijā un partijā “Demokrātiskais centrs”. Šīs darbības apoteoze bija tieši viņa nolasītā Latvijas valsts neatkarības deklarācija 1918. gada 18. novembrī un trīs gadus ilgā prezidentūras kadence.
G. Zemgala politiskās karjeras faktu un viņa daudzgadīgās dalības jaundibinātās neatkarīgās valsts politiskajā dzīvē detalizētāku aprakstu var atrast, izmantojot attiecīgus meklēšanas pieprasījumus internetā.
4. veiksme. Virsotne.
Izsakoties tēlaini, katram no mums ir savas “virsotnes”. Tie ir gan sasniegumi izvēlētajā profesijā, gan ģimene, gan radošo ieceru īstenošana… Taču par galveno dzīves rezultātu rādītāju mēs uzskatīsim mūsu cerību atbilstību mūsu sasniegumiem. Bet uz ko savā dzīvē tiecās G. Zemgals?
Mums radies stabils iespaids, ka kļūt par Latvijas prezidentu viņš ne sapņoja, ne gribēja. Viņš piekrita par tādu kļūt.
Kad 1927. gada martā Latvijā saistībā ar esošā prezidenta Jāņa Kristapa Čakstes (14.09.1859–14.03.1927) nāvi radās negaidīts pārrāvums augstākā līmeņa varas pilnvaru nodošanā, valsts pārvalde, kā jau parasti šādos gadījumos mēdz notikt, lielākā vai mazākā mērā nonāca krīzē. Mēs šobrīd nevaram novērtēt tajā brīdī radušās krīzes dziļumu un sarežģītību, taču valsts pārvaldē noteikti rūpējās par kompromisa figūru meklēšanu mūžībā aizgājušā, visas tautas atzītā prezidenta vietā. Balsošanas procesā tika izvirzītas astoņas šādas kandidatūras, starp kurām bija arī nākamais divkārtējais prezidents Alberts Kviesis (22.12.1881–09.08.1944). G. Zemgals tika piedāvāts kā devītais, kompromisa kandidāts. Un uzvaru guva tieši viņš.
Vai viņam personīgi tas bija vajadzīgs? Drīzāk nē. Smagi slimoja mīļotā sieva… Ierasta augstākā valsts līmeņa veiksmīga politiķa dzīve… Stabils un labs finansiālais nodrošinājums ģimenei… Protams, milzīga karjeras izaugsme un jaunas perspektīvas esošo politisko mērķu sasniegšanai… Taču, kā rādīja turpmākie notikumi, šo politisko mērķu vairs nemaz nebija. Un, ja analizē tajā brīdī izveidojušos valstiskuma stāvokli, atklājas, ka praktiski visi valstiskā līmeņa politiskie mērķi tika sasniegti iepriekšējā prezidenta J. Čakstes pirmajā kadiencē: valstiskums pieņemts un atzīts; valsts iekļauta Eiropas politiskajā sistēmā; integritātei un neatkarībai nekas neapdraud. Savukārt nodarboties ar iekšvalstisko organizatorisko un saimniecisko darbību G. Zemgalam, šķiet, jau bija apnicis. Tāpēc trīs “kompromisa” prezidentūras gadu laikā viņš ne reizi neierosināja Ministru kabineta sēdes; neiesniedza nevienu prezidenta likumprojektu; tikai vienu reizi juridisku kļūdu dēļ atdeva Ministru kabinetam pārstrādāšanai iesniegto likumprojektu. Tajā pašā laikā viņš veltīja lielu uzmanību par kriminālnoziegumiem notiesāto apžēlošanai un sodu mīkstināšanai, kas ir prezidenta tiesības, bet ne prezidenta pienākums. Un tūlīt pēc prezidenta pilnvaru beigām viņš devās ceļojumā uz Franciju…
Jā, pildot parlamentāras republikas prezidenta reprezentatīvās funkcijas, G. Zemgals 1927. gada maijā devās divu dienu valsts vizītē uz Zviedriju un personīgi iepazinās ar Zviedrijas karali Gustavu V. Savukārt jūnija beigās viņš tajā pašā sastāvā uzņēma Zviedrijas delegāciju jau Rīgā. Tādējādi starptautiskā līmenī apstiprinot un nostiprinot Latvijas valsts neitrālo statusu. Un vienlaikus, likteņa ironijas dēļ, nodemonstrējot mazās buržuāziskās Latvijas īstenoto milzīgās Padomju Savienības lozungu: “Kas bijām nekas, tie būsim viss!”. Kad pārsteigtās Eiropas acu priekšā divreiz mēnesī starpvalstu līmenī tikās divi Gustavi – viens daudzu paaudžu karaliskas izcelsmes, bet otrs no nezināmas Zemgales viensētas ar gandrīz nezināmu ciltskoku un pilnīgu informācijas trūkumu par viņa vecāku likteņiem! Tiešā nozīmē “NEKAS” un kura vārds ir “NEKĀDS”.
Pati par sevi informācijas neesamība par šāda valstiski nozīmīga līmeņa personas izcelsmi var tikt skaidrota dažādi: iespējams, tā ir nejaušība un vēsturisko pārmaiņu vētrās informācija ir pazudusi; iespējams, tā ir apzināta rīcība, lai slēptu kādu nevēlamu informāciju; bet iespējams, ka vienkārši nav ko paziņot. Informācijas vienkārši nav, un mums ir darīšana ar mītu vai viltojumu.
Vai tas ir iespējams? Atbildēsim vienkārši – vēl kā! Un nosūtīsim lasītājus pie mūsu iepriekšējiem pētījumiem. (Rakstu cikls par J. Čaksti, kas publicēts mūsu vietnē: “Jānis Kristaps Čakste” // “Pirmais Latvijas prezidents Jānis Čakste” // “Pieminekļi Jānim Čakstem Latvijā”; rakstu cikls “Jaunlatviešu apbedījuma vietas”; raksts “Kas patiesībā ir mūsdienu latvieši”; raksts “Mūsdienu latviešu valoda — tas ir mākslīgs latgaliešu valodas dialekts...”; raksts “Ģermāņu tautu ekspansijas cēloņi un sekas Baltijā”; raksts “Vadonis Kaupo – gandrīz karalis…”. Kur sniegti daudzi mītu radīšanas un vēstures faktu korekcijas piemēri atbilstoši iepriekš pieteiktam rezultātam. Apstiprinot frāzi, kas kļuvusi par sentenci – “Mūsu pagātne ir neprognozējama”). Palasiet – nenožēlosiet!
5. veiksme? Fināls.
Kārļa Ulmaņa (04.09.1877–20.09.1942) ierosinātā valsts apvērsuma naktī no 1934. gada 15. uz 16. maiju Rīgas pilī, kārtējā Latvijas prezidenta rezidencē, spēlēja kārtis. Pie galda, cita starpā, sēdēja esošais prezidents A. Kviesis un eksprezidents G. Zemgals. K. Ulmaņa parādīšanās viņu sabiedrībā spēli pārtrauca, taču saziņas būtību nemainīja. Tajā pašā laikā G. Zemgalam šis vakars kļuva par sava veida fināla svītru viņa daudzgadīgajai politiskajai darbībai. Tagad viņš kļuva par privātpersonu.
Kā jau atzīmējām, izskatās ļoti ticami, ka G. Zemgals prezidenta amatu neuzskatīja par dārgu un kategoriski atteicās kandidēt uz atkārtotu termiņu. Kā G. Zemgals pārdzīvoja sievas agrīno nāvi, mēs varam tikai minēt, jo nekādu ticamu informāciju par to mums neizdevās atrast. Zināms tikai tas, ka pēc valsts pirmās lēdijas nāves – un tas notika 15 mēnešus pēc otrā prezidenta ievēlēšanas – viņas pienākumus pārņēma 19 gadus vecā meita Anna (Anna Ūdre, dzimusi Zemgale; 25.06.1909–03.05.1999), kura mācījās ģimnāzijā un tikai vēlāk pabeidza konservatoriju. Pēc tēva prezidentūras beigām, 15.11.1930., viņa apprecējās ar juristu Aleksandru Ūdri (18.01.1902–16.10.1978), un viņu ģimenē piedzima trīs bērni.
Dēls Paulis Zemgals (15.04.1911–17.06.1977) absolvēja Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti un, kļuvis par diplomētu juristu, guva panākumus šajā jomā. Kā Latvijas elites pārstāvis viņš vēl vairāk nostiprināja šo statusu, apprecot J. Čakstes jaunāko meitu Daili (Daila Ida Vilhelmīne Zemgale, dzimusi Čakste; 31.12.1909–24.06.1999). Viņu ģimenē piedzima četri bērni.
Vēlāk abas G. Zemgala bērnu ģimenes pameta valsti kopā ar vācu karaspēka atkāpšanos. Meita dzīvoja un nomira ASV. Dēls dzīvoja un nomira Zviedrijā.
Pats G. Zemgals vēl kādu laiku turpināja nodarboties ar jurisprudenci, dzīvoja dzīvoklī Kr. Barona ielā 3 un laiku pa laikam publicējās presē. Noteikti sekoja valstī notiekošajiem notikumiem un līdz pēdējam brīdim palika pasīvs K. Ulmaņa politikas pretinieks. Pēc meitas Annas vārdiem, 1937. gada ziemā G. Zemgals teicis: “Latvijā vairs nekad nebūs tik labi laiki, kādi bija. Būs grūti.”
Mums nav zināms, kā pats G. Zemgals vērtēja savas politiskās darbības rezultātus gan valstij kopumā, gan tās iedzīvotājiem. Taču visa informācijas vākšanas laikā par mūs interesējošo tēmu mums ne reizi negadījās atrast viņa izteikumus par latviešiem kā etnosu. Kā par šīs zemes, šīs teritorijas, šīs planētas daļas pamata TAUTU. Visi viņa izteikumi attiecās tikai uz Latvijas NĀCIJU, kas apdzīvo šīs teritorijas tagad un ietver visus Latvijas valsts pilsoņus. Tāpat kā visus Zemgalu dzimtas pārstāvjus, kuri sevi sauca par latviešiem, taču izskatās ļoti ticami, ka viņiem ar šo etnosu nebija nekāda sakara.
Raksts Gustava Zemgala apbedījuma vietaPublicēšanas datums 13.02.2025
Alberts Kviesis (1881. gada 22. decembris – 1944. gada 9. augusts)
80. gadskārtai kopš nāves dienas
Nākamais divkārtējais prezidents dzimis Zemgalē, netālu no Dobeles, turīgā “Ērgļu” māju saimnieka un vienlaikus pagasta rakstveža Jēkaba Kvieša (1854–1934) ģimenē. Turklāt ciltskoku izdodas izsekot līdz pat vecvectēva Jura un Dārtas Kviešu ģimenei. Savukārt informācija par viņa māti ciltskokā dīvainā kārtā nav norādīta. Zināms vien tas, ka viņas pirmslaulību uzvārds bijis Gailis, bet vecmāmiņa no mātes puses pirms kāzām nēsājusi uzvārdu Berga.
Viņš bija vienīgais bērns ģimenē, un izskatās, ka viņu audzinājis tieši tēvs, kurš nodrošināja dēlam labu izglītību. Sākumskolas programmu viņš apguva pie uzaicināta mājskolotāja, bet pēc tam no 1894. līdz 1902. gadam mācījās Jelgavas guberņas ģimnāzijā. Pēc tam līdz pat 1907. gadam viņš turpināja izglītību Tartu Universitātes Juridiskajā fakultātē, bet kopš 1912. gada uzsāka patstāvīgu advokāta praksi Jelgavā.
Jelgava, 2024. gada jūlijs.
Jelgava, 2024. gada jūlijs.
Jelgava, 2024. gada jūlijs.
Jelgava, 2024. gada jūlijs.
Jelgava, 2024. gada jūlijs.
Viņš bija aktīvs sabiedriskais darbinieks, piedalījās Jelgavas Latviešu biedrības darbā un kļuva par pamanāmu personību pilsētā. 1909. gadā viņš apprecējās ar Elzu Alisi Loniju Zadi (1887–1962), liela Jelgavas rūpnieka, lauksaimniecības mašīnu rūpnīcas īpašnieka Oskara Bernharda Zades (1854–1930) meitu.
Aktīvi darbojās sabiedriskajā jomā arī Pirmā pasaules kara laikā, piedaloties Sarkanā Krusta darbā un dažādās Latvijas bēgļu palīdzības komitejās. Kā diplomēts jurists viņš bija ļoti pieprasīts neatkarīgās Latvijas valsts tapšanas laikā un, pievēršoties politiskajai darbībai, tika ievēlēts trīs Saeimas sasaukumos, bet no 1921. līdz 1923. gadam bija iekšlietu ministrs Z. A. Meierovica valdībā. 1927. gadā prezidenta vēlēšanās viņš piekāpās Gustavam Zemgalam (1871–1939), bet 1930. gadā tika ievēlēts par Latvijas Republikas prezidentu.
Taču pēc tik spožas karjeras izveides notika tas, par ko mūsdienu vēsturnieki un politiķi labprātāk klusē. Proti, augstākajā valsts amatā A. Kviesis sevi parādīja kā vājāko un neaktīvāko prezidentu visā šī amata pastāvēšanas vēsturē. Sešu gadu laikā viņš ne reizi nesasauca valdības ārkārtas sēdes, ne reizi neiesniedza un nenosūtīja atpakaļ pārstrādāšanai nevienu likumdošanas aktu. Tāpat mums pagaidām nav izdevies atrast informāciju par to, vai viņš būtu izmantojis prezidenta tiesības apžēlot notiesātos.
Taču vēl ļaunāk ir tas, ka A. Kviesis rupji pārkāpa savu prezidenta zvērestu un nekļuva par Satversmes garantu 1934. gada maija valsts apvērsuma laikā. Tas ļāva leģitimizēt Kārļa Ulmaņa (1877–1942) nākšanu pie varas, kurš vēlāk ieņēma šo augstāko valsts amatu.
Aprakstot tos notikumus, atklājas, ka pēc tam, kad K. Ulmanis viņam personīgi paziņoja par valsts apvērsumu, A. Kviesis painteresējās par savas dzīvesvietas un materiālā nodrošinājuma saglabāšanu. Saņēmis apstiprinošu atbildi, viņš vēl divus gadus turpināja pildīt Latvijas prezidenta pienākumus.
Taču šim stāstam ir arī cita puse. Galu galā Valsts prezidenta amatam kandidatūru izvēlas un apstiprina Latvijas Saeima. Un iznāk, ka, ja reiz Saeima divreiz ievēlēja Albertu Kviesi augstākajā valsts amatā, tad augstākās varas institūcijas deputātu vairākumu šāda prezidenta attieksme pret saviem pienākumiem pilnībā apmierināja. Tas uzskatāmi parāda visu laiku absolūtā vairākuma politiķu tieksmes pēc varas patieso iemeslu.
Pēc aiziešanas pensijā 1936. gadā ar ikmēneša uzturēšanas līdzekļiem 60 % apmērā no prezidenta algas (kas tajā brīdī sastādīja 1213 latus), Alberts Kviesis nepasmādēja ieņemt Slokas celulozes un papīra kombināta direktora amatu (ar algu aptuveni 2000 mēnesī). Tāpat viņš ieņēma valdes locekļa amatu a/s „Kvadrāts”.
Pēc Latvijas pievienošanas Padomju Savienībai Alberts Kviesis palika Latvijā, taču nekādas briesmas viņam un viņa ģimenei neradās. Līdz pat 1941. gada 14. jūnijam, kad, it kā izvairoties no apcietināšanas, viņš ar sievu un dēliem paslēpās mežsarga mājā Tērvetes mežā. Savukārt jau pēc vācu karaspēka ienākšanas viņš atgriezās savās lauku mājās netālu no Tērvetes.
Pēc kauju beigām viņš pārcēlās uz Rīgu un atkal pievērsās juridiskajai praksei, jau kopš 1942. gada iestājoties darbā vietējās pašpārvaldes Tieslietu ģenerāldirekcijā. To viņš vadīja 1943. gada martā un līdz 1944. gada janvārim ieņēma Tieslietu direkcijas ģenerāldirektora amatu Latvijas teritorijā. Tādējādi viņš kļuva par titulētāko kolaboracionistu buržuāziskās Latvijas vēsturē.
Atgādināsim, ka 1944. gada 17. martā Latvijā, Rīgā, aktīvākie latviski runājošie Latvijas valsts saglabāšanas idejas piekritēji pieņēma memorandu par nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Visi 188 Latvijas inteliģences pārstāvji, kuri tajā laikā atradās Latvijas teritorijā, paši bija absolūti kolaboracionisti, kas sadarbojās ar nacistiskās Vācijas okupācijas varas iestādēm. Taču Alberta Kvieša paraksta tur nav. No tā var secināt, ka vai nu divkārtējais prezidents neuzskatīja par vajadzīgu sevi kompromitēt, piedaloties šādās aktivitātēs; vai arī neuzskatīja par vajadzīgu nekādu Latvijas valstiskuma atjaunošanu; vai arī vienkārši nesaņēma uzaicinājumu no rīcības komitejas puses. Taču jebkurā gadījumā viņa nepiedalīšanās fakts visai daiļrunīgi raksturo Albertu Kviesi attiecībā uz viņa patriotisko nostāju pret Latvijas valsti.
Skatīt vairākDienestu pameta, domājams, sirds mazspējas saasināšanās dēļ. No tās viņš arī mira, mēģinot pamest Latviju 1944. gada 9. augustā.
Vācot informāciju par Alberta Kvieša apbedīšanas vietu, mēs noskaidrojām, ka viņš bija visnepopulārākais Latvijas prezidents visā šī amata pastāvēšanas vēsturē. Un, kā izrādījās, neatkarīgā Latvijas valsts nav veikusi gandrīz nekādas darbības viņa piemiņas iemūžināšanai. Savukārt notikumi, spriežot pēc visa, risinājās šādi:
Pēc Alberta Kvieša pēkšņās nāves uz tvaikoņa „Monte Rosa” klāja kuģa atiešana tika aizturēta, bet viņa mirstīgās atliekas tika nogādātas krastā. Turklāt visi viņa ģimenes locekļi ar šo pašu tvaikoni aizpeldēja uz Vāciju. Savukārt tieši ar apbedīšanas organizēšanu un veikšanu nodarbojās kādi tajā brīdī vēl darbojošies kolaboracionistu un intendantūras dienesti. Pretējā gadījumā mirstīgās atliekas neizdotos apglabāt tik prestižā vietā Latvijas galvenajos kapos.
Mēs neatradām nekādu informāciju par to, ka kāds no viņa radiniekiem būtu ieradies Latvijā tās pastāvēšanas padomju periodā. Viņa atraitne Elza Kviese mira un ir apbedīta Austrālijā, Pērtā, Rietumaustrālijas štatā. Uz turieni viņa pārcēlās 1949. gadā kopā ar dēla Ērika ģimeni, kurš nodarbojās ar jurisprudenci un vēlāk kļuva par aktīvu latviešu emigrācijas sabiedrisko darbinieku.
Savukārt dēls Viktors, kurš dzimis Jelgavā (Viktors Sergejs Kviesis, 23.06.1911–08.08.1980), pazīstams mūziķis, kļuva par aktīvu latviešu emigrācijas sabiedrisko darbinieku Kanādā. Dzīvoja un ir apbedīts Ontario.
Eksistē informācija, ka pieminekli Alberta Kvieša apbedījuma vietā par saviem līdzekļiem uzstādījis tēlnieks Egons Zvirbulis (1907–1986), kurš 50.–70. gados aktīvi strādāja Rīgas kapos. Turklāt sākotnējais epitāfijas teksts sastāvēja tikai no vārda, uzvārda un dzīves datiem. Savukārt pats materiāls, no kura izgatavots piemineklis, ir melnais Ukrainas granīts „gabrro”, kura partija tajā laikā tika ievesta Rīgā un aktīvi izmantota, izgatavojot pieminekļus partijas un padomju aparāta vadības darbiniekiem, kas apbedīti Raiņa kapos.
Skatīt vairākTaču versija par pieminekļa autorību mums šķiet nereāla. Iedomājieties paši, kādas sekas Egonam Zvirbulim tas neizbēgami būtu izraisījis pēc tam, kad šāda viņa „pašdarbība” nāktu gaismā. Bet nenākt gaismā tā vienkārši nevarēja visdažādāko iemeslu dēļ. Un Kriminālkodeksa pants par PRET PADOMJU DARBĪBU ar visām no tā izrietošajām sekām viņam un viņa ģimenes locekļiem būtu garantēts.
Tāpēc, kā mums šķiet, visticamāk, pie tēlnieka Egona Zvirbuļa neoficiāli vērsās tajā brīdī esošās padomju varas pārstāvji, kuri vēlāk paši cieta represijās par pārlieku nacionālistiskiem uzskatiem (un Padomju Latvijas vēsturē reāli bija tāds periods un tādi notikumi). Pēc viņu „klusējoša rīkojuma” viņam tika piešķirts materiāls pieminekļa izgatavošanai, aprīkojums un nepieciešamā tehnika, kas tika izmantota speciāli šādām vajadzībām. Savukārt pēc izgatavošanas piemineklis, atkal izmantojot valsts ražošanas un administratīvos resursus, tika uzstādīts vajadzīgajā vietā.
Savukārt papildu gravējums uz pieminekļa parādījās ievērojami vēlāk, visticamāk, jau pēc 1991. gada notikumiem. Turklāt skaidri redzams, ka pasūtītāji nolēmuši ietaupīt un darbi veikti uz vertikāli stāvoša akmens, bez iepriekšējas demontāžas. Un pilnīgi iespējams, ka teksts – saistībā ar tā gravējuma nestandarta veidu – iepriekš saskaņots ar pašlaik ārzemēs dzīvojošajiem Kviešu ģimenes pēctečiem.
Savukārt gravējuma nestandarta veids izpaužas latīņu valodā veidotā epitāfijā-veltījumā. Maz no tā, ka tā nebūt nav izplatītākā valoda Latvijā un praktiski neviens nevarēs saprast uzrakstītā jēgu bez palīglīdzekļiem, bet, arī nezinot par Elzas dzīvi, nav iespējams novērtēt akmenī iegravētā teiciena taisnīgumu pret viņu: „ACTILA BORES JUCUNDI” // „DARBS SAGĀDĀ PRIEKU”.
Rīga, I Meža kapi, 2024. gada augusts
Rīga, I Meža kapi, 2024. gada augusts.
Rīga, I Meža kapi, 2024. gada augusts
Un vēl kāda interesanta detaļa, kas saistīta tieši ar Rīgas Meža kapu īpatnībām:
Viss kapu komplekss ir ainavu parks, kas izveidots 85,5 ha platībā iepriekš mežainā teritorijā, saglabājot sākotnējo reljefu. Tāpēc tur nācās īpaši ierīkot dažāda augstuma apbedījumu laukumus, kādēļ kapos izbūvēts daudz kāpņu un sienu. Tātad betona kāpnes, kas ved uz Alberta Kvieša apbedījuma vietu, naudas izteiksmē maksā daudz dārgāk nekā viņam uzstādītais piemineklis. Un tās, bez šaubām, ir uzbūvētas par Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas valsts līdzekļiem.
Citiem vārdiem sakot, buržuāziskās Latvijas prezidenta piemiņas iemūžināšana notika ar padomju Latvijas „rokām”.
20.12.2024
Raksts „Alberta Kvieša apbedījuma vieta”.1.
Pēc 1934. gada 15. maija valsts apvērsuma Alberts Kviesis turpināja nomināli pildīt valsts prezidenta pienākumus. Ar savu atrašanos prezidenta amatā viņš radīja tautas masās iespaidu par notiekošo politisko notikumu vadāmību un likumību, kas palīdzēja izvairīties no plašām pilsoniskās nepakļaušanās akcijām. Tā rezultātā zināmām represijām tika pakļauts tikai visai ierobežots skaits Kārļa Ulmaņa politisko pretinieku. Pat pēc arestiem un turēšanas cietumos pēdējais no viņiem tika atbrīvots līdz 1935. gada jūnijam.
15.01.2025
2.
Pēc pēkšņās nāves 1944. gada 9. augustā no sirdstriekas Alberta Kvieša mirstīgās atliekas tika noceltas no tvaikoņa un nogādātas krastā. Mums nav zināms, vai ar ķermeni tika veiktas kādas patologanatomiskas manipulācijas, taču apbedīšana notika 1944. gada 12. septembrī.
03.03.2025.
Atjaunots 28. marts 2026
