Uzsākot raksta sagatavošanu par jaunlatviešu apbedījuma vietām, mēs veicām nelielu aptauju pazīstamu latviešu vidū vecumā no 25 līdz 55 gadiem par to, ko viņi zina un atceras par jaunlatviešu kustības vēsturi. Rezultāts izrādījās paredzams, tomēr pārsteidzošs: ne-ko. Pilnīgi neko. Un, ja par to, ka šādas vēsturiskas personības vispār ir pastāvējušas, zina visi, tad detaļas noskaidrot neizdevās. Uzvārdi Valdemārs, Alunāns, Barons vēl kaut kā izskan; ar tādiem jēdzieniem kā Atmoda, dainas, latviešu valoda vēl izdodas kaut cik operēt. Taču jēdziens „nacionālā vēsture” pilnībā saplūst ar jēdzienu „pasaules vēsture”, un te nonāk līdz pat komiskajam - sarunbiedri ir pārliecināti, ka šie jēdzieni ir identiski.

Taču tas nebūt nav tā. Tieši tas arī neļauj nonākt pie vienota vēsturisko notikumu lasījuma, no kuriem ir noausta mūs apņemošā sociuma dzīve. Tas vienlaikus ir gan labi, gan slikti pašam sociumam, jo, no vienas puses, neļauj lielajiem vēsturisko procesu dalībniekiem pilnībā ignorēt mazos, bet, no otras puses, pakļauj mazos lielo skaitļu likumam. Tas viss kopā bagātina ar detaļām, taču ievelkas laikā un nivelē notiekošos sociālos procesus.

Savukārt ikviens no mums vēl savas dzīves laikā vēlas ieraudzīt savu pūļu augļus un, lai šo procesu paātrinātu, cenšas pārvarēt radušās pretrunas tieši mums atvēlētā laika režīmā. Valstu un tautu mijiedarbības mērogā tas nereti noved pie grūti pārvaramām pretrunām. Un tad sākas kari.

Ja jaunlatviešu darbību akli idealizē, tad varētu pieņemt, ka viņi šīs likumsakarības nezināja un darbojās visas planetārās civilizācijas labā. Un nenojauta, ka, ja kaut kur ir nācis klāt, tad kaut kur citur ir gājis mazumā... Taču, ja ielūkojas šo vēsturisko personu biogrāfijās, atklājas, ka:

• praktiski visi viņi pēc tautības bija vācieši un jēdzienu „latvietis” aplūkoja nevis kā piederību noteiktam etnosam, bet gan kā perspektīvu politisku jaunveidojumu;
• praktiski visi viņi ieguva augstāko izglītību Krievijas impērijas augstskolās;
• savas darbības sākumposmā un vidusposmā viņi baudīja Krievijas valstiskuma atbalstu. Un vai tieši šā atbalsta zaudēšana nenoveda pie kustības norieta XIX gadsimta 70. gadu beigās?
• gandrīz visi viņi latviešu nacionālās identitātes veidošanas virzienu saskatīja ciešā sadarbībā ar krievu tautu un Krievijas valstiskumu;
• gandrīz visi viņi par progresīvu jaunveidojošajai latviešu nācijai atzina izkļūšanu no vācu civilizācijas vēsturiski ekonomiskā un reliģiskā spiediena krievu civilizācijas virzienā;
• gandrīz visi vadošie jaunlatviešu kustības darbinieki ar savu personisko piemēru demonstrēja lojalitāti Krievijas impērijas varai, saskatot tajā pietiekamu „resursu”, uz kuru balstoties latviešu nācija varētu izveidoties un patstāvīgi pieteikt sevi vēstures skatuvē. Un, lai iegūtu šo „resursu”, viņi uzskatīja par pilnīgi iespējamu integrēties Krievijas politiskajā un kultūras realitātē, pat pieņemdami vārdus krievu manierē: Jurijs Andrejevičs Alunans, Hristians Martinovičs Valdemars, Kaspars Kasparovičs Biezbārdis, Krišjānis Jurjevičs Barons, Andrejs Indriķevičs Pumpurs, Atis Kristapovičs Kronvalds, brāļi Reinis Reinisovičs un Matīss Reinisovičs Kaudzītes...
• gandrīz visi viņi lieliski pārvaldīja krievu valodu un aicināja latviešus vispirms apgūt tieši krievu valodu...

Atkārtosim: vai jaunlatviešu prokrieviskās noskaņas bija patiess impulss vai arī tādējādi viņi centās iegūt zināmu „enerģētisko resursu” savu ideju veiksmīgai īstenošanai, taču fakts paliek fakts – latviešu „nacionālā vēsture” nāca pasaulē par spīti vācu „nacionālās vēstures” pretdarbībai un vienīgi ar krievu „nacionālās vēstures” un Krievijas „valstiskās vēstures” atbalstu.

Grūti pārvērtēt jaunlatviešu ieguldījumu tādu etnisko latviešu dzīves jomu veidošanā kā zinātne, izglītība, medicīna, literatūra... Pirmie etniski ģermāniskie inteliģenti, kuri sevi nosauca par „latviešiem”, ļoti asi uztvēra sociālās nošķirtības problēmu Kurzemes un Vidzemes iedzīvotāju vidū. Un tieši šīs plaisas pārvarēšanā viņi saskatīja vēsturisku iespēju apvienot jaunveidojamo etnosu kopumu.

Taču ne uz citu tautu rēķina, lai tās būtu etniskie ģermāņi vai austrumslāvi. Bet gan mijiedarbībā ar viņiem un ar viņu palīdzību. Neizvirzot prasību pēc kompensācijām par atņemto un sagrauto, bet ienesot kopīgajā krājumā savējo, proti, to, kas raksturīgs tieši etniskajiem latviešiem. Un tajā, mūsuprāt, ir galvenā atšķirība starp jaunlatviešiem romantiķiem un viņu sekotājiem praktiķiem.

Pievērsiet uzmanību:

• jaunlatvieši romantiķi prasīja savai tautai VIENLĪDZĪGAS tiesības, brīvības un pašrealizācijas iespējas.

  Latvieši profesionāļi tiecas pēc izredzētības...

• jaunlatvieši romantiķi, cīnoties par sociālo taisnīgumu pret baltvācu muižniecību, paši gandrīz simtprocentīgi nesa sevī vācu asinis. K. Valdemāra sieva piederēja fon Rammu muižnieku dzimtai, bet A. Kronvalda sieva bija dzimusi baronese fon Rolofa. Viņi visi daudzus gadus dzīvoja un strādāja Krievijā un Krievijas impērijas labā. Viņu izpratnē termins „nacionālisms” noteica atšķirību tautas vēsturiskajā un kultūras piederībā, nevis tiesību un pienākumu atšķirībā šodien.

  Taču latvieši profesionāļi viņiem acīmredzami nepiekrīt...

• jaunlatvieši romantiķi maksimāli sarežģīja sociāli etniskās mijiedarbības sistēmu savas tautas iekšienē, acīmredzot uzskatīdami, ka personiskā brīvība kā augstākais uzdevums prasīs maksimālas pūles tās sasniegšanai. Tas rezultātā var novest pie maksimāli iespējamā rezultāta gan kvalitātes, gan ilguma ziņā.

  Latvieši profesionāļi cenšas šo sistēmu maksimāli vienkāršot...

• jaunlatvieši romantiķi nesavtīgi veltīja savu dzīvi savam darbam, sapņodami par savas tautas labumu.

Latvieši profesionāļi pie šiem jautājumiem strādā nebūt ne par velti...

Paliek atklāts hipotētisks jautājums par to, kā būtu veidojušies notikumi, ja 19. gadsimta 50.-70. gadu jaunlatvieši būtu spējuši paredzēt tās vēsturiskās kolīzijas, pie kurām novedīs arī viņu personiskie centieni radīt Pirmā atmoda; 1905. gada revolūcija; 1917. gada revolūcijas; pilsoņu karš; intervence; valstiskuma rašanās un zaudēšana; tautas sašķelšanās tajos, kuri bija ar fašistisko Vāciju, un tajos, kuri bija ar Padomju Savienību; tajos, kuri bija ar Rietumiem, un tajos, kuri bija ar Austrumiem un Rietumiem... No kustības dibinātājiem visilgāk, līdz 1923. gadam, nodzīvoja Kr. Barons. Taču, kā atzīmēja laikabiedri, viena no viņa rakstura atšķirīgajām iezīmēm bija ārkārtīga tolerance pret citu viedokļiem un apkārt notiekošajiem notikumiem. Savu viedokli kategoriskā formā viņš nekad neizteica. Un tikai dažas stundas pirms nāves viņš, astronoms pēc izglītības, līdzīgi Galileo Galilejam, par šo tēmu pateica četrus vārdus... Sk. rakstu

Un tagad, pārejot tieši pie mūsu raksta pieteiktās tēmas, atzīmēsim, ka ar terminu „jaunlatvieši” mēs saprotam sekojošo:

• vēsturiskā personāža nacionāli izglītojošajai darbībai jāaptver pašas kustības pastāvēšanas periods, proti, tikai 19. gadsimta 50.-70. gadi;
• tam, par kuru mēs runājam, jāatbilst jēdzienam „jaunlatvietis romantiķis”.

Raksti no medijiem (nospiediet)

• Zemnieku jautājums Baltijā Krievijas preses un publicistikas lappusēs 19. gadsimta 40.-70. gados - lasīt vairāk
• Brāļi Kaudzītes - lasīt vairāk
• Brāļi Kaudzītes (Vikipēdija) - lasīt vairāk
• Saulcerīte Viese - lasīt vairāk
• Atis Kronvalds - lasīt vairāk
• Latvijas relikvijas: kuršu ķoniņi, dzimtbūšana un grāmata „gudriem cilvēkiem” - lasīt vairāk
• Krišjānis Barons - lasīt vairāk
• Eņģele Barons - lasīt vairāk
• Krišjānis Barons - lasīt vairāk
• Krišjānis Barons strādāja pie dainām Krievijā - lasīt vairāk
• Tirdzniecības flote Latvijai un Krievijai. Krišjāņa Valdemāra nāves 120. gadadienai - lasīt vairāk
• Krievu pēdas latviešu dainās - lasīt vairāk
• Tirdzniecības flote Latvijai un Krievijai. Krišjāņa Valdemāra nāves 120. gadadienai - lasīt vairāk

Publicēšanas datums /19.02.2020/

Papildinātā versija /2024. gada marts/

Ģermāņu tautu ekspansijas cēloņi un sekas Baltijā

Par vēsturiskajiem procesiem, kas norisinājās Eiropas kontinentā mūsu ēras V-X gadsimtā, pieņemts spriest pēc informācijas, kas gūta no nedaudzajiem to laiku rakstītajiem avotiem. Un, lai cik strīdīgi šie avoti arī nebūtu, tajos jau pārliecinoši figurē un bieži tiek pieminētas ģermāņu ciltis vispār un to sastāvā ietilpstošie anglosakši un skandināvi.

Turklāt pats termins „ģermāņu” (lat. Germani, „dzimtie brāļi”) jau liecina par to, ka pret sadrumstalotajām viduslaiku baltu ciltīm vienotā frontē vērsās tolaik agresīvākā radniecīgo Rietumeiropas tautu apvienība. Turklāt, acīmredzot, ar vienotu virsuzdevumu.

Savukārt informācija par tautām, kas apdzīvoja mūsdienu Baltijas teritoriju, ir visai skopa un fragmentāra. Vēl vairāk: mūsdienās ziņas par viduslaiku Baltiju lielākoties smeļam tieši no tā laika ģermāņu hronikām. Un ir pilnīgi iespējams, ka šīs ziņas tika fiksētas, ievērojot to pasūtītāju intereses. Taču, neraugoties uz to visu, vienu secinājumu var izdarīt droši: pēc kopējā iedzīvotāju skaita un sociālās uzbūves sarežģītības pakāpes šeit dzīvojošās tautas ievērojami atpalika no Rietumeiropas konkurentiem.

No iekarotāju puses ar visu savu spēku uzstājās krustnešu bruņinieku ordenis, kas bija izgājis cauri krusta kariem Palestīnā un no turienes izspiests atpakaļ uz Eiropu. Tie bija ārkārtīgi pieredzējuši profesionāļi, kuri savas dzīves bija veltījuši karavīra gaitām, pat uzņemoties celibāta solījumu. Rietumeiropas dižciltīgu dzimtu atvases, kurām nebija citu iztikas līdzekļu kā vien karavīra alga un kuras tiecās apliecināt sevi, kalpojot Svētajam Krēslam.

Būdami viduslaiku speciālo kaujas vienību elite, dzīvodami tikai šodienai, viņi bija apmācīti vismūsdienīgākajos kara vešanas taktiskajos paņēmienos un apbruņoti pašā augstākajā tā laika pasaules līmenī.

Savukārt tautas, kas apdzīvoja Baltijas jūras austrumu piekrasti, bija sadrumstalotas ciltis, kuras dzīvoja noslēgtu dzīvi savās teritorijās, kas bija atkarotas sadursmēs ar kaimiņiem. Turklāt tām nebija pat rakstības, izņemot rūnu rakstu, kas ikdienas un kultūras informācijas nodošanai bija maz piemērots. Tām nebija ne valstiskuma, ne attīstītas amatniecības, nemaz nerunājot par profesionālu karaspēku, tādēļ tās nespēja izturēt sacensību ar tik draudīgu pretinieku. Un tāpēc, lai tās uzvarētu, šī konkurence tām bija jāuzspiež.

Tomēr sākumā iekarotājiem nācās sastapties ar krieviem, jo līdz XIII gadsimta sākumam latgaļu, zemgaļu un līvu zemes gar Daugavas vidusteci un lejteci joprojām tika uzskatītas par Polockas kņazistes valdījumiem, bet Ziemeļlatgale un Igaunijas dienvidaustrumi - par Novgorodas republikas valdījumiem. Balti maksāja Novgorodai un Polockai meslus, bet krievu-latgaļu kņazistes Kukenoisa un Gercike bija Polockas vasaļi. Taču tikai. Iznīcināt viņus neviens nemēģināja.

Pēc ģermāņu iebrukuma Baltijā krievi organizēja un īstenoja vairākus karagājienus, lai saglabātu no viņiem atkarīgās zemes. Taču konsekvenci viņi neizrādīja un pēc 20 gadiem atteicās no pretenzijām uz kundzību, pilnībā pārejot pie pašu zemju aizsardzības.

Pēc tam sākās ģermāņu pilna mēroga militārā ekspansija Baltijā, kas ilga teju veselu gadsimtu un norisinājās 3 posmos:

• 1198.-1209. gads - līvu un latgaļu zemju iekarošana.
• 1208.-1227. gads - karš ar igauņiem.
• 1219.-1290. gads - kuršu un zemgaļu zemju iekarošana.

Turklāt tā tika īstenota skarbi un bez kompromisiem, vēlāk šo paņēmienu izmantojot arī kaimiņu prūšu cilšu pakļaušanā. Proti, tika sagrābta kāda stratēģiski nozīmīga teritorija un tai piegulošās zemes. Pēc tam tika būvētas pilis un nocietinātas apmetnes. Pilnīgi iznīcināto vai izspiesto vietējo iedzīvotāju vietā, kuri atteicās pieņemt kristietību, aktīvi tika ievesti kolonisti no ģermāņu zemēm. Un tādējādi tika radīts placdarms turpmākai ekspansijai.

Neapšaubāmi, lai iegūtu laiku, ar vietējām ciltīm tika slēgti pamieri un līgumi, doti dāsni solījumi, uzpirkta vietējā augstmaņu kārta... Taču tas viss ilga tikai tikmēr, kamēr tas bija izdevīgi iekarotājam. Pēc tam, aizbildinoties ar jebkuru piemērotu ieganstu, solījumi tika lauzti...

Šāda taktika noveda pie pilnīgas Baltijas zemju sagrābšanas un tika apturēta vien pie Peipusa ezera robežas, kur saskaņā ar oficiālajiem vēstures datiem 1242. gada aprīlī Teitoņu bruņinieku ordenis it kā cieta visai smagu sakāvi kaujā ar Aleksandra Ņevska karadraudzi. Un zemes, ko apdzīvoja igauņu ciltis (jeb citādi "čudi", "čuhonci"), kļuva par galējo punktu ģermāņu virzībā uz austrumiem.

Pirmās Baltijas iekarošanas un pakļaušanas plāna daļas īstenošanai ģermāņiem bija vajadzīgi apmēram 100 gadi. Tātad nomainījās vairākas bruņinieku-karotāju, politiskās un ekonomiskās elites paaudzes, kas piedalījās iekarošanas procesā. Tas nozīmē, ka tas nebija kaut arī varena, tomēr viena vienīga monarha zibenskarš. Tas bija ļoti mērķtiecīgs un ilgtermiņa projekts, ko īstenoja visa radniecīgo "Germani" tautu apvienība.

Ar to plāna pirmā daļa bija pabeigta.

II

Projekta otrā daļa sākās ar iekaroto zemju sadalīšanu 6 administratīvās vienībās: ar savām galvaspilsētām, administrāciju vadītājiem un nepieciešamo sociālo iekārtu.

Saskaņā ar hronikām iekarotajās zemēs regulāri uzliesmoja gan lielas, gan mazas sacelšanās, un arī starp vakardienas sabiedrotajiem bieži radās "nesaprašanās". Tāpēc par jebkādu politisku un ekonomisku stabilitāti pagaidām nevarēja būt ne runas.

Tātad arī politiskais režīms iekarotajās teritorijās varēja būt tikai militārs vai labākajā gadījumā "pusmilitārs".

Četru bīskapiju un Igaunijas hercogistes priekšgalā stājās pagaidu administrācijas bīskapu un tiešā Dānijas karaļa pārvaldībā. Bet iekarotās Kurzemes un Zemgales zemes tika iekļautas Teitoņu ordeņa valstī.

Bruņinieki-karotāji bija devuši bezlaulības solījumu un viņiem nepiederēja zemes vai muižu īpašumi. Viss iekarotais bija vai nu Svētā Romas krēsla, vai Dānijas monarha īpašums. Un pakāpeniski vēstures gaita šīm teritorijām piedzīvoja krasas pārmaiņas. Šī projekta otrā daļa aizņēma vēl 250 gadus.

III

Sākot ar Ordeņa valsts sabrukumu 1561. gadā, uz vēstures skatuves parādās Kurzemes un Zemgales hercogiste. Tās priekšgalā - jaunpasludinātais hercogs Gothards Ketlers (1517-1587), pašlikvidējušā Teitoņu bruņinieku ordeņa Livonijā pēdējais landmeistars. Turklāt bijušie bruņinieki-karotāji kļuva par muižu un īpašumu saimniekiem, kas viņiem tika piešķirti notikušo iekarojumu rezultātā. Mūsdienās to sauktu par privatizāciju un sākotnējā kapitāla uzkrāšanu, kas nepieciešama saimnieciskās darbības uzsākšanai.

Lai iegūtu nekustamo īpašumu savā valdījumā, visi vakardienas bruņinieki-karotāji izstājās no katolicisma un pieņēma luterismu. Tādējādi viņi kļuva par savu zemes gabalu likumīgajiem īpašniekiem, izvedot tos no Romas pāvesta protektorāta. Tā aizsākās Baltijas (Ostzejas) dižciltīgo dzimtu vēsture, kuru liktenis saistījās ar šīm zemēm.

Bruņinieki karotāji deva bezlaulības zvērestu, un viņiem nevarēja būt likumīgu pēcnācēju. Taču, ieguvuši īpašumus, bruņinieki sāka stāties laulībā un radīt mantiniekus. Līgavas viņi veda sev no ar augstmani pārsātinātās Rietumeiropas, tādējādi saradojoties ar Vecās pasaules dižciltīgajām dzimtām.

Vienlaikus vergu naids un bailes vienādi attiecās gan uz dižciltīgajiem senjoriem, gan uz algotajiem kalpiem, kuri apkalpoja viņu intereses. Arī personiski brīvie atmaksāja vergiem ar to pašu. No tā izriet arī brīvo izrādītais nicinājums pret vergiem. No tā - sašķeltība divās kārtās un personiski brīvo tieksme apvienoties vienīgi ar savas grupas pārstāvjiem. (Paskatieties uz Barons dzimtas ciltsrakstiem.)

Šī projekta daļa aizņēma vēl apmēram 300 gadus. Un tai bija nepieciešamas kārtējās pārmaiņas: sākumā saistībā ar Baltijas pievienošanu Krievijas impērijai, bet pēc tam - ar 1570. gadā ieviestās dzimtbūšanas atcelšanu.

Turklāt ir skaidri redzams, ka līdz šim brīdim viss notiekošais prasīja tikai un vienīgi valdošās šķiras piekrišanu, un tā bija ģermāņu aristokrātija. Paverdzinātajiem pamatiedzīvotājiem neviens nekad un neko nejautāja; viņi tika uzskatīti vienīgi par ienācēju saimnieku darbaspēku un kustamo īpašumu. Savukārt personiski brīvo labklājība bija tieši atkarīga no senjora labvēlības.

IV

Taču dzimtbūšanas atcelšana izraisīja pārmaiņas tiesībās un pienākumos starp vakardienas vergiem un brīvajiem kolonistiem. Tā arī vistiešākajā veidā skāra šķietami nesatricināmās Baltijas vācu aristokrātijas tiesības. Tas aizņēma vēl 50-60 gadus. Taču vēsturei šādi termiņi ir niecīgi, un ienācējiem ģermāņiem bija jāgatavojas īpašuma pārdalei ar vislielāko steigu. Tas arī notika līdz ar buržuāzijas parādīšanos vēstures arēnā, kas radīja jaunlatviešu kustību (1850.-1870. gadi), kuri gandrīz simtprocentīgi bija etniskie ģermāņi.

Sākumā ģermāņu aristokrātijas asi noraidīti, viņi tomēr lika pamatu jauna sociāla veidojuma - "latvieši" - tapšanai. Tas sevī ietvēra gan šo zemju pamatiedzīvotāju pēcnācējus, gan anglosakšu kolonistu un tiešo iekarotāju pēcnācējus, kā arī no radniecīgām kaimiņu tautām nākušos ieceļotājus, kas šajās zemēs apmetās mierīgā ceļā.

Šo perturbāciju rezultātā likumdošanas līmenī tika nostiprināta un pēc tam starptautiski atzīta nācija 'latvieši' kā titulnācija buržuāziskās Latvijas Republikas teritorijā. Un tieši ģermāņu diaspora ieņēma gandrīz visus vadošos un noteicošos amatus, kas bija vajadzīgi jaunizveidotā latviešu sociuma funkcionēšanai. Lai cik loģiski un no veselā saprāta viedokļa pamatoti tas arī neizskatītos, fakts paliek fakts - 1919. gadā radušos Latvijas valsti nevar nosaukt par etniski latvisku. Tā daudz lielākā mērā ir proģermāniska. Par to liecina gan šīs valsts īstenotā ārpolitika, gan materiālo un kultūras resursu sadale tās iekšienē.

Prakse parādīja, ka 'jaunie' ģermāņi-'latvieši' sākumā pārņēma īpašumu no 'vecajiem' ģermāņiem-'ģermāņiem'. Taču vēlāk, jau vairāk nekā simt gadu gaitā, viņi pakāpeniski atdod iegūto enerģētiski informatīvo resursu lielās radniecīgo 'Germani' tautu apvienības rīcībā.

20. gadsimta 30. gadu beigās it kā pats Ādolfs Hitlers ieviesa lietojumā jēdzienu 'folksdoiče', ar kuru apzīmēja ārpus Trešā reiha robežām dzīvojošos ģermāņus, kam ar to nebija saiknes caur pilsonības institūtu. Turklāt tieši viņi Otrā pasaules kara laikā masveidā atbalstīja fašisma politiku okupētajās teritorijās un veidoja visnozīmīgāko spēku tā dēvēto vietējo SS divīziju formēšanā.

Turklāt, lai apstiprinātu āriešu izcelsmes saknes, tika ņemta vērā vecāku tautība, vācu valoda kā dzimtā valoda, piedzimstot dotie vārdi, baznīcu ieraksti, nevis tikai pases dati. Un, kā parādīja turpmākie notikumi, fašistiskajai Vācijai šādu sabiedroto bija visai daudz. Arī padomju pilsoņu vidū.

Mūsdienu krievu vēsturnieks, sociālais filozofs un sabiedrības pētnieks Andrejs Fursovs, kura videolekcijas var noskatīties internetā, ar vēsturisku faktu palīdzību uzskatāmi pierāda, ka Eiropas pārvaldības elites nekad nepazūd bez pēdām. Reiz iznākušas uz vēstures skatuves, tās tā vai citādi uz visiem laikiem ieiet pasaules vēstures veidotāju vissmalkākajā slānī. Nepārtraukti sacenšoties savā starpā, tās gandrīz nekad neved karus līdz pilnīgai iznīcināšanai. Un šodienas zaudētāju nākamie pēcnācēji vairumā gadījumu var rēķināties ar atbalstu, piesakot savas ambīcijas. Lai arī jau jaunā kvalitātē. Protams, ja vien tas nenonāk pretrunā ar jau pastāvošo un nostabilizējušos pārvaldības struktūru.

Taču elites savā vidē svešiniekus nekad neielaiž. Tās viņus izmanto, dodot iespēju vizuāli nonākt varas un panākumu virsotnē. Taču arī tikai.

Un tas, ko mums nākas redzēt šodien, šo apgalvojumu uzskatāmi ilustrē.

V

Nu, bet tagad ir īstais brīdis uzdot jautājumu: kāpēc un kālab tik daudzskaitlīgas un varenas radniecīgu „Germani” tautu apvienības pēcteči ne vien brīvprātīgi, bet jaunlatviešu gadījumā pat pašaizliedzīgi it kā sāka atteikties no savām etniskajām saknēm? Un pieņemt sev nicināto nosaukumu „latvietis”, kas kolonistu vidū gadsimtiem bija saistīts ar tādiem apzīmējumiem kā: zemisks radījums, lopi, darba lops?

Kur 700 gadu ilgajā lielās ģermāņu civilizācijas līdzāspastāvēšanā līdzās tās iznīcināto baltu tautu drumslām mēs palaidām garām brīdi, kad no pirmās puses pret otrajām būtu izrādīta cieņa un mātišķas rūpes?

Ko tik nozīmīgu un ārkārtīgi svarīgu ģermāņi guva no baltiem, ka masveidā vēlējās atteikties no savas ģermāniskās pašidentifikācijas un doties nākotnē ar viņiem svešu vārdu?

Šķiet, ka šādam vēsturisko notikumu pavērsienam vajadzēja būt ne vien svarīgam, bet patiesi dzīvi nepieciešamam ieganstam. Pilnīgi iespējams, tas slēpās Eiropas starpcivilizāciju attiecību procesā kopumā. To galvenie dalībnieki ir romāņu, ģermāņu un slāvu tautas.

Pagājušā gadsimta 90. gados izskanēja par spārnotu kļuvusi frāze: „Mūsu pagātne ir neparedzama.” Un, lai cik paradoksāli tas arī skanētu, īstenība mēdz būt vēl pārsteidzošāka. Īpaši tajos gadījumos, kad vērotājs pats nespēj skaidri apzināties, no kāda tieši skatpunkta viņš mēģina situāciju aplūkot: materiālistiska vai ideālistiska? Un neizved iesākto līdz loģiskam galam — situācijas izskatīšanu līdz galam.

Jo, saucot lietas īstajos vārdos, ģermāņu civilizācijas pēcteči attiecībā pret baltu civilizācijas pēctečiem ir izpaudušies kā iekarotāji, slepkavas, zagļi, krāpnieki un uzurpatori. Un, īstenodami savas intereses, pirmajos posmos nekaunīgi izmantoja stiprākā tiesības, aizsedzoties ar Glābēja Jēzus Kristus vārdu un autoritāti.

Pēc tam ģermāņi, būdami labāk informēti, piemānīja savu neseno vergu pēctečus un vēl centās uzvelt viņiem visu atbildību par viņu turpmāko likteni. Turklāt atkal parādīja sevi kā uzurpatori, piesedzoties ar sev svešo nosaukumu „latvietis”.

Turklāt faktiski jau astoto gadsimtu izsūknējot materiālos, intelektuālos un garīgos resursus no avotiem, kas acīmredzami viņiem nebija paredzēti. Jo ne jau viņi — ģermāņi, anglosakši, skandināvi — radīja baltu tautas. Viņi tās tikai iekaroja un neatgriezeniski sakropļoja... Kā vampīri.

Un kāpēc mūsdienu ģermāņiem nav kauns par savu asinsradinieku senču darbiem? Kāpēc viņi nejūtas atbildīgi par pašu rīcību attiecībā pret iznīcināto civilizāciju pēctečiem? Kāpēc jau ceturto gadu desmitu nemanāmi īsteno politiku, kas noved pie šo teritoriju pamattautu atlikušo pēcteču iznīkšanas un izklīšanas pa pasauli? Acīmredzot tāpēc, ka paši ģermāņi no izcelsmes viedokļa ar šīm tautām nav saistīti. Un visu, ko dara, dara savu radniecīgo „Germani” tautu labā. Pret kurām jūt gan atbildību, gan asins balsi... Lai arī zemapziņas līmenī.

Un šķiet, ka citu tikumisku kritēriju šajos jautājumos viņiem vienkārši nav. Jo attiecībā pret etniskajiem latviešiem viņi pilnā mērā ir sveši — tas ir, tie, kas nav no šīs dzimtas. Ne no šīs rases. Tāpēc arī nekādu kaunu neizjūt.

Bezkaunīgs, tas ir, tāds, kam nav kauna, ar šādu liekulību nenoniecināsies. Bet dumjš, slikti informēts, atkarīgs, vājš, bailīgs, uzpērkams — nepamanīs vai klusēs. Te nu katram savs...

Bet, lai nenāktos uzņemties juridisku atbildību, šādos gadījumos tiek izmantots vienkāršs paņēmiens — tas, kas notiek tagad, un tas, kas noticis iepriekš, tiek aplūkots atrauti viens no otra. It kā nepastāvētu cēloņsakarības, it kā nepastāvētu filozofijas zinātne, kas tieši runā par procesa nemainību, vienam izrietot no otra.

Un Rietumeiropas reakcija uz migrācijas krīzi, kas pāršalkusi kontinentu, tam ir vislabākais apstiprinājums. Jo kāda ir visu pašreizējo anglosakšu un romāņu pasaules pārvaldnieku oficiālā nostāja attiecībā uz šiem notikumiem? — „Mēs neesam vainīgi, viņi atnāca paši. Mēs esam šī procesa upuri. Mums jāaizstāvas...”

Un par bailēm no Dieva soda, lielos vilcienos runājot, nav ko spriest. Jo tieši tādēļ kristietība tik daudzus gadsimtus tika izmantota kā protesta apspiešanas ideoloģija, lai vergi neprasītu atbildību šeit un tagad, bet cerētu uz Dievišķo taisnīgumu Dieva valstībā. Pēc tam, jau pēc savas nāves... Bet tagad ietu un klusējot strādātu.

Vēsture zina daudz šādu piemēru. Tā ir acteku un inku civilizāciju iznīcināšana Centrālamerikā, ko veica iekarotāji no Spānijas. Tā ir Ziemeļamerikas indiāņu iznīcināšana, ko paveica ieceļotāji no Rietumeiropas, pirmām kārtām no Lielbritānijas. Koloniālo karu laikmets. Verdzības laikmets un koloniālā politika Āfrikā. Pirmais un Otrais pasaules karš... Ik reizi Rietumeiropas pārvaldības elites, redzot, kādas priekšrocības sniedz valsts varas centralizācija, apvienoja savus spēkus, lai šo resursu aktīvi izmantotu. Tas pats par sevi ir gan saprātīgi, gan loģiski, gan nav noziedzīgi. Tikai pirmajā vietā tās vienmēr lika rezultāta sasniegšanu, nevis tikumisko sastāvdaļu. Un, ja apstākļi to prasīja, lietā tika likti jebkuri līdzekļi un metodes. Kā mēdz teikt — nekā personiska, tikai bizness...

Materiālisms balstās uz bezierunu cēloņsakarību atzīšanu, savukārt ideālisms prasa nelokāmu ticību Dievišķajai mīlestībai. Mums pazīstamā mūsdienu Rietumeiropas civilizācija izrādījās nespējīga ne uz vienu, ne uz otru. Un, virzoties ar izmēģinājumu un kļūdu metodi pa sava vēsturiskā vietas meklējumu ceļu planetārās civilizācijas mērogā, 20. gadsimta pirmajā pusē ģermāņi un romāņi nonāca pie fašisma...

Un vājajiem, mazskaitlīgajiem, sliktāk organizētajiem, nabadzīgajiem, atpaliekošajiem šie apstākļi ir jāņem vērā. Pretējā gadījumā viņu aiziešana no vēstures skatuves būs neizbēgama un traģiska.

P. S.

Jau krietni vēlāk pēc mūsu iecerētā rakstu cikla publicēšanas sākuma internetā izdevās atrast pazīstamā Latvijas vēsturnieka un sabiedriskā darbinieka Aleksandra Gurina rakstu, kas publicēts 2019. gada 9. martā. Atļausimies pilnībā citēt tajā minēto frāzi:

Pirms 155 gadiem - 1864. gada 9. martā - Jēkaba baznīcā Vecrīgā luterāņu bīskaps Ferdinands Valters aicināja uz muižniecības sapulci sanākušos vācu baronus: - „Pārvāciet iezemiešus!” Pēc Ferdinanda Valtera domām, Livonijai bija jākļūst par vācu kultūras un valodas zemi. Lieliski izglītotais bīskaps - viņš taču studēja ne vien teoloģiju Tērbatas (tagad Tartu) universitātē, bet arī filozofiju Berlīnes universitātē - un vienlaikus Evaņģēliski luteriskās baznīcas ģenerālsuperintendents ar pārmetumu pamācīja sapulcējušos muižniekus:

„Lūdziet grēku piedošanu! Jūs, muižnieki, neesat izpildījuši Dieva jums doto uzdevumu: jūsu senči ieradās Daugavas krastos, lai Livonijas iezemiešus pievērstu vācu kultūrai. Taču iezemieši šajā kultūrā nav iegājuši līdz pat šai dienai, un, pat bail to teikt, - ir acīmredzama viņu virzība krievu virzienā. Lūdziet grēku piedošanu un parādiet savas darbības augļus: pārvāciet iezemiešus. Lūk, jūsu uzdevums, lūk, jūsu rīcības programma!”

/ Aleksandrs Gurins: „Kā krievu valoda izglāba latviešus no pārvācošanas”, 2019. /

Publikācijas datums: 03.12.2021.

Papildinātā versija, 2024. gada marts.

Krišjānis Valdemārs
20.11. (02.12.) 1825 - 25.11. (07.12.) 1891

Piemineklis-obelisks Krišjānim Valdemāram uzstādīts 1898. gadā par Rīgas Latviešu biedrības (RLB) savāktajiem ziedojumiem un sastāv no 4 daļām.

Pats zemākais, cokola elements, ir vienkārši apstrādāts un pilda stabila balsta funkciju, paceļot visu pārējo konstrukciju 35-40 cm virs zemes.

Nākamajam elementam jau ir sarežģīta, frēzēta apdare. Tas ir nopulēts no visām pusēm un sākotnēji pildīja vienīgi dekoratīvu funkciju. Tomēr 1925. gadā, Krišjānis Valdemārs 100 gadu jubilejas priekšvakarā, uz tā novietoja metāla plāksni ar uzrakstu:

Agrāk uzstādītais piemineklis arī šodien izskatās visai iespaidīgi, tādēļ nebija nekādas jēgas kaut ko mainīt. Bet šāds papildinājums izskatās pilnīgi loģisks un pietiekami izteiksmīgs.

Trešais, vidējais elements, ir no visām pusēm pulēta pieminekļa daļa, kuras priekšpusē divās valodās — krievu un latviešu — tā laika, Krišjānis Valdemārs dzīves gadiem atbilstošā transkripcijā iegravēts viņa vārds un uzvārds. Turklāt krievu valodā norādīts arī tēvavārds, jo dzīves laikā Krišjānis Valdemārs bija Krievijas impērija valsts ierēdnis koledžas asesora dienesta pakāpē, tādēļ viņu bija jāuzrunā saskaņā ar Krievijā pieņemto etiķeti.

Pārējās trijās pusēs trijās valodās — latviešu, krievu un vācu — sniegti citāti no Kr. Valdemārs darbiem, kas saistīti ar latviešu tautas apgaismību un pašapziņu.

Nu, un četršķautņainā obeliska ceturtā, no visām pusēm pulētā daļa ir tieši pati noslēdzošā virsotne, kuras priekšpusē izvietots Kr. Valdemārs bronzas bareljefportrets, bet aizmugurē, spoguļveidā, atrodas no bronzas veidota zīme, kas, šķiet, apzīmē apbedītā piederību darbībai tirdzniecības flotes jomā. Uz šīs zīmes attēloti divi krusteniski sakrustoti enkuri, kas izvietoti abās pusēs krastā stāvošai bākai. Vizuāli tas izskatās kā atklāti fallisks simbols, kas no ezotēriskā viedokļa ir pilnīgi pamatoti. Un tas, ka šis simbols atrodas tieši virs tekstiem latviešu valodā, vairs neizraisa nekādu izbrīnu. Tāpat kā nepārsteidz arī paša pieminekļa simboliskās formas izvēle.

Tas, ka viss notiek kapsētā, tieši daudzu un daudzu šeit apbedīto cilvēku dusas vietā. Un ikviens kristietis, kas tic dvēseles nemirstībai, pārmetīs krustu un lūgs piedošanu par savu neapdomīgo rīcību. Un reizē arī par šeit apbedīto dvēseļu mieru...

Tomēr ideoloģiskās frontes cīnītājiem ir savi apsvērumi, un piegulošās teritorijas plānojums pakāpeniski mainās. Pēdējo reizi tas notika 2002. gadā, uzstādot ar Rīgu saistīto Pirmās atmodas darbinieku kenotafu, kuru kapavietas ir zudušas vai atrodas ārpus Latvijas. Un atkal ne bez starpgadījumiem! (Raksts no žurnāla)

Neraugoties uz visām vēstures peripetijām, pats piemineklis ir saglabājies gandrīz ideālā stāvoklī, izņemot bronzas dekoratīvos elementus. Pēckara fotogrāfijās redzams, ka uz obeliska trūkst bareljefa portreta un bronzas jubilejas plāksnes. Kā vēlāk noskaidrojās, no pieminekļa bija nozagts arī bākas bareljefiskais attēls. Tomēr vēlāk šie zudumi tika atjaunoti.

• Rīga. Lielie kapi. Krišjāņa Valdemāra kapa piemineklis, 1981 - lasīt vairāk

Jāatzīmē, ka Kr. Valdemāra personiskā ieguldījuma nozīmību jaunlatviešu kustībā, visticamāk, neviens nespēs pienācīgi novērtēt. Nenogurdināms organizators, zinātnieks, rakstnieks, publicists, valodnieks, folklorists, praktiķis ekonomists — viņš bija nacionāli izglītojošās kustības garīgais līderis. Neatlaidīgi un konsekventi panākdams jaunlatviešu lielo un mazo mērķu īstenošanu dzīvē.

Tagad to zina retais, taču tieši Kr. Valdemārs bija viens no organizētas un sakārtotas tirdzniecības flotes sistēmas izveides aizsācējiem Krievijas impērijas mērogā. Viņa analītiskās izstrādes un pētījumi par šo tēmu tika izmantoti lēmumu pieņemšanā visaugstākajā valsts līmenī. Un tieši pateicoties viņam Kurzemes un Vidzemes guberņā tika izveidotas un sāka darboties 10 (!) jūrskolas, kurās mācījās ļaudis no pašiem vienkāršākajiem piekrastes iedzīvotāju slāņiem, līdz ar profesiju iegūdami iespēju izrauties no trūcīgas un neizglītotas dzīves. („Koka stabi“ no Kolkas raga)

Un, pat ja ar to vien viņa ieguldījums kopējā darbā būtu beidzies, arī tad viņa nopelni būtu atzīmējami. Bet tieši pēc viņa ierosmes Krišjānis Barons sāka savu unikālo darbu pie tautasdainu saglabāšanas un sistematizēšanas... Viņš organizēja laikraksta izdošanu latviešu valodā „PETERBURGAS AWIZES“... Viņš ierosināja mācību grāmatu veidošanu tautskolām latviešu valodā... Viņš piedalījās latviešu valodas vārdnīcu sastādīšanā un publicēšanā... Veidoja pulciņus, grupas, atbalstīja novadniekus — izglītības darbiniekus...

Rezultātā, kā izriet no uzraksta uz plāksnes, kas piestiprināta piemineklim etniskajam vācietim Kr. Valdemāram viņa 100 gadu jubilejā, pateicīgā Latvijas tauta (proti, tie, kuri sevi izjūt kā „latviešus“ kā jaunu politisku veidojumu — nāciju) atzīst viņa izcilos nopelnus „latviešu gara“ modināšanā, apveltīdama viņu ar epitetiem „vislielākais“ un „pamatlicējs, priekšvēstnesis“.

Krievu valodā vārds „подсечник“ precīzi atbilst latviešu vārdam „līdumnieks“, t. i., tas, kurš atnācis mežā, attīrījis to no kokiem un akmeņiem un tādējādi pārvērtis par auglīgu, ražai piemērotu zemi. Un līdz ar to latvieši kā tauta paši atzīst, ka līdz Kr. Valdemāra atnākšanai šajā vietā bija tumšs jo tumšs mežs... Bet viņa darbības gadi, atgādināsim, attiecas uz laiku no 1850. gadiem līdz 1891. gadam.

Turklāt nevajadzētu aizmirst, ka savā laikā jaunlatviešu kustības dalībnieki bija neviennozīmīga parādība un sabiedrībā bieži tika uztverti piesardzīgi un pat naidīgi. Piemēram, Kr. Valdemāra vecākais brālis — Johans Heinrihs Voldemārs (vāc. Johan Heinrih Voldenar, 1818-1880), oficiāli pārvācots vēsturnieks un arhīvists, sava jaunākā brāļa uzskatus kategoriski neatbalstīja.

Ļoti daudzi vāciski runājošo iedzīvotāju pārstāvji jaunlatviešus uzskatīja par atklātiem savas tautas, sava etnosa interešu nodevējiem. Viņus izstūma no sociālās vides, izslēdza no sabiedrības, izspieda ārpus šo teritoriju robežām... Daudzi jaunlatvieši dzīvoja un strādāja Krievijā, kur arī palika uz visiem laikiem. Un kā gan tam pašam Kr. Valdemāram būtu klājies bez savas sievas, savas sievietes, draudzenes, līdzgaitnieces, sava nama saimnieces, savu audžubērnu mātes atbalsta un sapratnes...

Savukārt viņa sieva, Luīze Valdemāre, dzim. Luīze Johanna fon Ramma (1841-1914), bija ievērojami jaunāka par Kr. Valdemāru un nāca no fon Rammu un fon Timmu muižnieku dzimtām. Etniska vāciete, kas, cik spēja un prata, atbalstīja savu vīru visos viņa centienos. Romantiska, poētiska, sapņaina un aizrautīga personība... Rakstniece, kuras spalvai pieder vairāki publicēti darbi. Viņa personīgi pazina visus nacionālās atmodas darbiniekus un Krievijas aristokrātijas pārstāvjus, kuri sazinājās ar viņas vīru, un ar prieku uzņēma viņus pie sevis ciemos. Viņu Maskavas dzīvoklī viņas dzimšanas dienās labprāt pulcējās „Maskavas latvieši“, kuru vidū bija arī topošais pirmais Latvijas Republikas prezidents Jānis Čakste... Sarunās ar draugiem Kr. Valdemārs par viņu runāja vienīgi kā par „likteņa dāvanu“, bet viņi savukārt atzīmēja šīs neparastās sievietes dzīvo prātu un demokrātiskās manieres.

Gadu pēc vīra nāves viņa kopā ar jaunāko no audžumeitām atgriezās Rīgā, bet vēl pēc gada meitene nomira. Tuvinieku zaudējums ļoti smagi ietekmēja viņas veselību, Luīze ilgi un smagi slimoja. Viņa centās dzīvot noslēgti un mierīgi, nodarbojās ar literāro darbību un iztika no nelielas pensijas — 300 rubļu gadā. To viņai no valsts kases izmaksāja saskaņā ar personisku Valdnieka Imperatora ukazu.

Mirusi 1914. gada 14. aprīlī un apglabāta... līdzās vīram un meitai. Taču pateicīgo pēcteču acīs viņa, kā izrādās, nebija pelnījusi pat pieminējumu par savu kādreizējo klātbūtni šajā dzīvē...

Apbedījumu hronoloģija

Prātā nāk sekojošais: Kr. Valdemārs pēc sava rakstura bija pašpietiekams vīrietis. Viņš mīlēja savu sievu, mīlēja savus - kaut arī audžubērnus - bērnus, augstu vērtēja pašu iespēju būt ģimenes cilvēkam. Un ikviena vīra un tēva pienākums - pirmām kārtām - ir to cilvēku laime un nodrošinātība ar visu nepieciešamo, kuri no viņa ir tik ļoti atkarīgi. Arī apkārtējo cieņpilna attieksme pret viņiem gan dzīves laikā, gan pret viņu piemiņu. Un, ja kāds būtu pastāstījis Kr. Valdemāram - vīram un tēvam -, ka pateicīgo, izglītoto, garīgi brīvo pēcteču pūļi nesīs ziedus pie viņa pieminekļa, vienlaikus mīņājoties pa viņa mīlēto sieviešu kapiem... Šķiet, ka „latviešu nacionālajai vēsturei” tas pilnīgi varētu būt radījis sekas.

Dīvaini, kā var nepamanīt šādu neatbilstību: par godu Kr. Valdemāram uzstādīti pieminekļi, viņa vārdā nosauktas ielas 14 pilsētās, kuģis-ledlauzis, un pat viena no Latvijas pilsētām tikusi pārdēvēta. Taču par cieņu pret tiem, bez kuriem, iespējams, nebūtu bijis arī paša Kr. Valdemāra, viņa mantojuma cienītāji nav atcerējušies gadu desmitiem. Turklāt naudas izteiksmē šī jautājuma cena ir gluži smieklīga, un tehniski tas būtu īstenojams acumirklī.

Un vēl. Kr. Valdemārs un Kr. Barons bija gan draugi, gan līdzgaitnieki savos darbos, tādēļ simboliski, ka viņu kapi atrodas līdzās. Turpat blakus apglabātas arī viņu sievas, kuras aizgāja mūžībā 1914. gadā. Taču Dārta Barone (latv. Darta Barone, dz. Rudzīte, 1839-1914), gandrīz analfabēta kalpone, no dzimtbūšanas atbrīvotu zemnieku meita, etniska latviete, tika pagodināta ar pieminējumu uz piemiņas akmens līdzās sava vīra vārdam. Savukārt Kr. Valdemāra sieva, rakstniece, etniska vācbaltiete ar dižciltīgu izcelsmi, un viņu audžumeita Estere Klarka, kuras vecāki bija angļi, tādu godu neizpelnījās.

Acīmredzot to arī sauc par ideoloģisku mītveidi.

• Krišjānim Valdemāram veltītie pieminekļi Latvijā - lasīt vairāk

Fotogrāfijas no Latvijas valsts arhīva:

• Jaunlatviešu kustības pārstāvis un publicists Krišjānis Valdemārs
• Laikraksta Pēterburgas Avīzes pirmā numura lapa
• Cenzūras komitejas lēmums par laikraksta Pēterburgas Avīzes darbības pārtraukšanu uz četriem mēnešiem
• Ata Kronvalda pasūtījuma veidlapa
• Rakstniece Marija Medinska-Valdemāre
• Jaunlatviešu kustības pārstāvis un publicists Krišjānis Valdemārs
• Jaunlatviešu kustības pārstāvis un publicists Krišjānis Valdemārs
• Publicists, sabiedriskais darbinieks Krišjānis Valdemārs
• Krievijas impērijas tirdzniecības jūrniecības veicināšanas biedrības valde
• Publicists, sabiedriskais darbinieks Krišjānis Valdemārs
• Jaunlatviešu kustības pārstāvis un publicists Krišjānis Valdemārs
• Jaunlatviešu kustības pārstāvis un publicists Krišjānis Valdemārs
• Jaunlatviešu kustības pārstāvis un publicists Krišjānis Valdemārs
• Sabiedriskais darbinieks, publicists Krišjānis Valdemārs

Publicēšanas datums 12.03.2020.

Papildināta versija /2024. gada februāris/.

Krišjānis Barons
19.10. (31.10.) 1835 - 08.03.1923

Jau pašā raksta sākumā esam spiesti konstatēt sekojošo: pie visiem Kr. Barona nopelniem jaunizveidotās latviešu nācijas priekšā informācijas par viņu kā personību tomēr nav nemaz tik daudz. Pēdējā laikā kaut kas sāk parādīties, taču pārsvarā dažādi dzīves apraksti atkārto vispārzināmus notikumus un faktus, neaplūkojot tos no paša Dainu tēva skatpunkta - viņa personisko cerību, sapņu, centienu un vilšanās aspektā, kad tie sabruka. Gandrīz nav nekā tāda, no kā sastāv ikviena mūsu dzīve, pēc kā mēs paši nosakām savu pūliņu veiksmīgumu vai neveiksmīgumu.

Diezin vai kādam izdotos nodzīvot pasaulē 87 gadus un tajā pašā laikā nekļūdīties, pieņemot lēmumus, izvēloties līdzekļus izvirzīto mērķu sasniegšanai, un vienā vai otrā mērā nevilties mūs ieskaujošajos laikabiedros.

Diezin vai kāds varētu lepoties ar to, ka kādreiz pieņemts galīgs lēmums bijis absolūti pareizs un vēlāk nav ticis pārskatīts no pamatotības un loģiskuma viedokļa.

Diezin vai kāds vēlētos publiski atzīties nodevībā, neuzticībā, apmānā un atteikumā pildīt uzņemtās saistības.

Kad runa ir par draugiem, kaimiņiem vai vienkārši paziņām, kas ir mums līdzās, mēs atļaujamies kritiski uztvert viņu personības, apspriest viņu rīcību, vērtēt viņu uzskatus. Taču, kad lieta skar izcilas personības, rodas zināms "mazā cilvēka" efekts, un kaut kāda iekšēja cenzūra pilnībā nosprosto veselīga īstenības tvēruma kanālus. Mēs skatāmies uz sarunbiedru, bet sev priekšā redzam ETALONU un automātiski atzīstam savu nespēku novērtēt viņa domas lidojuma augstumus...

Un šādas īstenības uztveres rezultāts ir mūsu nespēja izmantot viņa mantojumu. Taču pati par sevi šī 'mašīnīte' nekur nebrauks, ir jāiemācās to vadīt, lietot, labot... Tikai tā var kļūt par mantinieku, nevis par pagaidu labuma guvēju.

Kāpēc ir tik svarīgi mēģināt paraudzīties uz notiekošo ar Kr. Barona acīm? Tāpēc, ka ļoti specifiska bija tā darbības joma, kurai viņš veltīja milzīgu daļu savas dzīves. Kas tad ir dainas? Kādiem epitetiem viņš pats raksturoja to nozīmīgumu, dziļumu, garīgumu, piepildījumu ar kaut kādu dabas spēku... Kāda ir spēja šo nozīmīgumu uztvert praktiskā jēga? Un kas notiks ar tiem, kuri šo spēju sevī neatklās?

Vai, lūk, vēl citi jautājumi: vai ikviens var pieskarties senču garīgā mantojuma noslēpumam? Vai arī dainas sacerēt var kurš katrs? Un vai šo mantojumu senči atstāja saviem asinsradiniekiem vai tiem, kuri pirmie pagūs juridiski noformēt bezsaimnieka mantojumu? Un vai tie, kas cenšas sev sagrābt kādu garīgo spēku resursu, ko nosacīti dēvē par "latviešu senču garīgo mantojumu", labi apzinās savu rīcību?

Savdabīgas apstākļu sakritības dēļ visi jaunlatviešu kustības “tēvi dibinātāji” bija ''pašmācīti enciklopēdisti'' (atļausimies lietot šādu nezinātnisku terminu). Ja pētām Kr. Barona mācību un izglītības gaitu, tad no mūsdienu viedokļa tā neiztur nekādu kritiku - viss ir fragmentāri, haotiski, līdz galam nepabeigti. Vienīgais pabeigtais izglītības procesa cikls viņam bija mācības Jelgavas ģimnāzijā, un arī tas neiztika bez milzīgas veiksmes, laimīga gadījuma un skarbas nepieciešamības. Jo tajā vēsturiskajā laikā lauku iedzīvotājiem, kāds bija jaunais Krišjānis, nebija personību apliecinošu dokumentu. Bez dokumentiem nebija atļauts attālināties no dzīvesvietas vairāk nekā par 30 verstīm, bet, lai dokumentus saņemtu, bija vajadzīga muižnieka vai varas iestāžu atļauja. Par Krišjāni aizbildinājās pats Baltijas novada ģenerālgubernators A. A. Suvorovs, un kā teicami ģimnāziju beidzis viņš tika uzņemts Tartu Universitātē bez eksāmeniem. No šā brīža viņš, acīmredzot, galīgi sajutās kā inteliģents un sāka pelnīt iztiku vienīgi ar garīgu darbu, neķeroties pie fiziska darba. Turklāt šā vārda tiešā nozīmē.

Rodas iespaids, ka jau kopš pašas bērnības viņš tiecās izrauties no lauku dzīves spīlēm. Piecus gadus viņš mācījās Ventspilī, četrus gadus Jelgavā un četrus - Tartu. Turklāt mēs neatradām nevienu liecību par to, ka pēc aizbraukšanas uz Pēterburgu 1862. gadā viņš līdz pat 1898. gadam būtu atbraucis apciemot savus tuviniekus. Pat saraksti ar viņiem viņš gandrīz neuzturēja, aizbildinoties ar to, ka vēstules bieži pazūdot vai tās varot izlasīt sveši cilvēki. Un tas ir ārkārtīgi nepatīkami...

Materiālu grūtību dēļ Barons Tartu Universitāti nepabeidza un pēc tam vairs nekur oficiāli nemācījās. Taču trīs darba gados laikrakstā "PETERBURGAS AWIZES" viņš publicēja apmēram 100 zinātniski publicistisku rakstu. Un, kas ir ne mazāk svarīgi, viņš prata to paveikt tā, lai tas būtu saprotams pašiem mazizglītotākajiem un vāji izglītotajiem lasītājiem. Bet tam jau vajadzīgas īpašas psihologa un didaktiķa zināšanas un prasmes. No kurienes tās viņam pēkšņi radās?

Publicistiskus rakstus un zinātniskus darbus viņš rakstīja vācu, latviešu un krievu valodā; būdams mājskolotājs, mācīja latīņu valodu; lasīja un tulkoja no franču, angļu un lietuviešu valodas. Trīspadsmit gadus viņš pasniedza vācu valodu Marijas sieviešu ģimnāzijā Maskavā. Un šķiet, ka zinātniskajam darbam ar dainām bija nepieciešama arī pietiekami droša orientēšanās lībiešu un kuršu valodās un kultūras mantojumā. No kurienes tāds zināšanu plašums?

Bet kurš zina, ka universitātē topošais folklorists Kr. Barons studēja fizikas un matemātikas fakultātē, apgūdams astronomiju, kuru viņš tik ļoti bija iemīļojis? Tad no kurienes tādas filoloģiskas intereses?

Visvieglāk būtu Dainu tēvu apveltīt ar sajūsminātu epitetu "ģēnijs", taču tas gluži neko neizskaidrotu, jo vienā vietā un vienā laikā sapulcējās Kr. Valdemārs, Kr. Barons, Juris Alunāns, Fricis Brīvzemnieks... Un vēl vesela plejāde - lai arī mazāk nozīmīgu, taču ne mazāk patiesu savās tieksmēs - sociālo attiecību pārveidotāju no feodālām uz pilsoniskām.

Kr. Barona ģimenes dzīve tāda bija tikai no pirmā acu uzmetiena. Var droši apgalvot, ka neviens no šā teksta lasītājiem šādu ''ģimenes'' dzīvi nespētu atzīt par normālu. Turklāt tas jaunības paziņa, kurš ieteica Baronu savā vietā par mājskolotāju Stankeviču ģimenē, tieši šā darba dēļ aizgāja, jo pats gatavojās precēties. Ļoti kritiski par Krišjāņa lēmumu izteicās arī viņa Pēterburgas paziņas. Bet kā vīrs un ģimenes tēvs Kr. Barons šajā vietā pavadīja 26 savas ''ģimenes dzīves'' gadus, no kuriem pirmos 17 ar sievu un dēlu tiekoties vienu vai divas reizes gadā. Šajā laikā Baronu ģimenē piedzima un nomira vēl trīs bērni, taču mēs neatradām arī informāciju par to, ka Kr. Barons būtu redzējis viņu apbedījuma vietas. "Mīļā Dorinka..." - tā Barons rakstīja kārtējā vēstulē, ziņodams, ka ir ļoti aizņemts un atbraukt viņam nav nekādu iespēju. Savukārt uz pārmetumu, ka viņu pārāk neinteresē saziņa ar dēlu, viņš atbildēja apmēram tādā garā, ka tad, kad zēns spēs runāt ar tēvu kā ''vīrietis ar vīrieti'', tikai tad viņam radīšoties attiecīga interese...

1880. gadā viņa mazizglītotā sieva Dārta kopā ar 15 gadus veco dēlu Kārli un 3 gadus veco meitu Annušku patstāvīgi devās iepazīties ar gados veco vīramāti. No Pēterburgas līdz Rīgai - ar vilcienu, no Rīgas līdz Ventspilij - ar tvaikoni, bet līdz Valpenei - jau zirga bričkā. Eņģele un Dārta iepazinās, atrada kopīgu valodu, vecāmāte apskatīja mazbērnus... Kad Kr. Barons uzzināja par notikušo sievas braucienu, viņš pret to izturējās atzinīgi un... pārstāja gatavoties pats aizvest sievu un bērnus iepazīstināt ar savu māti. Viņš turpināja nodarboties ar dainu sistematizēšanu.

Oficiālajos Barona dzīves aprakstos viņa attiecības ar sievu Dārtu gandrīz nemaz nav aplūkotas. Arī viņas biogrāfija, izcelsme, nodarbošanās pirms laulībām un vīra prombūtnes laikā aprakstīta ļoti shematiski un fragmentāri. Pat tik tālu, ka saskaņā ar ierakstiem baznīcas grāmatā par kristībām D. Rudzīte dzimusi 1839. gada 22. janvārī, nevis 1838. gadā. Un, kā izriet no rakstnieces Ingunas Baueres (1960-2024) 2019. gadā publicētā romāna ''Mazā, klusā sirds'', tas nebūt nav vienīgais baltais plankums viņas biogrāfijā.

Tas izskatās teju neticami, taču laikā, kad Barons mācīja un audzināja Ivana Stankeviča ārlaulības bērnus (viņam kā muižniekam tika atteikta laulāšana ar dzimtcilvēku meiteni), paša bērnus audzināja vienīgi māte. Kalpone, neizglītota provinces sieviete no mazās Latvijas pilsētas Limbaži. Viena no pieciem kalpones Annas Rudzītes un kāda Pētera Šira ārlaulības bērniem; viņi apprecējās tikai pēc visu savu bērnu piedzimšanas. "Mīlestība - tā nav tikai divu cilvēku vienāda skanējuma, bet arī dvēseļu harmonija," - šī rindiņa no Kr. Barona piezīmju grāmatiņas apmierina visus viņa oficiālos biogrāfus. Jo no rakstītā iespējams izdarīt viennozīmīgu secinājumu - viņi mīlēja un saprata viens otru. Un tas ir galvenais.

Dārta novērtēja likteņa doto iespēju būt līdzās mīļotajam vīram un, cik nu prata, centās palīdzēt viņa darbos. Proti, Maskavas un Rīgas dzīves posmā viņas pienākumos ietilpa rēķinu un zinātniskās korespondences saņemšana un nosūtīšana, kā arī abu kopējās saimniecības vadīšana. Bet gadu pirms nāves viņa dēla pavadībā aizbrauca uz Pēterburgu apmeklēt bērnu kapus. Tikmēr Barons palika Latvijā.

Dārta Barone nomira no onkoloģiskas slimības 1914. gada 19. jūnijā, pašā Pirmā pasaules kara priekšvakarā, un tika apbedīta līdzās Valdemāru (Kr. Valdemārs; Luīze Johanna Valdemārs (dz. fon Ramm); Estere Klarka), Dinsberģu (Kr. Diinsbergs; Anna Diinsberg (dz. Sihman)) un Treilandu (Fr. Treulands-Brīvzemnieks; Otīlija Treulande (dz. Šuberg)) ģimenēm. Teritorijā, ko savulaik RLB bija rezervējusi nozīmīgu nacionāli patriotiskās kustības pārstāvju apbedīšanai, kuri bija tieši Rīgas Latviešu biedrības kā atsevišķas sabiedriskas organizācijas biedri.

Ir pilnīgi saprotams, kā šāda iecere varēja rasties RLB funkcionāru prātos tālajā 1891. gadā. Taču kurš bija tik tālredzīgs, ka spēja izskaitļot jaunlatviešu darbības rezultātu un paredzēt Kr. Barona un Frica Brīvzemnieka titānisko pūļu sekas senču folkloras mantojuma laukā? Un arī pašu nacionālās atmodas kustības tēvu dibinātāju panteona izveides perspektīvu? Jo līdz tam visam vēl bija tik tālu... Bet kapsēta jau tolaik bija pati prestižākā vācu kapsēta Vidzemes guberņā, kur apbedījuma vietas maksāja milzu naudu. Un dižciltīgās vācu ģimenes nežēloja nekādus līdzekļus, lai iegūtu statusam atbilstošu pēdējās atdusas vietu.

Atļaut apbedīšanu aktīvajā iecirknī varēja tikai par konkrēto kapsētas vietu atbildīgā persona, un šo lomu pildīja RLB. Tā šādu atļauju jau bija izsniegusi 1903. gadā, apbedot Kr. Dinsberģa sievu Annu, bet pēc tam 1904. gadā - arī viņu pašu. Bet 1907. gadā, apbedot Frici Brīvzemnieku un - ļoti iespējams! - arī viņa sievu Otīliju.

Un, ja 1907. gadā šis jautājums patiešām tika aplūkots no šāda skatpunkta, tad tieši tad arī vajadzēja tikt pieņemtam galīgajam lēmumam saglabāt abas atlikušās brīvās vietas Baronu ģimenei. Bet, ja šāds lēmums tika pieņemts agrāk, pēc Kr. Barona atgriešanās no Krievija uz Rīgu 1893. gadā, tad būtu interesanti uzzināt, kā šis lēmums tika motivēts, to oficiāli paziņojot. Vai arī RLB vadītāji jau toreiz zināja, ka latviešiem dainas - ''tas ir viss'', un ar to pētniecību saistītās cerības noteikti attaisnosies?

Atkārtosimies: nav nekādas informācijas par to, kas un kā nolēma Rīgas Lielajos kapos (Vācu kapos) veidot jaunlatviešu panteonu, kas saistīts ar vietējā nemateriālā etniskā mantojuma saglabāšanu un popularizēšanu dainu veidā. Un tas, ņemot vērā visai iespaidīgo laikposmu starp viņu aiziešanu mūžībā: Kr. Valdemārs 1891. g. – Fricis Brīvzemnieks 1907. g. – Kr. Barons 1923. g. Datumu starpība ir 32 gadi. Tas ir veselas paaudzes mūžs, kura laikā vairākkārt mainījās RLB, kapsētas vadība un arī pati valsts iekārta. Taču šīs vietas neviens neaizņēma. Tas rosina uzdot hipotētisku jautājumu: vai gan nejauši tas būtu iespējams?

Vēl jāsecina, ka pēcnācēji atšķirīgi vērtējuši Valdemāra, Dinsberģa, Brīvzemnieka un Barona ieguldījuma nozīmi viņiem kopīgajā nacionālās atmodas darbā. Un, ja par godu Kr. Valdemāram tika uzcelts 4 metrus augsts obelisks, tad Dinsberģu dzimtas piemineklis, spriežot pēc stila un izgatavošanas materiāla, visdrīzāk tika uzstādīts tieši viņu pēcnācēju spēkiem. Acīmredzot viņiem tam bija gan iespējas, gan vēlēšanās.

Savukārt pēdējiem diviem, spriežot pēc apstrādes un izpildījuma stila, RLB uzstādīja ļoti pieticīgas akmens stēlas ar ļoti pieticīgiem uzrakstiem. Tās vienkārši iezīmēja vietu un notikuša apbedījuma faktu. Turklāt ne uzreiz, bet, šķiet, vienlaikus un kaut kad 30. gados. Tik vienveidīgi tās izskatījās.

Bet tūlīt pēc Barona bērēm 1923. gadā viņa un sievas apbedījuma vietā tika izveidoti nelieli zemes uzkalniņi, ko apauga efeja.

Saglabājušajās pagājušā gadsimta 60. gadu un 1981. gada fotogrāfijās redzams, ka viņu apbedījumu teritorijas izskats mainījās ļoti maz. Un tikai 1985. gadā, Dainu tēva 150. dzimšanas dienas jubilejā, pēc Rīgas pilsētas izpildkomitejas pasūtījuma biedra A. P. Rubika vadībā komplekss, kurā ietilpa Kr. Valdemāra, Kr. Dinsberģa, Fricis Brīvzemnieks un Kr. Barona apbedījuma vietas, tika pārveidots par nācijas garīgo tēvu nacionālās godināšanas vietu. Vai tas izdevās labi vai ne pārāk, tas jau ir cits jautājums.

Kā dzīvojam, tādus mūs arī atceras. Ļoti pieticīgs, neprasošs uzmanību savai personai, apkārtējo acīs savdabīgs. Pilnībā iegrimis tikai viņam saprotamajā dainu poētisko tēlu pasaulē, kuras dēļ viņš bija atteicies gandrīz no visiem pārējiem dzīves labumiem, savu mūža nogali Kr. Barons sagaidīja bez ilūzijām par visu un ikviena spēju saprast un pieņemt senču mantojuma vērtību. Viņš par to publiski nerunāja, taču neticēja pie varas nākušo jauno politiķu spējai novērtēt un pareizi uztvert iegūtās bagātības nozīmi. Par to savā pētījumā „KRIŠJĀNIS BARONS. Dzīvesstāsts” rakstīja arī mākslas zinātniece Saulcerīte Viese (1932-2004), citējot Kr. Barona laikabiedra un laba paziņas, komponista Emīla Melngaiļa (1874-1954) atmiņas:

„Līdz pēdējam brīdim viņa prāts palika gaišs un skaidrs. Viņš bija neapmierināts ar visu mūsu dzīvi. 7. martā dēls viņam lasīja avīzi. Viņš ļoti nosodīja politisko gaisotni, kurā dzīvojām. Viņu apbēdināja valstsvīru intrigas. Var teikt, ka Barona pēdējie vārdi bija: „Nekādi politiķi viņi nav!””

Bet kas notiek šodien? Jā, tas pats vien. Atcerēsimies: kopš Barona nāves bija pagājuši 40-45 gadi, kad kādā tālā aizjūras zemē kāda mums labi zināma dāma sāka pētīt latviešu tautas folkloru. Viņa rakstīja un izdeva (!) grāmatas, kurās cita starpā tika aplūkota saules, latviskuma un latviešu vērtību tēma...

Būdama ļoti izglītota dāma - mākslas bakalaure, psiholoģijas maģistre, eksperimentālās psiholoģijas doktore -, viņa nevarēja nezināt, kā Kr. Barons vērtēja politiķu rīcību no garīguma, apgaismības un elementāras krietnuma perspektīvas. Un kas? Nekas. Dāma ar aizrautību pievērsās politikai. Ne tik sen, 2016. gadā, viņa elektroniskā versijā publicēja savu seno pētījumu par Latvijas vietu jaunajā Eiropā. Vienlaikus saskaņā ar ANO vietnē „Iedzīvotāju skaitītājs” sniegto informāciju Latvijas iedzīvotāju skaits jau ceturto desmitgadi samazinās vidēji par 60 iedzīvotājiem dienā. Lūk, tādas saulainās dainas!

Un tagad par to, kāpēc tas viss ir teikts, ja pieteiktā tēma ir Kr. Barona apbedījuma vietas apraksts. Tāpēc, ka ideālā gadījumā uzstādītajam piemineklim būtu jāraksturo apbedītais laikabiedru un nākamo paaudžu skatījumā. Un Barona gadījumā šis noteikums ir ievērots precīzi. Laikabiedri - „pārvaldnieki” - viņu nesaprata, pēcteči - „sekotāji” - izrādījās acīmredzamā mazākumā.

Tāpēc mūsu ierastajā izpratnē pieminekļa uz Kr. Barona kapa nav. Tāpat kā nav arī viņa kapa.

Ir neizteiksmīgs panteons vairākiem jaunlatviešiem, kuri romantiski uztvēra nacionālās atmodas ideju, kas īstenībā izrādījās kārtējā buržuāziskā RE-volūcija.

Ir aptuveni noteikta, daudzkārt pārrakta vieta, ko klāj nīkulīgs zāliens ar lielo koku ēnā slikti augošu zāli; tās teritorijā uzstādīta ļoti pieticīga kapa plāksnīte. Bet dažus metrus tālāk atrodas slavenā tēlnieka Jāņa Zariņa (1913-2000), viena no Salaspils memoriāla autoriem, veidots bareljefs. (Internetā var atrast daudz šī bareljefa attēla fotogrāfiju.)

Ir izlaupīti un barbariski izpostīti kādreiz bagātākie Latvijas kapi mūsdienu Rīgas centrā, no kuriem mēģina izveidot pilsētas parku, taču bez bērnu rotaļu laukumiem un atpūtnieku jautriem smiekliem.

Ir skaidri izjūtama sajūta, ka nav saprotams, ko un kā ar šo vietu darīt turpmāk...

(Kr. Barona poētiskais novēlējums)

Raksti no medijiem (nospiediet)

• Par Krišjāni Baronu - lasīt vairāk
• Pirmā nacionālā „atmoda” tagadējās Latvijas teritorijā - lasīt vairāk
• Krišjānis Barons - lasīt vairāk
• Dainu skapis - lasīt vairāk
• Piemineklis Dainu tēvam Krišjānim Baronam (1835-1923) - lasīt vairāk
• Krišjānim Baronam – 180 - lasīt vairāk
• Iznāk romāns par Dainu tēva ģimenes līkločiem - lasīt vairāk
• Barons, Krišjānis. Krišjāņa Barona skapis - lasīt vairāk
• Krišjāņa Barona piemiņas vietas – Valpene - lasīt vairāk
• Dārzu un parku ansamblis 'Lielie kapi'. Krišjāņa Barona kapa piemineklis, 2009 - lasīt vairāk
• Krišjānis Barons 1835—1923 - lasīt vairāk
• Rīga. Rīgas Lielie kapi. Krišjāņa un Dārtas Baronu kapa vieta - lasīt vairāk
• Krišjānis Barons - lasīt vairāk
• Rīgas Lielie kapi - lasīt vairāk
• Dārta Barona - lasīt vairāk

Publicēšanas datums: 17.03.2020.

Papildināta versija /2024. gada februāris/.

Fricis Brīvzemnieks
20.10. (01.11.) 1846 - 02.09. (15.09.) 1907

Pētot jaunlatviešu darbību, mēs jau vairākkārt esam apgalvojuši, ka absolūtais vairākums no viņiem pēc izcelsmes bija etniskie vācieši. Jā, parasti viņi nāca no sīkzemnieku un kalpotāju ģimenēm; daudzu viņu vecāki bija pārvaldnieki, prikazčiki, rakstveži, zemes mērnieki, nomāja muižas, tomēr viņu senči nebija dzimtcilvēki un piederēja pie Baltijas guberņu iedzīvotāju privileģētā slāņa. Piemēram:

• Kr. Valdemāra (1825-1891) vecāki. Tēvs - māju un saimniecības "Vecjunkuri" saimnieks Martiņš Valdemārs (1780-1853). Māte - Marija (1786-1865). Brālis - pārvācotais vēsturnieks un arhīvists Johann Heinrich Voldemar (1818-1880).
• Kr. Barona (1835-1923) vecāki. Vecvectēvs Martiņš un vectēvs Ansis bija māju un saimniecības 'Pladaras' īpašnieki, bet tēvs Jūris ģimenes apstākļu dēļ šo māju nevarēja mantot. Māte Enģele bija māju un saimniecības "Ajaslauki" saimnieka meita. Viņa brāli un māsas sauca: Ansis Barons (1827-1912), Katrīne Pluge (1819-1890), Līze Adamoviča (1830-1916), Marija Marika Dravnieks (1832-1910), Kristīne Kronberga (1828-1893), Anna Treuers (1818-1908), Made Freivalde (1821-1881).
• Jur. Alunāna (1832-1864) vecāki. Tēvs - Andrijevs (1797-1858), nomāja muižas un saimniecības. Māte - Hedviga (dzim. Sniedze-Brunovska). Nekad nav bijuši dzimtbūšanas atkarībā.
• Fridrihs Malbergs (1824-1900). Fridrihs piedzima saimniecības "Antēs" saimnieka ģimenē. Beidza skolotāju semināru Irļos. Strādāja par pagastskolu skolotāju. Apprecējās ar saimniecības "Vecskultēs" mantinieci. Vienīgā meita - Emīlija.
• Ata Kronvalda (1837-1875) vecāki. Tēvs Kristaps bija lauku amatnieks, tomēr dēlam spēja dot, kaut arī nesistemātisku, taču tam laikam ievērojamu izglītību: pēc Liepājas apriņķa augstākās skolas viņš pusgadu mācījās Berlīnes universitātē un pabeidza skolotāju kursus Tērbatas universitātē. Piedzimstot viņam tika dots vārds Otton-Hristian Kronvald, un sākotnējo izglītību viņš ieguva divu vācu mācītāju aizgādībā. Viņš izdomāja un ieviesa apgrozībā ap 200 jaunu latviešu vārdu.
• Brāļu Krišjāņa (1830-1904) un Ernesta Dinsberga (1816-1902) vecāki. Tēvs - Fricis Diinsbergs. Māte - Marija Diinsberga (dzimusi Ķīru Ernesta meita). Ģimenē bija daudz bērnu, taču mūs interesējošajā tēmā izcelsim divus. Pārējos sauca: Ansis, Kārlis, Edde, Trīne, Bille un vēl vairāki jau zuduši vārdi. Krišjāņa sievu sauca Anna (dzim. Sīmane), bet viņu bērnus - Šarlote Matilde, Lizete Vilhelmīne, Anna Paulīne Marija.
• Jēkaba Zvaigznītes (1833-1867) vecāki. Piedzimstot viņš saņēma vārdu Jēkabs Štern. Tēvs nomāja krogu un varēja atļauties dēlam dot pietiekami labu izglītību turpmākajam darbam par mājskolotāju un pagastskolas skolotāju. Saprotams, ka Zvaigznīte ir latvisks pseidonīms, kas pēc nozīmes dublē uzvārdu Štern.
• Rūdolfa Blaumaņa (1863-1908) vecāki. Tēvs Matīss Blaumanis (-- - 1894) kalpoja par pavāru Ērgļu muižā. Māte Karlīne turpat kalpoja par istabeni. Piedzimstot dēlam tika dots vārds Kārlis Rūdolfs Leonīds Blaumanis. Vēlāk ģimene iznomāja saimniecību un pārcēlās uz turieni.
• Ģimenē runāja vāciski, bet latviešu valodu zēns iemācījās, rotaļājoties ar citiem kalpotāju bērniem.
• Arī izglītību viņš ieguva vācu valodā. Darbus rakstīja abās valodās. Nebija precējies, bērnu nebija. (No hronoloģijas viedokļa Rūdolfs Blaumanis savas paaudzes dēļ pie jaunlatviešu kustības nepieder. Tomēr viņa personība mūsdienu latviešu vēsturē ir ļoti nozīmīga, un pie viņa dzīvesgājuma mēs vēl noteikti atgriezīsimies.)

Pārliecinošā vairākumā gadījumu šie vīrieši apprecēja arī etniskas vācietes, un viņu bērni nereti sevi arī izjuta kā vāciešus (Alunānu, Dinsbergu, Kronvaldu ģimenes...). Tad kāpēc viņi tik neatlaidīgi sauca sevi par "latviešiem" un pieprasīja cieņpilnu attieksmi pret savu pretnostatījumu vācu diasporai?

Tūlīt paskaidrosim, kāpēc mēs tik daudz uzmanības veltām vietējās latviešu inteliģences pirmo pārstāvju etniskās izcelsmes jautājumam. Tāpēc, ka, kā laivu nosauksi, tā tā peldēs. Tieši nosauksi, nevis pārdēvēsi. Un 'vācietis' izskanēja agrāk nekā 'latvietis'.

Lūk, kādas, piemēram, asociācijas jums izraisa viena no jaunlatviešu kustības dibinātājiem, vairāk nekā 500 jaunveidotās latviešu valodas vārdu autora Jura Alunāna pilnais vārds - Gustavs Georgs Fridrihs? Vai viņa dzimtā brāļa - Heinrihs Remperts Hanss? Vai viņu māsas - Vilhelmine Amalija?

Visu, kas ar mums dzīvē notiek, mēs vērtējam no pašidentifikācijas pozīcijām. Un šo skatpunktu veido trīs faktori: iedzimtība, vide un audzināšana. Pretējā gadījumā nav iespējams izveidot saprotamu un prognozējamu personību — tieši izveidot, jo šis process no sākuma līdz beigām ir mākslīgs. Un ar šo procesu nodarbojas viss mūs apņemošais sociums, jo tas ir viens no tā vissvarīgākajiem uzdevumiem. Un no šā viedokļa visiem jaunlatviešiem ar „personību” viss bija kārtībā — ikviens no viņiem dzīvoja gandrīz pilnīgā pretstatā saviem laikabiedriem. Taču viņiem pietika rakstura, zināma stimula, idejas, mērķa, kuru sasniegšanai viņi uzskatīja par vajadzīgu veltīt savu dzīvi.

Lūk, kas ir pamanāms: veidojot jaunu „politisku” nāciju, uzsvars tika likts uz pamatiedzīvotāju palieku kulturālu „apcildenāšanu” un miermīlīgi šurp atnākušo kaimiņu asimilāciju. Turklāt to vadīja no nācijas atkrituši ļaudis — ne vien ienācēji, bet arī agresīvi dominējošas tautas pārstāvji.

No vienas puses, tas bija gluži loģiski, jo bez šādas vadības, šķiet, nekas arī nebūtu noticis. Bet, no otras puses, kāpēc tas viss bija jādara, ja tas dos triecienu tavai paša tautai, no kuras tu esi cēlies? Kuras kultūras kodu tu izjūti kā savu. Un kāda saistība ar vācu kultūru ir senajām latviešu dainām? Un kā var uztvert svešu kultūras mantojumu kā savējo, ja tas nodod un saglabā pašu tautas „garu”, pie kuras tu nepiederi ne pēc izcelsmes, ne audzināšanas?

Un tieši te ir īstais brīdis uzdot jautājumu: kas sešarpus gadsimtos ilgajā vācu tiesiskajā un kultūras valdīšanā šajā teritorijā kuru asimilēja? Kā šeit kļuva vairāk — „olatviskojušos” vai „pārvācojušos”? Kura kultūra kuru aprija un „rediģēja” — vācu latviešu vai otrādi? Un, ja uz situāciju raugās no šādas puses, tad etniskajiem latviešiem ieraudzītajam būtu jābūt bēdīgam, jo viņu etnoss būtībā kļuva par sev svešu vērtību — reliģisku, ētisku, etnisku utt. — nesēju.

Piekrītam, var izteikt pieņēmumu, ka tieši sabiedrībā valdošā netaisnība pamudināja šos nedaudzos, taču neapšaubāmi talantīgos un aktīvos inteliģences pārstāvjus uz tik izlēmīgu nevardarbīgu rīcību, lai pārveidotu sociālās attiecības apkārtējā pasaulē. Taču faktiski šīs nevardarbīgās darbības kļuva par noslēdzošo posmu 650 gadus ilgušām visai vardarbīgām darbībām, kuru dēļ kādreiz pašpietiekamas ciltis un tautas pārstāja pastāvēt savā agrākajā veidolā un bija spiestas pieņemt tām uzspiestos nosacījumus.

„Pārveidojošā, apcildinošā, pilnveidojošā” iedarbība uz viņiem vienmēr tika īstenota vai nu ar spēku, vai ar viltu. Un jaunlatvieši te nav izņēmums. Kur slēpjas viltus?

Fricis Brīvzemnieks (1846–1907) piedzimstot saņēma uzvārdu Treilands vai, drīzāk, pat Treuland, kas brīvā tulkojumā no vācu valodas mūsdienu latviešu valodā nozīmē apmēram to pašu, ko Brīvzemnieks. Turklāt otrais uzvārda variants ir ticamāks, jo vācu valodā Treiland pats par sevi neko nenozīmē, savukārt Treuland nozīmē „zemei uzticas”. Tas savukārt apstiprina mūsu versiju.

Viņa vecāki bija etniskie vācieši: tēvs Jēkabs Treulands (1820–1901) bija sedlinieks un kroga nomnieks, bet vectēvu sauca Fricis, un viņš bija „Rūnu” māju saimnieks. Māte Jūlija Treulands, podnieka meita no Skrundas, kura senči bija nākuši no Saksijas, meitas uzvārdā bija Haak. Pēc viņas nāves Jēkabs apprecējās otrreiz ar meiteni vārdā Anne Šmiti no Aizputes.

(Te jāatzīmē, ka uz pieminekļa vecāku uzvārds norādīts kā Treiland. Tomēr mēs neesam noskaidrojuši, kad tieši šis obelisks tika uzstādīts, tādēļ pagaidām paliekam pie sava viedokļa par viņu uzvārda vēsturiski pareizo rakstību.)

(vecāku pieminekļa foto)

Viņu ģimene dzīvoja trūcīgi, tomēr vecāki spēja dēlam dot universitātes izglītību, kas vēlāk ļāva nodarboties ar dzeju, tulkošanu, publicistiku, jurisprudenci, kā arī pētīt un popularizēt folkloru.

Laikam ritot, Fricis Treulands-Brīvzemnieks apprecējās ar meiteni vārdā Otīlija Šuberg, arī etnisku vācieti. Vēlāk viņas vārds kļuva par Otīlija Treulande.

Bet „Brīvzemnieks” jau ir pseidonīms. Varbūt radošs. Bet varbūt politisks. Taču jebkurā gadījumā tā ir aizsega loma, priekškars, „paslēpju” spēle, mēģinājums iepatikties sarunbiedram — labvēlīgam skatītājam — un apmānīt sarunbiedru — skeptiķi un pretinieku. Un arī mēģinājums izvairīties no karmiskās atbildības par saviem darbiem visa sava DZIMTAS mērogā, visu savu senču priekšā, pateicoties kuru pūliņiem — galu galā — mēs nākam šajā pasaulē. Jo viss notiek cēloņu un seku sakarību režīmā, un neviens šo principu nav atcēlis.

Bet kas tad ir „pseidonīms”? Tulkojumā no grieķu valodas PSEUDOS nozīmē meli, bet ONYMA — vārds. Taču vispirms tomēr meli.

Varbūt pat glābšanas nolūkā, no vislabākajiem nodomiem. Tā sakot — labuma vārdā. Te mēs nestrīdēsimies, jo personīgi ar Fricis Brīvzemnieks pazīstami nebijām un viņa patiesie dvēseles impulsi mums nav zināmi. Taču mums visiem ir zināms izteiciens par labajiem nodomiem, ar kuriem bruģēts ceļš uz elli. Un ar to strīdēties gribas vēl mazāk...

Ir zināms, ka pseidonīmus visbiežāk lieto publiskas personas — rakstnieki, mākslinieki, politiķi... Un ir pilnīgi iespējams uzlūkot pseidonīmu kā tā nesēja pārliecības deklarāciju. Var pieņemt, ka burtiskais tulkojums „Brīvzemnieks” — „brīvi dzīvojošs uz zemes” — arī bija Friča Treuland / vecajā ortogrāfijā Fr. Brihwsemneeks-Treuland / Frica Jēkaba dēla Treilanda / Fjodora Jakovļeviča Treilanda patiesā tieksme. Taču starp „gribēt” un „varēt” pastāv liela, principiāla atšķirība. Un šī atšķirība ne vienmēr ir pamanāma nevērīgam skatītājam. Bet ir taču vēl arī uzticīgi, fanātiski, eksaltēti skatītāji — tātad vēl nevērīgāki... Un tad elka aicinājums: „Dari kā es” — tiks uztverts priecīgi un burtiski.

Fricis Brīvzemnieks tika apglabāts bijušajos Rīgas Lielie kapi līdzās Kr. Valdemārs, kurš bija miris 16 gadus agrāk, un Dinsbergi dzimtas kapiem. Bet kas bija šī kapsēta 1907. gadā? Bez mazākā pārspīlējuma var teikt, ka tā bija pati prestižākā vācu kapsēta Vidzeme guberņā un tās galvaspilsētā, īsts Baltijas vācu muižniecības dzimtu panteons ar jau 134 gadus senu vēsturi. Turklāt etniskais vācietis Kr. Valdemārs, lai gan bija dzimis vienkāršā ģimenē ar visai vidējiem ienākumiem, nāves brīdī bija precējies ar vācu izcelsmes muižnieci un par nopelniem Krievijas impērija labā bija iecelts personīgajā muižniecībā. Savukārt par Fricis Brīvzemnieks neko tamlīdzīgu nevarēja teikt.

Ir zināms, ka Kr. Valdemārs vecākais brālis nomira 1880. gadā un tika apglabāts Mītavā. Un Krišjāni apbedīja nevis sieva — sliktās pašsajūtas dēļ Luīze tobrīd nevarēja atbraukt uz Rīgā no Maskava. Zārku ar Valdemāra mirstīgajām atliekām uz Rīgu pavadīja viņa draugi, „Maskavas latvieši”, bet tieši bēru organizēšanu uzņēmās Rīgas Latviešu biedrība (RLB) pārstāvji. Tādējādi tika likts sākums nākamajam Pirmā atmoda tēvu dibinātāju panteonam.

Skatīt vairāk

Mēs rakstām par Brīvzemnieka sievas apbedījumu līdzās viņam, balstoties vienīgi uz minējumu, ka tam vajadzēja notikt tieši tā. Pašlaik mums nav izdevies atrast nekādu informāciju par etniskās vācietes Otīlijas Treulandes apbedīšanas vietu. Par pieminekli ar viņas vārdu nemaz nerunājot. Lai gan ar laiku Fricis Brīvzemnieks tika uzstādīts ļoti pieticīgs piemineklis (aptuveni 800 x 800 x 80), izgatavots no melna granīta, kas vēlāk stipri cieta un, domājams, tika zaudēts (1981. gada fotogrāfijā var saskatīt kapa pieminekļa lauskas un lielus teksta burtus).

1985. gadā, par godu Kr. Barona 150 gadu jubilejai, Kr. Valdemāra, Kr. Dinsberga, Kr. Barona un Frica Brīvzemnieka apbedījumu teritorija pēc Rīgas pilsētas padomes pasūtījuma tika pārplānota un noformēta kā jaunlatviešu kustības pamatlicēju panteons. Arhitektoniskos elementus un plānojumu izstrādāja arhitekti Juris Dambis un Aivars Gībuls. Savukārt Kr. Barona (1985) un Frica Brīvzemnieka (1986) bareljefus izveidoja Latvijā ļoti pazīstamais tēlnieks, viens no Salaspils memoriāla autoriem, Jānis Zariņš (1913-2000). Izpētītajos avotos mēs nekur neatradām nekādus mākslas zinātnieku iebildumus pret šīm skulptūrām. Taču arī par panteona kopskatu un stāvokli šodien neviens neizsakās. Tēma laikam pārāk „neinteresanta”.

Raksti no medijiem (nospiediet)

• Fricis Brīvzemnieks - lasīt vairāk
• Rīga. Lielie kapi. Friča Brīvzemnieka (Treilanda) kapa vieta - lasīt vairāk
• Jēkabs Treilands - lasīt vairāk
• Brīvzemnieks: tautas darbinieka mūžs un laikmeta aina. - lasīt vairāk
• Piemineklis jaunlatvietim, folkloristam, literātam Fricim Brīvzemniekam (1846-1907) - lasīt vairāk
• Trīs domu un darba biedri - lasīt vairāk
• Fricis Brīvzemnieks 1846 1907 Fricis Treilands Treuland Dzimis - lasīt vairāk
• Rīga. Rīgas Lielie kapi. Krišjāņa un Dārtas Baronu kapa vieta - lasīt vairāk

• Maskavas latviešu lasāmo vakaru pulciņš

• Koka piramīda par godu Fricim Brīvzemniekam.

• Piemineklis Fricim Brīvzemniekam.

Publicēšanas datums: 01.04.2020.

Papildināta versija /2024. gada februāris/.

Pirmās atmodas darbinieku kenotafs

Lielākais memoriālais komplekss vairāku jaunlatviešu kustības darbinieku reālo apbedījumu vietā viena kapsētas teritorijā atrodas kādreizējās Vācu, vēlāk par Rīgas Lielajiem kapiem pārdēvētās kapsētas teritorijā Rīgā. Turklāt šī vieta nav izvēlēta nejauši, jo tieši šeit ir apbedīti Krišjānis Valdemārs (1825-1891), Krišjānis Dinsbergs (1830-1904), Fricis Brīvzemnieks (Treilands) (1846-1907) un Krišjānis Barons (1835-1923), un viņu kapi ir saglabājušies. Savukārt Jēkaba Zvaigznītes (Šterns) (1833-1867) kaps, kādreizējo kapsētu pārveidojot par parku, ir zudis, un tā atrašanās vieta nav zināma.

Piemineklis Krišjānim Valdemāram ir melna skaldīta granīta obelisks, kas izgatavots Zviedrijā un atvests uz Rīgu ar vienas galvaspilsētas firmas starpniecību, kura specializējās kapsētu labiekārtošanā. Vēlāk uz pieminekļa pēc pasūtītāja vēlēšanās tika uzlikta attiecīga informācija tekstu, dzīves gadu un bronzas dekoratīvo elementu veidā. Tas viss notika pēc Rīgas Latviešu biedrības iniciatīvas un tās vadībā; biedrība vāca ziedojumus un nodrošināja gan Kr. Valdemārs apbedīšanu 1891. gadā, gan pieminekļa uzstādīšanu uz viņa kapa 1898. gadā.

Šajā pašā laukumā 1985. gadā, atzīmējot Kr. Barons 150. dzimšanas dienu, pēc Rīgas pilsētas izpildkomitejas iniciatīvas tika uzstādīts tēlnieka Jāņa Zariņa (1913-2000) veidots bareljefa piemineklis. Vienlaikus pati teritorija tika pārplānota par jaunlatviešu kustības dibinātāju panteonu un ieguva mūsdienu veidolu.

1986. gadā turpat tika uzstādīts vēl viens J. Zariņa veidots bareljefa piemineklis, kas veltīts Fricim Brīvzemniekam.

Un 2002. gadā pēc kārtējās panteona teritorijas pārplānošanas, piedaloties atjaunotajai RLB, tika izgatavots un uzstādīts Pirmās atmodas darbinieku kenotafs tiem, kuru kapi aizvadītajos gados bija zuduši. Tajā minēti šādi uzvārdi:

• Kaspars Biezbārdis (1806-1886), Maskava.
• Andrejs Spāģis (1820-1871), Saratova.
• Augusts Daugulis (1839-1899), Pēterburga.
• Jēkabs Zvaigznīte (1833-1867), Lielie kapi, Rīga.
• Jānis Sproģis (1833-1918), Kijiva.
• Rihards Tomsons (1834-1884), Novgorodas apgabals.
• Jūlijs Purāts (1835-1897), Kauņa.
• Andrejs Diriķis (1853-1888), Batumi.
• Eduards Volteris (1856-1941), Kauņa.
• Henrijs Visendorfs (1861-1916), Pēterburga.

Turklāt arī izpildītā gravējuma kvalitāti var novērtēt tikai ar ļoti vāju 'trijnieku'. Slikti ir izdarīts viss: piemineklim izvēlētais materiāls, šrifta izvēle, burtu un ciparu izvietojums, pats gravējums... Rodas iespaids, ka

darbs veikts 'par velti', bez maksas pasūtītājam. Privātās firmās, ja pasūtījums būtu izpildīts šādi, darbu vienmēr prasītu pārtaisīt. Uz izgatavotāja rēķina, jo attaisnojuma viņam nav.

Jo kas gan ir slikti salasāms teksts? Tas ir 'sabojātais telefons' vēsturiskās informācijas nodošanā. Un, ja šī informācija pati par sevi ir maz zināma, turklāt dažas tās daļas internetā atrodamas tikai latviešu valodā, tad pie mūsdienu informētības līmeņa šajā jautājumā tiražētās neprecizitātes pakāpeniski uzkrāsies un maldinās skatītājus. Tas ir necieņpilni pret visiem: gan pret tiem, kuri godināti, gan pret tiem, kuri to dara... Un te piemēru ir pārpārēm:

-- Pilnīgi nav saprotams, kurā gadā dzimis Augusts Daugulis. Turklāt pareizā atbilde ir '1830'.

-- Slikti salasāmi ir cipari Andreja Dīriķa miršanas datumā, kur izvietoti trīs dažāda lieluma un formas '8'.

-- Ļoti nekorekti izveidots cipars '6' Jēkaba Zvaigznītes miršanas datumā. Tikai ar uzziņu literatūras palīdzību izdevās noskaidrot, ka viņš miris 1867., nevis 1887. gadā.

Turklāt arī visos datumos līdzīgās formas cipari 3, 5, 6, 8, 9 acīmredzami nav izdevušies. Bet tēlnieks taču zināja, uz ko iet. Kāpēc vajadzēja gravējumam izvēlēties tieši tādu šriftu un zīmju lielumu?

Bet kas rakstīts pašā pirmajā, visaugstākajā pieminekļa rindā? Vai tiešām nebija saprotams, ka pie šādas akmens apstrādes visi netīrumi no augšas vispirms notecēs tieši turp un teksts ar laiku kļūs slikti salasāms?

Tādā gadījumā kas tas par izstrādājumu: piemineklis vai formalitāte gadījumam, 'ja nu kāds jautās'? Tad jo vairāk vajadzēja izdarīt labāk, lai pēc tam nebūtu jāpārtaisa.

Nu, bet tagad - neliela uzziņu informācija par vēsturiskajiem personāžiem, kuriem veltīts kenotafs:

– Kaspars Biezbārdis / Kaspars Beezbard / K. Beesbardis / Kaspars Ernests Biezbārdis / Kaspars Ernsts Biezbārdis / Kaspars Kasparovičs Biezbārdis. Tēvs – māju „Biezbārži” saimnieks Slokas pagastā. Vēlāk arī muižas „Belles” īpašnieks Katlakalnā.

Ieguvis vācu valodā balstītu izglītību, kas vēlāk ļāva strādāt par mājskolotāju Salaspils mācītāja ģimenē. Mācīja vācu valodu Rīgas Garīgajā seminārā un latviešu valodu Aleksandra ģimnāzijā. Aktīvi publicējās Baltijas vāciešu presē. Pats sevi pieskaitīja jaunlatviešu kustības dalībniekiem. Pēc izcelsmes etniskais vācietis.

– Andrejs Spāģis / A. Spāģis. Tēvs – Andrejs, māju un saimniecības „Spaģi” saimnieks. Māte – Orte. Izglītību ieguvis vācu valodas kultūrvidē ar aizbildņa Georga fon Dorotezena līdzdalību. Strādāja par skolotāju, publicējās vācu valodā iznākošajā presē (laikrakstā „Kolner Zeitung”). Kopā ar Fricis Brīvzemnieks piedalījās krievu-latviešu-vācu vārdnīcas sastādīšanā. Pēc izcelsmes etniskais vācietis.

– Augusts Daugulis / Augusts Daugelis. Sieva – Jeva, dēls – Alfrēds. Vecāki dzīvoja Livonijas igauņu daļā, pārceļoties turp no Mazsalacas. Tiek uzskatīts par pirmo profesionālo latviešu grafiķi, meistarību apguva pie baltvācu mākslinieka Frīdriha Meideļa. Strādāja savā darbnīcā Sanktpēterburgā. Pēc izcelsmes etniskais vācietis.

– Jēkabs Zvaigznīte / Jēkabs Šterns. Tēvs – kroga nomnieks, sieva – Marija Zvaigznīte, meita – Lidija Holšteine. Strādāja par skolotāju, pievērsās literatūrai pasaku, stāstu un literārās kritikas žanrā. Jaunlatviešu kustības dalībnieks. Pēc izcelsmes etniskais vācietis.

– Jānis Sproģis / Ivans Jakovļevičs Sproģis. Tēvs – Jēkabs, māte – Anna, māsa – Ede. Jau bērnībā kopā ar ģimeni pieņēma pareizticību un uzskatīja sevi par patiesu pareizticīgo kristieti. Pabeidza draudzes skolu, pēc tam Rīgas Garīgo skolu, Rīgas Garīgo semināru, studēja Sanktpēterburgas Garīgajā akadēmijā. Pats par sevi rakstīja: „Pēc miesas latvietis, bet savā garā pārvērties par pilnīgu un pastāvīgu krievu cilvēku.”

Valsts dienestā viņam bija īstenā valsts padomnieka dienesta pakāpe ar Krievijas impērijas muižnieka titulu un tiesībām to nodot mantojumā. Viņa civilais dienesta rangs atbilda ģenerālmajora pakāpei armijā un kontradmirāļa pakāpei flotē, kā arī galma kambarkunga amatam. Piecu Krievijas impērijas valsts ordeņu kavalieris. Bija vairāku zinātnisku biedrību goda biedrs. Vēsturisko procesu vērtējumā balstījās uz ideju par Latvijas un Lietuvas zemju pirmatnējo piederību Krievijas valstij.

Viņu aizrāva doma pārcelt latviešu un lietuviešu rakstību no latīņu alfabēta uz kirilicu. Pie Atmodas darbiniekiem sevi nekādā ziņā nepieskaitīja, bet par darbu rakstīšanu latviešu valodā un par latviešu tēmām izteicās negribīgi. Pēc izcelsmes, visdrīzāk, etniskais vācietis.

– Rihards Kārlis Tomsons. Tēvs – muižas vecākais Aizkrauklē, mātes pirmslaulību uzvārds – Streitfelde, viņas brālis bija ģenerālis un muižnieks. Mācījās Valmieras apriņķa skolā, pēc tam lauksaimniecības akadēmijā Vācijā. Strādāja par muižas pārvaldnieku, fabrikas grāmatvedi, žurnālistu, aktieri un režisoru. Kopā ar Bernhardu Dīriķi un Jāni Frīdrihu Baumani 1868. gadā dibināja Rīgas Latviešu biedrība.

Viens no Pirmo Vispārējo latviešu dziesmu svētku 1873. gadā ierosinātājiem un organizatoriem. Divreiz bija precējies ar vācu tautības sievietēm. Bērnu nebija.

1870.–1871. gadā bija Rīgas Latviešu biedrība priekšsēdētājs, bet 1869. gadā – viens no pieminekļa uzstādīšanas organizatoriem Garlība Merķeļa apbedījuma vietā Katlakalnā. Likteņa ironija – arī šī pieminekļa izgatavošanā tika pieļauta kļūda vācu filozofa un apgaismotāja dzīves gadu rakstībā. Un arī šī kļūda līdz pat šai dienai nav izlabota. Tāpēc viņu ar pilnām tiesībām var nosaukt arī par šīs „tradīcijas” iedibinātāju Rīgas Latviešu biedrība darbībā (lasīt ar humora piedevu!). Pēc izcelsmes etniskais vācietis.

– Jūlijs Purāts. Mūziķis, diriģents, pirmais RLB kora vadītājs. Citas ziņas mūsu rīcībā pagaidām nav. Taču, spriežot pēc vārda, izglītības, dzīvesveida un saskarsmes loka, viņš bija cēlies no vācu valodā runājošas vides.

– Andrejs Dīriķis (pseidonīms Andrijevs Jonaitis) – žurnālista un RLB līdzizveidotāja Bernharda Dīriķa brālis. Viņu tēvs uzturēja krogu. Brālis un brāļa dēls ir apglabāti Rīgas Lielie kapi vācu daļā. Pēc izcelsmes etniskie vācieši.

– Eduards Volteris / vācu Eduard Volter / lietuviešu Eduardas Volteris / Eduards Aleksandrovičs Volters. Vectēvs kalpoja par mācītāju Aizputē, tēvs uzturēja aptieku Rīgā. Beidzis Rīgas guberņas ģimnāziju. Studējis Leipcigas, Tērbatas, Maskavas un Harkivas universitātēs. Krievu literatūras maģistrs. Gandrīz visu savu zinātnisko darbību veltīja Lietuvas kultūras mantojuma izpētei un popularizēšanai, strādādams Viļņā un Kauņā.

Kritizēja Ivanu Jakovļeviču Sproģi par viņa mēģinājumiem latviešu un lietuviešu vārdus rakstīt ar krievu burtiem.

Viņš apgalvoja, ka tas kavējot latviešu un lietuviešu valodu attīstību. Pēc izcelsmes etniskais vācietis.

– Heinrijs Visendorfs, piedzimstot saņēma vārdu Indriķis Ķiparts. Dzimis dzirnavnieka ģimenē, mācījās vācu skolā Rīgā, pēc tam ģimnāzijā Sanktpēterburgā. Lai bez muitas nodevām saņemtu mantojumu, viņu adoptēja bezbērnu turīgs mātes brālis ar uzvārdu Wissendorff, un viņš nomainīja vārdu. Kļuvis turīgs, apprecējās ar bagāta holandiešu tirgotāja meitu. Krievijā kļuva par bagātu un pazīstamu uzņēmēju. Nodarbojoties ar mecenātismu, piedalījās Kr. Barons darbu izdošanā par dainu vākšanu un sistematizēšanu. Un jāatzīst, ka lielā mērā tieši pateicoties viņa pūlēm, sešu sējumu dainu izdevums nāca klajā. Pēc izcelsmes etniskais vācietis.

Kā redzams no sniegtās informācijas, pilnīgi visi uz kenotafa minētie Pirmā atmoda darbinieki bija etniskie vācieši, kuri publiski atteicās no piederības etnosam, kas viņus bija radījis. Ja šādu situāciju attiecinām uz sevi, tad ikviens no mums piekritīs, ka tas var notikt vienīgi kāda nozīmīga mērķa sasniegšanai. Bet par to, kādus personiskos mērķus īstenībā tiecās sasniegt šie vēsturiskie tēli, mēs šobrīd varam tikai minēt.

Tomēr neapstrīdams paliek fakts, ka joprojām pastāv segregācija pēc etniskās piederības starp baltvāciešu pēctečiem un šo zemju pamatiedzīvotāju pēctečiem. Turklāt vienas jaunizveidotas politiskas nācijas robežās. To visiem demonstrēja arī RLB 2002. gadā, uzstādot šo kenotafu. (Ja nu šo faktu apstrīd, tad vienīgi atzīstot, ka pilnīgi visi jaunlatvieši bija vācu etniskās izcelsmes.)

Un vēlreiz vispārējai apskatei atklājusies pārsteidzoši necieņpilna mūsdienu latviešu attieksme pret to piemiņu un vēsturiskajiem nopelniem, pateicoties kuriem lielā mērā arī pastāv šī jaunizveidotā 'politiskā' nācija. Taču nevis 'LATVIEŠI', bet gan 'LATVIJIEŠI'.

Skatīt vairāk

Atgādinām:

• Rakstā, kas veltīts Garlībam Merķelim, publicēta informācija par kļūdu filozofa apgaismotāja dzīves gadu datējumā uz viņam par godu uzstādītā pieminekļa; (Raksts no žurnāla)
• Rakstā, kas veltīts Krišjānim Valdemāram, publicēta informācija par identisku kļūdu uz viņam par godu uzstādītā pieminekļa, kā arī par izaicinoši necieņpilnu laikabiedru attieksmi pret viņa ģimenes locekļu piemiņu; (Raksts no žurnāla)
• Rakstos, kas veltīti Krišjānim Baronam un Fricim Brīvzemniekam, publicēta informācija par noturīgo iespaidu par neizpratni un aizmirstību, kas rodas, aplūkojot viņu apbedījuma vietas. (Raksts no žurnāla (Krišjānis Barons), Raksts no žurnāla (Fricis Brīvzemnieks))
• Un, visbeidzot, šajā rakstā publicēta uz neapgāžamiem argumentiem balstīta informācija par virspusēju, nevērīgu, necieņpilnu latviski runājošo laikabiedru attieksmi pret savu priekšgājēju vēsturiskās piemiņas iemūžināšanu.
• Iespējams, kāds teiks, ka tā ir nejaušība. Varbūt arī tā. Bet paskatieties uz kapa plāksni pie Z. A. Meierovica pieminekļa Rīgā... Datuma kļūda

Raksti no medijiem (nospiediet)

• Visendorfs, Heinrihs - lasīt vairāk
• Diriģents Jūlijs Purāts - lasīt vairāk
• Rihards Tomsons - lasīt vairāk
• Rihards Tomsons - lasīt vairāk
• Sproģis Jānis Jēkaba dēls - lasīt vairāk
• Jānis Sproģis - lasīt vairāk
• Sproģis, Jānis Jēkaba dēls - lasīt vairāk
• Sproģis (Jānis Jēkaba dēls) - lasīt vairāk
• Augusts Daugulis - lasīt vairāk
• Andrejs Dīriķis - lasīt vairāk
• Biezbārdis, Kaspars Ernsts - lasīt vairāk
• Biezbārdis Kaspars - lasīt vairāk
• Augusts Daugulis - lasīt vairāk

Ernests Dinsbergs
12.01. (24.01.) 1816-17.04. (29.04.) 1902

Krišjānis Dinsbergs
30.04. (12.05.) 1830-31.08. (12.09.) 1904

Savādi, bet neviens – nekur un nekādi – pat nemēģina uzdot jautājumu un uz to atbildēt: kā iespējams iegūt labu akadēmisko izglītību PAŠIZGLĪTOJOTIES? Taču praktiski visi jaunlatvieši izgāja cauri šim „noslēpumainajam” procesam. Turklāt pamēģiniet iejusties viņu vietā: interneta, grāmatu, bibliotēku un pat vienkārši mācību grāmatu nav; elektrības, transporta, saskarsmes ar izglītotiem cilvēkiem nav; līdzīgas darbības pieredzes, izglītības metodiku neizglītotu ģimeņu bērniem nav; līdzekļu izglītības apmaksai praktiski nav... Kā šādos apstākļos var kļūt par rakstnieku, literātu, skolotāju, apgaismotāju, literatūrkritiķi, valodnieku, folkloristu, tulkotāju, žurnālistu? Un tas viss pašizglītības ceļā?

Vai zināt citus piemērus, kaut vai no mūsdienu dzīves?

Un kāpēc ne fiziķi, ķīmiķi, matemātiķi, ārsti, astronomi, inženieri, arhitekti... Vai nojaušat, kāpēc?

Tagad uzdosim tīri hipotētisku jautājumu, kas neattiecas uz konkrētām vēsturiskām personām: vai jūs patiešām ticat, ka vienā laikā un vienā vietā nejauši var parādīties tik daudz spējīgu un pat ģeniālu, savā starpā nepazīstamu autodidaktu, kuri pēc dzirdes, sveces gaismā, starp lauksaimniecības darbiem mācījās rakstīt, lasīt un skaitīt, bet pēc tam guva panākumus svešvalodu apguvē, senču folkloras mantojuma izzināšanā, vārdu izdomāšanā jaunajai valodai, topošās nācijas darbības virzienu izstrādē?... Un tas viss nejauši, pats no sevis, bez skaidra savstarpējas sadarbības plāna „iekšienē” un stingras kontroles „no ārpuses”? Un ar satriecoši pozitīvu rezultātu tikai kādos 50-60 gados?

Vai jūs patiešām uzskatāt, ka pietiek pateikt: viss, es vairs neesmu vācietis (vai kādas citas tautības pārstāvis), tagad esmu latvietis (vai kādas citas tautības pārstāvis), un jūsu pašidentifikācija mainīsies? Jūs pārstāsiet domāt kā vācietis, raudzīties uz pasauli kā vācietis, pārstāsiet tiekties dzīvē pēc tā, pēc kā tiecas pārliecinošs vairākums citu vāciešu? Jums mainīsies psihotips? Jūs gribēsiet audzināt savus bērnus „ne kā vāciešus”?

Jūs redzat, ka jūsu acu priekšā, ar jūsu rokām, jūsu galvā tiek radīta jauna kultūra, jauna valoda, jauna vēsture... Nevis ar iepriekšējo paaudžu tūkstošgadīgu pieredzi, bet tēlos un jēdzienos, kas dzimst jūsu smadzenēs pašizglītības ceļā... Vai jums nekļūs bail uzņemties tādu atbildību par to cilvēku likteņiem, kuri jums noticējuši?

Un kādu nosaukumu pelna tie, kuri uz visiem šiem jautājumiem atbildēs: „Jā, es ticu. Man nav bail.”

Tad jautājums: kādas ir visizteiktākās rakstura īpašības, kas piemīt vācu etnosa pārstāvjiem? Pareizi: pedantiskums, kārtīgums un izpildīgums. Un tagad atcerieties vispazīstamāko jums zināmo piemēru apbrīnojamam pedantiskumam un kārtīgumam, pildot reiz uzņemtos pienākumus. Pareizi – jaunlatvietis Krišjānis Barons (1835-1923) un viņa darbs pie latviešu tautasdziesmu-dainu krājuma 6 sējumu izdevuma.

Viņa biogrāfi šo darbu bieži raksturo kā vienu no apjomīgākajiem pasaules vēsturē visos laikos un tautās. Un šai nodarbei viņš veltīja vairāk nekā 40 savas dzīves gadus. Apkopojot vienkopus visu brīvi pieejamo informāciju par viņa vecākiem, tuvākajiem radiniekiem un viņu ģimenēm, mums radušies visi iemesli patiesi uzskatīt Kr. Barons pēc izcelsmes par etnisku vācieti, kurš apprecējās ar pa pusei latvieti. (Raksts no Žurnāla)

Turklāt vai gan pats pašizglītošanās process, kuram izgāja cauri praktiski visi jaunlatvieši un jaunizveidotās latviešu politiskās nācijas inteliģences pirmais vilnis, neprasa izcilu pedantiskumu un kārtīgumu? Bet kādēļ vēl vairāk sarežģīt sev uzdevumu, vienlaikus saucot sevi par latviešiem?

Vai jūs varat iedomāties, ka jauneklis 16-22 gadu vecumā, sazinoties sev dzimtajā vācu valodā un lieliski pārvaldot latviešu valodu, 6 gadu laikā patstāvīgi (!) apguva vēl 6 valodas – krievu, latīņu, grieķu, franču, lietuviešu un pat senebreju? Un ne tikai apguva, bet arī tulkoja un pat pats rakstīja šajās valodās dzeju. Un kur un kad tas notika? Mītavā (tagad Jelgavā), 1848.-1854. gadā, mācoties ģimnāzijā. Turklāt jauneklis pat neapmeklēja ikdienas ģimnāzijas nodarbības, bet ģimnāzijas kursa priekšmetus apguva pēc savas metodikas savā īrētajā dzīvoklī. Bet ieskaites un eksāmenus kārtoja eksternāta kārtībā. Un viņu sauca Juris Alunāns (vācu Gustav Georg Fridrih / 1832-1864). Viņš izdomāja ap 500 jaunu vārdu topošajai latviešu valodai. Jaunlatvietis. Etnisks vācietis.

Bet, lūk, piemēram, Atis Kronvalds / Kronwalda Attis (vācu Otton-Hristian Kronvald) Otons-Hristians Kronvalds (1837-1875), kurš nebija ieguvis nekādu pabeigtu un sistemātisku izglītību un kurš, pēc biogrāfa – luterāņu mācītāja un etniskā vācieša Kārļa Kundziņa (1850-1937) tēlainā raksturojuma, bija „talantīgs diletants”. Tā, lūk, bez latviešu un vācu valodas viņš patstāvīgi apguva krievu, senkrievu un lietuviešu valodu. Viņš nodarbojās ar valodniecību, literatūru, skolas mācību grāmatu tulkošanu latviešu valodā, publicistiku, pedagoģiju, sabiedrisko darbību un spēja jaunveidojamajai latviešu valodai radīt vairāk nekā 200 jaunu vārdu. To vidū: vēsture, satversme, burtnīca, varonis, ceļš, pilsonis, dzejolis, izglītība, slimnīca, pilnvara, vēstule, zinātne... Kā arī desmitiem jaunu lietuviešu valodas vārdu.

Turklāt biogrāfus nemulsina fakts, ka valodniecība, pedagoģija, etnogrāfija, filoloģija un literatūrzinātne ir humanitārās zinātnes un nodarbošanās ar tām paredz akadēmisku izglītību. Nevis tikai etniska vācieša, kurš nosaucis sevi par latvieti, patriotisku tieksmi uzlabot konkrētas teritorijas pamatiedzīvotāju dzīvi.

Turklāt vispār atļausimies apgalvot, ka jaunlatviešu un pirmā latviešu inteliģences viļņa vidū etnisko latviešu praktiski nebija. Tāpat arī vēlāk, līdz pat XX gadsimta 20.-30. gadiem. Un, starp citu, iespējams, tādēļ, ka latviešiem (kā šeit kādreiz dzīvojušo cilšu ģenētiskajiem pēctečiem) piemītošās rakstura īpašības nemaz neveicina šāda veida pūles un sasniegumus. Un šī doma nav jauna. Par to savos darbos sīki un pamatīgi rakstīja Garlībs Helvigs Merķelis (latv. Garlībs Helvigs Merķelis / vācu Garlieb Helwig Merkel / 1769-1850), vācu filozofs-apgaismotājs, pārliecināts un konsekvents cīnītājs par dzimtbūšanas atcelšanu Vidzeme guberņa XIX gadsimta sākumā. Viņa 100 gadu jubilejā Rīgas Latviešu biedrība (RLB) uzstādīja piemiņas akmeni ar epitāfiju: „No pateicīgajiem latviešiem”. (Raksts no Žurnāla)

Turklāt jau pašsaprotama šķiet informācija, ka pie Rīgas Latviešu biedrība dibināšanas 1868. gadā stāvēja trīs etniskie vācieši – publicists, jaunlatvietis Bernhards Dīriķis (latv. Bernhards Dīriķis / 1831-1892), precējies ar baronesi fon Falkenu un Rīgas „hofrāta” („galma padomnieka”) titula īpašnieks; arhitekts, jaunlatvietis Jānis Frīdrihs Baumanis (latv. Jānis Frīdrihs Baumanis / 1834-1891); uzņēmējs, publicists, sabiedriskais darbinieks Rihards Kārlis Tomsons (latv. Rihards Kārlis Tomsons / 1834-1893).

Turklāt vispār pie jebkura jaunizveidotās politiskās nācijas zinātniskās un sabiedriski kulturālās dzīves virziena pirmsākumiem stāvēja tieši etniskie vācieši. Un, no vienas puses, tas bija pilnīgi pamatoti, jo dzimtcilvēki – etniskie latvieši – nomināli ieguva brīvību tikai 1817.-1819. gadā, un par jebkādām izglītības un pārvaldes tradīcijām viņu vidū nevarēja būt ne runas. Taču, no otras puses, ļaujiet uzdot jautājumu: kāpēc tad vakardienas „vācieši” tik vienprātīgi nolēma pārdēvēties par „latviešiem”? Un kā viņiem izdevās to izdarīt tik masveidīgi, organizēti un veiksmīgi?

Un jau kā pilnīga likumsakarība izskatās fakts, ka Latvijas Republikas himnas autors, kuru Latvijas Saeima pieņēma 1920. gadā, ir etnisks vācietis Kārlis Baumanis / Karlis Baumanis (1835-1905). Jā, viņš bija hronisks alkoholiķis un, dzīvodams Sanktpēterburgā, piekopa tik „bohēmisku” dzīvesveidu, ka sieva viņu pameta. Jā, himnas mūzika un teksts daļā latviešu raisa tik lielas šaubas par īsto autorību un piemērotību, ka 2011. gadā pat tika vāksti paraksti, lai atbalstītu priekšlikumu nomainīt himnu pret citu, it kā šim nolūkam atbilstošāku muzikālu darbu. Taču aktīvu pašreizējās situācijas pretinieku atradās maz, un aktīvistu iniciatīva apsīka. Viss palika savās vietās. (Un, starp citu, par jauno himnu piedāvātā dziesma „Saule, Pērkons, Daugava” rakstīta ar Jānis Krišjānis Pliekšans (1865-1929) vārdiem. Bet mūzikas autors ir mūsdienu komponists Mārtiņš Brauns (1951). Ļoti iespējams, ka abi ir vācu etnosa pārstāvji. Konspirācija? Nē, vienkārši informācija).

Un vispār jaunlatviešu biogrāfijas atklāti atgādina leģendas. Un starp šīm leģendām viena no visneticamākajām šķiet Ernesta Dinsberga / Ernests Dinsbergis / Ernest Diinsberg (vāc. Dunsberga Ernsts / 1816-1902) dzīvesgājums.

Viņa vecāki, visticamāk, bija etniskie vācieši. Tēvu sauca Fricic Diinsbergs, viņam piederēja muiža, un viņš kalpoja par mežsargu pie vietējā barona. Bet māte bija Marija Dīnsberga, dzim. Ķīru, Ernesta meita.

Brāļus un māsas sauca: Kārlis, Ansis, Krišjānis, Edde, Trīne, Bille. Brālis Ansis, skolas skolotājs, saviem bērniem deva vārdus Ernests Gustavs un Kārlis Fridriķis. Un tas nav vienīgais piemērs ģimenē, acīmredzot viņiem tas bija tradicionāli, un tāpēc, visticamāk, dzimtā valoda ģimenē bija vācu. Tātad ir pilnīgi iespējams, ka viņa vecāki bija nabadzīgi, bet personiski brīvi zemnieki, kuru senči šajā teritorijā nonāca kā kolonisti-pārceļotāji no Eiropas. Un tas jau daudzējādā ziņā izskaidro augstdzimušo kungu „nejaušo” uzmanību pret jauno intelektuāli.

Tomēr, ja aplūko Saulcerītes Vieses (1932-2004) darbus „Skola meža dziļumā” un „Krišjānis Barons”, kas veltīti jaunlatviešu dzīves aprakstam, tad no tiem izriet, ka vācu valodu E. Dinsbergis sāka apgūt pēc dzirdes, ieklausoties kungu sarunās. Bet, kad vietējais mācītājs viņu pieņēma darbā par kučieri, no 17 gadu vecuma viņš tam jau sāka izmantot vārdnīcas un vāciski sarakstītas grāmatas.

Viņa klātienes izglītība aprobežojās ar diviem mēnešiem (!) zemnieku bērnu skolā, kur viņam parādīja, kā izskatās burti un cipari. Bet lasīt, rakstīt un rēķināt viņš vēlāk iemācījās patstāvīgi jau 6 gadu vecumā (!).

21 gada vecumā, tieši pirms profesionālās skolotāja darbības sākuma, viņu uz vairākiem mēnešiem nosūtīja uz Skolotāju semināra kursiem.

Viņa iecelšanas par skolotāju zemnieku bērnu skolā Kubelē pirmajos gados nosacījums bija pašam sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo no neliela zemes gabala pie pašas skolas.

Skolas nodrošināšana ar visu nepieciešamo inventāru, piederumiem, MĀCĪBU GRĀMATĀM, tāpat kā remonts, apkure un ēkas uzturēšana tehniski kārtīgā stāvoklī, arī gūlās uz vienīgā skolotāja pleciem...

Turklāt dzīves nogalē šā pašmācībā izaugušā ģēnija radošajā bagāžā bija patstāvīgi apgūta krievu valoda un vairāk nekā 300 drukātu publikāciju, to vidū Homēra „Odisejas” un Gētes „Fausta” tulkojumi, Harietas Bīčeres-Stovas romāns „Tēvoča Toma būda”... Neskaitāmi rakstu tulkojumi par dabaszinātnēm, pedagoģiju, bibliogrāfiju... Daudzas publikācijas un radoša sadarbība ar Sanktpēterburgā izdoto laikrakstu „PETERBURGAS AWIZES”... Dzejoļu tulkojumi, paša sacerēti dzejoļi un pat vārdi visiem latviešiem labi zināmajai Ziemassvētku dziesmiņai „Ak, eglīte”... Un tas viss vienīgi PAŠIZGLĪTOJOTIES!

Būdams topošās latviešu nacionālās kultūras celmlauzis, E. Dinsbergis nevarēja balstīties uz priekšteču pieredzi, jo tādu vēl nebija. Visa viņa darbība balstījās mēģinājumos ienest etnisko latviešu pasaulē zināšanas no vācu kultūras un zinātnes pasaules. Un, ja aplūko sarakstu ar 104 viņa latviešu valodā tulkotajiem literārajiem un zinātniskajiem darbiem, tad gandrīz visi tie tulkoti no vācu valodas. Tātad tulkojums no tulkojuma, kad mākslinieciskās valodas dzīvīgums jau zudis un palikusi vien jēdzieniskā sastāvdaļa. Un, šķiet, tieši tāpēc viņa darbi pašlaik ir pilnīgi nepieprasīti un aizmirsti. Jāatzīst, ka pelnīti...

Visi viņa biogrāfi informāciju par viņu kā personību smēlušies no diviem literāriem avotiem: viņa 1904. gadā publicētās „Autobiogrāfijas” un 1928. gadā iznākušā dzīves apraksta „Ernests Dīnsberģis”, kura autors bija etniskais vācietis Līgotņu Jēkabs (vāc. Jēkab Roze / 1874-1942). Turklāt uz pirmā titullapas ir atzīme: „Cenzūras atļauts. Rīga, 1903. gada 15. oktobris.”, bet otrais darbs ieturēts stingri antivāciskā un „prolatviskā” ideoloģiskā garā. Tādēļ patiesībai visvairāk līdzinās skice-komentārs, ko atstājis jau mūsu laikabiedrs, ievērojamais latviešu rakstnieks Imants Ziedonis / Imants Ziedonis (1933-2013), un kas iekļauts 1982. gadā publicētajā grāmatā „Kurzemīte”. Tā vadmotīvs ir nenovēršami tuvojošā aizmirstība...

Varbūt I. Ziedonim savos vērtējumos nebija taisnība? Nu, ja palūkojas uz Ernesta Dinsberga un viņa brāļa Krišjāņa apbedījuma vietām un pieminekļiem (latv. Krišjānis Dīnsberģis / Krišjānis Diinsbergs / Krīšs Dusbergu / 1830-1904), tad bija gan.

Aprakstot Krišjānis Dinsberga apbedījuma vietu 2020. gadā, mēs pieņēmām, ka viņam veltītais kapa piemineklis agrāk atradies kaut kur citur Rīgas Lielie kapi teritorijā. Un jaunlatviešu kustības garīgo Tēvu panteona teritorijā akmens tika pārvietots kapsētas pārplānošanas laikā vienlaikus ar bareljefu pieminekļu uzstādīšanu Kr. Baronam un Fricis Brīvzemnieks 1985.-1986. gadā.

Taču informācijas vākšanas gaitā noskaidrojās, ka Kr. Dinsbergi un viņa sieva Anna Dinsberga jau sākotnēji bija apbedīti tieši šajā vietā un piemineklis te stāvējis vienmēr. (Tas sīki aprakstīts mūsu nodaļā, kas veltīta Kr. Barons.)

Skatīt vairāk

Protams, pēc sava ieguldījuma nozīmīguma jaunlatviešu kustībā Kr. Dinsbergi nekādi nevar salīdzināt ar „garīgajiem Tēviem”. Viņš bija personiski pazīstams ar viņiem visiem, deva savu artavu kopīgajā darbā, strādādams par skolotāju zemnieku bērnu skolā Vārvē /Vārves skola/, bet pēc tam organizēdams un atverot Užavas jūrskolu /Užavas jurskola/.

Savukārt vēlāk viņš pievērsās literatūrai, izdevējdarbībai, viņam piederēja privāta maksas bibliotēka. Un no 1875. gada Dinsbergu ģimene, kurā jau bija vairāki bērni, pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Rīgā. Tas bija gluži loģiski, jo, pirmkārt, guberņas pilsēta Eiropas līmenī un, cik vien iespējams, interesanta, redzesloku paplašinoša vide. Otrkārt, bērniem jau no agras bērnības bija plaši sakari un pazīšanās topošās nacionālās elites vidē. Treškārt, nekas neierobežoja līdzekļu izvēli jaunatnes augsta intelektuālā līmeņa sasniegšanai.

Tā kā, pirmām kārtām, izglītības kvalitātes līmenis ir saistīts ar valodu un kultūru, uz kuru pamata saņemtā informācija tiek apgūta, tad savu bērnu izglītību - par to nav šaubu - skolas skolotājs Kr. Dinsbergi organizēja vācu valodā. Pretējā gadījumā viņš būtu patriots pēc noskaņojuma, taču profesionāli nederīgs pedagogs, bet attiecībā pret saviem paša bērniem - pat nodevējs. Un kādēļ gan viņam tas būtu bijis vajadzīgs? Galu galā jaunlatvieši deklarēja un aktīvi īstenoja dzīvē daudztautiskas sociālās iekārtas idejas ar plašu nacionālo minoritāšu pārstāvniecību un viņu tiesību uz nacionālo savdabību atzīšanu. Un tieši to deklarēja viņu veidotā buržuāziskās sabiedriskās iekārtas ideja.

Pilnā mērā attiecinādams šo ideju pats uz sevi, Krišjānis bija precējies ar etnisku vācieti Anne Dīnsberg (dz. Simane, 1833-1903), bet viņa meitas sauca: Šarlote Matilde, Anna Paulīne Marija, Lizete Vilhelmīne... Nebūt nav izslēgts, ka izglītotās meitenes lieliski prata izteikties latviešu valodā. Taču ar šādiem vārdiem viņas domāja vāciski. Ne citādi.

Ļoti iespējams, ka apbedījumu teritorijas pārplānošanas laikā, veidojot Tēvu-dibinātāju panteonu, ar pieminekli tika veiktas zināmas manipulācijas, un akmens ir nedaudz cietis. Rīgas Lielie kapi agrāk sauca par Vācu kapiem, te absolūtā vairākumā bija apbedīti vācieši, un pieminekļus viņiem, domājams, arī uzstādīja vācieši. Tātad pamatīgi un kvalitatīvi. Un savienojums starp piemiņas zīmes augšējo un apakšējo daļu bija veidots ar ieceri daudziem gadu desmitiem. Tie, kuri nodarbojās ar demontāžu, to neņēma vērā, un stēla daļēji sabruka.

Kopumā nekas īpaši briesmīgs nav noticis, taču remontam vajadzētu iztērēt 50,00 eiro, citādi plaisa palielināsies. Turklāt reljefā gravējuma virsma uz raibā sarkanā granīta prasa regulāru tīrīšanu - vismaz reizi gadā.

Lai gan, ja aplūko visus panteona piemiņas objektus, tā ir kopīga problēma visam kompleksam.

Raksti no medijiem (nospiediet)

• Ernsts Dunsbergis - lasīt vairāk
• Kurzemīte, pirmā grāmata - lasīt vairāk
• Ernests Dīnsberģis - lasīt vairāk
• Ernests Dinsbergs. Dzejnieks laikā, kad dzejas nebija - lasīt vairāk
• Ernests Dinsbegs - lasīt vairāk
• Mīts par to, kā radās Latvijas himna - lasīt vairāk

Publicēšanas datums: 20.05.2020.

Papildinātā versija, 2024. gada februāris.

Juris Alunāns 01.05. (13.05.) 1832 - 06.04. (18.04.) 1864

(Gustavs Georgs Fridrihs Allunans)

Pēc speciālistu vērtējuma, kuri pēta Krievijas impērija vēsturi XIX gadsimta otrajā pusē, aktīvo jaunlatviešu skaits skaitliskā izteiksmē bija ārkārtīgi neliels. Tiek minēti skaitļi no 10 līdz 20. Bet pat tad, ja viņi kļūdās divas reizes, tad tie būtu ne vairāk kā 40. Visos 30 gados.

Taču viņu darbības rezultāts - vai arī viņiem piedēvētais darbības rezultāts - ir pārsteidzošs. Kā tas varēja notikt?

Nu, lūk, jautājums lasītājam. Ikviens no mums taču nodarbojas ar kādu projektu veidošanu, radušos plānu īstenošanu, darbības virzienu plānošanu. Un tāpēc ikviens no mums zina, ka jebkura projekta rezultāta sasniegšanai ir vajadzīgs skaidrs plāns, materiālie un laika resursi un... veiksme. Laime.

Bet ar ko pēc būtības jaunlatviešu projekts tautas nacionālās pašapziņas modināšanai atšķiras no jebkuras vidusmēra ģimenes projekta radīt saviem bērniem sākuma pozīciju? Principā ne ar ko. Nepieciešami paši bērni, vecāku materiālie un laika resursi un labvēlīgi ārējie apstākļi. Un skaidrs visas ģimenes rīcības plāns.

Bet tagad iedomāsimies, ka šis ģimenes projekts ir atstāts pašplūsmā. Cik liela ir labvēlīga iznākuma varbūtība vajadzīgajā brīdī?

Vai arī cits notikumu attīstības variants. Iepriekšējās senču paaudzes ieguldīja līdzekļus kādas ĢIMENES izveidē. Radīja resursus, meklēja iespējas, paplašināja un stiprināja ģimeni. Apauga ar radiniekiem, uzticīgiem draugiem, ieinteresētiem parādniekiem, labvēlīgi noskaņotām atbildīgām personām no citu ģimeņu pārstāvju vidus. Cik liela ir labvēlīga rezultāta sasniegšanas varbūtība, šādi risinot šo jautājumu?

Un, ja būs nepieciešams sastādīt un īstenot plānu ģimeni interesējoša rezultāta sasniegšanai, - kurai ģimenei tas izdosies labāk?

Tad jautājums: kāpēc sociums un visa oficiālā politika vienu un to pašu jautājumu risināšanai bieži vien pieiet no pretējiem skatpunktiem?

Atbilde ir acīmredzama: atsevišķas sabiedrības sastāvdaļas rīkojas pragmatiski un loģiski, jo tām tas ir dzīvi nepieciešami. Bet politiķi - angažēti. Citas atbildes vienkārši nav.

Un, ja par aksiomu pieņem politikas masveida angažētību un - diemžēl - nereti tās kalpībā esošo mūsdienu zinātni, tad kļūst saprotams, no kurienes zinātne šādos gadījumos smeļ atbildes uz pašiem aktuālākajiem mūsdienu sociālajiem jautājumiem.

Kā piemēru vēlamies minēt vienu no visfantastiskākajām jaunlatviešu kustības vēstures lappusēm, kas saistīta ar Jura Alunāna dzīvi un darbību; viņš oficiāli tiek pasniegts kā latviešu nacionālās rakstītās dzejas pamatlicējs.

II

Lūk, ko par Juri Alunānu (J. A.) no Teodora Zeiferta (T. Z.) uzzinām.

• J. A. piedzima nomaļā Vidzemes provincē, Jaunkalsnavas muižā, ko nomāja viņa vecāki: tēvs Andrievs Alunāns (1797-1861) un māte Ede (dzimusi Jadviga Sniedze-Bruņovska), kuri nekad nebija atradušies dzimtbūšanas atkarībā.
• 1839. gada rudenī pēc ugunsgrēka un neražas ģimene pārcēlās tuvāk jau dzīvē iekārtojušajiem vecākajiem bērniem Mītavas (Jelgavas) apkārtnē.
• Tēvs pārņēma savā gādībā vietējo iecienīto pilsētnieku atpūtas vietu ''Zorgenfrei'', kurā ietilpa parks un restorāns (T. Z. rakstīts - viesnīca). Un, spriežot pēc visa, šis bizness bija ģimenes uzņēmums, jo Juris kopā ar jaunāko brāli varēja sākt mācīties apriņķa skolā tikai 1847. gadā, kad jauneklim jau bija 15 gadu.
• 1849.-1854. gadā Juris mācās Mītavas ģimnāzijā un saskaņā ar informāciju krievu valodas Vikipēdijā šajā laikā patstāvīgi apgūst 7 valodas (!): krievu, vācu, grieķu, latīņu, franču, lietuviešu un senebreju. Brīvi lasa oriģinālā Homēru, Ovidiju, Platonu, Sofoklu, Eiripīdu. Pats raksta dzeju apgūtajās valodās un nodarbojas ar klasiķu literāro tulkošanu latviešu valodā.

Te jāsaka, ka publikācija Vikipēdijā neatbilst reālajai informācijai, kuru pirms 100 gadiem paudis T. Z. Viņa versija skan šādi: «Viņš (J. A.) iepazinās ar grieķu, latīņu, vācu, krievu klasiskajiem rakstniekiem, pētīja latviešu valodu, iedziļinājās latviešu valodas semantikā...»

Piekrītiet, arī tas pašmācības ceļā apguvušam cilvēkam nav maz. Taču vismaz bez senebreju valodas...

Jāsaka, ka tā nav vienīgā ''neprecizitāte'', ko T. Z. tulkotāji pieļāvuši, gatavojot publikāciju Vikipēdijai. Tā, piemēram, visos pārējos informācijas avotos norādīts, ka J. A. ir 500, bet Vikipēdija latviešu valodā apgalvo, ka viņš radījis 600 latviešu vārdu. Savukārt J. A. mācību laiku Mītavas ģimnāzijā publicētāji palielinājuši par vienu gadu.

Turklāt latviešu valoda tiek pasludināta par J. A. dzimto valodu, lai gan patiesībā T. Z. to nav apgalvojis. Toties vācu valodu ģimnāzijā vispār nemācīja, jo visa apmācība notika tieši vācu valodā, un, lai iestātos ģimnāzijā, tā bija jāzina dzimtās valodas līmenī.

Tālāk autors vēsta, ka J. A. ''... ģimnāzijas nodarbības gandrīz neapmeklē, bet mācās patstāvīgi, pēc savas metodikas, savā īrētajā dzīvoklī''. Bet pēc tam ieskaites un eksāmenus kārto eksternāta kārtībā. ''Bijis gadījums, kad Juris divas nedēļas neizgāja no savas istabas...'' ''Savu aizraušanos ar literāro darbību viņš no vecākiem slēpj''... jo tēvs neatbalsta nodarbes, kas novērš no derīgām lietām...

Šajās ziņās saskatām vēl divus fantastiskus momentus - par ''divām nedēļām'' un par ''paša metodiku'' svešvalodu apguvē. Jo:

- pirmkārt, lai paveiktu ''divu nedēļu varoņdarbus'', Jurim nebija nekādas nepieciešamības. Bet, ja tas tomēr noticis, tad tas jau robežojas ar apsēstību. Un, ja kāds tic apsēstības iespējamībai, tad par normālu un veselīgu šādu stāvokli nenosauks;

- otrkārt, pirms iestāšanās ģimnāzijā Juris apriņķa skolā mācījās tikai divus gadus. Viņš vispār skolu apmeklēja tikai divus gadus! Tad par kādu ''paša metodiku svešvalodu apguvē'' stāsta T. Zeiferts?

Turklāt interneta lapa, kas veltīta J. A., visdrīzāk ir diezgan apmeklēta, un šo informāciju pamana daudzi. Tajā pastāvīgi tiek veiktas izmaiņas, un pēdējo reizi viņam veltītais raksts tika rediģēts 2024. gada janvārī. Taču publikācijas autori šīs ''neprecizitātes'' nelabo...

Tā sagadījās, ka tajos pašos gados Mītavas ģimnāzijā mācījās vēl viens topošais jaunlatvietis, latviešu nācijas lepnums Kr. Barons. Taču likteņa ironijas dēļ nākamie draugi un cīņubiedri latviešu līdztiesības cīņā triju gadu laikā ne tikai nesadraudzējās, bet pat neiepazinās. Tas visdaiļrunīgāk liecina, ka nekādas apgaismības idejas tobrīd viņiem prātā vēl nenāca. Jaunie cilvēki vienkārši mācījās, un katrs bija pats par sevi.

(atsauce uz Jelgavas ģimnāzijas 100 gadiem)

• 1855. gada beigās viņš devās mācīties uz Tērbatu, stājās Medicīnas fakultātē, taču nenokārtoja matemātikas eksāmenu un tika uzņemts par brīvklausītāju.
• 1856. gada sākumā viņš nokārtoja vajadzīgo eksāmenu, bet iestājās jau Filoloģijas fakultātē, kur mācījās vienu semestri.
• Pirmajos universitātē pavadītajos mēnešos viņš iepazinās ar Kr. Valdemāru, pēc kura padoma pārgāja uz Tiesību fakultāti, lai studētu tautsaimniecības pārvaldību. Tur viņš arī ieguva universitātes beigšanas diplomu. Un, lai cik dīvaini tas neizklausītos, tieši šajos četros gados Juris Alunāns sāka pilnā mērā nodarboties ar apgaismības darbu un literāro darbību.
• Pēc tēva, Andrievsa Alunāna, nāves (1858. gadā?) - viņš bija ieguldījis tik daudz spēka, lai saviem bērniem spētu nodrošināt pienācīgu izglītību, un faktiski uzturēja slimīgo vecāku mīluli -, Juris uz Latvijas pusi nedevās. Taču viņš turpināja uzturēt sakarus ar brāļiem. Savukārt viņa māte Ede pēc vīra nāves, lai apmaksātu divu jaunāko dēlu mācības, uzņēmās vairāku krogu nomu. Tobrīd viņai bija ap sešdesmit gadiem...
• 1861. gadā viņš absolvējis Tērbatas Imperatora universitāti un, gandrīz neiegriezdamies mājās, devās uz Sanktpēterburgu, kur jau augustā, visdrīzāk iztikas līdzekļu dēļ, iestājās Meža un mērniecības institūtā kā imperatora stipendiāts.

Jāsaka, ka mācību process institūtā bija veidots pēc kadetu skolu principa: studenti atradās pusmilitārā stāvoklī, bet mācību iestādi vadīja ģenerālis. Turklāt absolventus vārda tiešā nozīmē norīkoja darbā nomaļos mežu apvidos, un valsts stipendiātiem, kāds bija arī Juris Alunāns, bija pienākums noteikto līgumā paredzēto laiku nokalpot valstij.

Turklāt Jurim acīs dūrās studiju biedru brīvdomība - viņi uzskatīja par nepieciešamu pēc iespējas drīzāk nomainīt monarhisko iekārtu ar konstitucionālu monarhiju. Alunāns šos uzskatus neatbalstīja un uzskatīja tos vismaz par 25 gadiem pāragriem. Raksturojot J. A. attieksmi pret savu vienaudžu politiskajiem uzskatiem, T. Z. lieto apzīmējumu „eksaltēti”.

Tātad pievērsiet uzmanību: tā laika progresīvos Pēterburgas studentu politiskos uzskatus etniskais vācietis J. A. neatbalstīja tiktāl, ka pat tik žultaini par tiem izteicās. Un jādomā, ka arī pats savā adresē izjuta ne mazāk neiecietīgu apkārtējo attieksmi.

Lai kā arī būtu, visi trīs apstākļi nospēlēja savu lomu, un drīz vien viņš mācību iestādi pameta, visus savus spēkus un zināšanas veltot avīzes 'PETERBURGAS AWIZES' izdošanai.

Politiskie uzskati nav pēdējā „likumsakarīgā dīvainība” J. A. dzīves aprakstā. Tā, viņa biogrāfs T. Z. pilnīgi noklusē J. A. attieksmi pret reliģiju vispār un pret luterānismu jo īpaši, vien garāmejot pieminot, ka kristībās „... viņa krustvecāki bija 4 luterāņu mācītāja Debnera ģimenes locekļi un Anna, vācu rakstnieka Lenca māsa”. Taču netiek paskaidrots, ka Debneri un Lenci tolaik Livonijā bija ļoti pazīstamas luterāņu mācītāju dzimtas, no kurām nākuši vāciski rakstoši literāti, apgaismotāji, pedagogi, labdari, aktieri... (Raksts)

Un, ja jau viņi uzskatīja par vajadzīgu piedalīties jaundzimušā Jura liktenī (vācu val. Gustav Georg Fridrich Allunan), tātad Alunānu ģimene savā ziņā viņiem atbilda pēc noteiktām īpašībām. Un, ja tas nebija izglītības dēļ, tad, visticamāk, runa bija par pasaules uzskata ziņā tuvu etnisko un reliģisko vienotību...

Izglītots, daudz lasījis, no zīdaiņa vecuma vāciski runājošā vidē augušais J. A. vienkārši nevarēja nezināt, ka absolūtais vairākums viņa priekšteču latviešu valodas radīšanas un popularizēšanas ceļā bija tieši luterāņu mācītāji. Un uz savu valodas jaunrades darbību viņi - pats par sevi saprotams - pirmām kārtām raudzījās no sava etniskās izcelsmes, sociālā stāvokļa un profesionālo zināšanu un iemaņu skatpunkta. Personiski viņi bija pilnībā atkarīgi no baznīcas vadības labvēlīga vērtējuma par savu darbību. Savukārt luteriskā kristīgā ticība šajās teritorijās jau trīs gadsimtus nodrošināja ideoloģisku kalpošanu vietējiem iedzīvotājiem nīstajai vācu virskundzībai. Un, ja J. A. patiesi smalki juta dabiskās latviešu valodas melodiskumu un skaistumu, viņam vajadzēja saprast, ka apspiedēju interesēs nav reiz jau nolaupīto atdot saviem vergiem... (No savas puses piebildīsim, ka pēc lietu loģikas viņu interesēs būtu uzspiest saviem vergiem zināmu surogātu, viltojumu, kiču, līdzību, rotaļlietu, imitāciju, vēlāk no šīs „dāvanas” izveidojot fetišu un gūstot sev no tās maksimālu labumu. Un mums nav nekāda pamata domāt, ka lielais kopums ar nosaukumu „GERMANI” latviešu valodas gadījumā kāda iemesla dēļ būtu darījis izņēmumu). (Raksts)

Nedaudz pastrādājis avīzē 'PETERBURGAS AWIZES', Juris bija spiests doties pie jūras uzlabot veselību. Drīz pēc tam viņš atgriezās Latvijas pusē un apmetās pie jaunākā brāļa Indriķa vecāku saimniecībā 'Kauliņi'.

No 1864. gada sākuma viņš atradās pastāvīgā policijas uzraudzībā. Visi viņa darbi bija aizliegti izdošanai.

Agrā pavasarī, strādājot dārzā, viņš saslima, nogūlās un vairs necēlās. „... paredzēdams nāves tuvošanos ...” viņš aizsmēķēja cigāru, pārdomāja dzīves niecīgumu (T. Z. lietots apzīmējums „murgainums”), pēc kārtas atvadījās no visiem klātesošajiem un mierīgi aizgāja mūžībā...

Un, ja kāds domās, ka mēs rakstītajam kaut ko esam pievienojuši no sevis, tad tas tā nav. Mēs neko neizdomājām. To pat izdomāt nav iespējams. Tā ir vispārpieņemtā versija, kas aprakstīta T. Z. monogrāfijā un oficiāli valsts līmenī pieņemta par pamatu. Vienkārši maz kurš to lasa...

III

Par galveno J. A. ieguldījumu jaunlatviešu apgaismības darbībā tiek uzskatīta tieši rakstītās latviešu dzejas iedibināšana, jo viņa latviešu valodā sarakstītā dzejoļu grāmata 'Dziesmiņas' parādīja izglītotu Eiropas tautu cienīgu līmeni.

Taču mums šķiet, ka tas nav gluži tā. Jo latviešu kultūras vēsturē J. A. tiek pozicionēts kā latviešu valodniecības pamatlicējs. Tāpēc par viņa darbības galveno sasniegumu būtu jāuzskata tie paši „... ap 500 jaunvārdu” latviešu valodā.

Jo tie ir mūsdienu latviešu valodas vārdi. Vārdi, kas tiek lietoti šodien. Vārdi, kuros runā mūsdienu latviski runājošie Latvijas iedzīvotāji. Attīstīsim šo domu.

Jaunos vārdus sauc par neoloģismiem. To izpēti veic neoloģija kā valodniecības nozare, kas pēta jaunvārdus. Tas viss kopumā ir viena no filoloģijas kā valodas izpētes zinātnes sastāvdaļām.

Neoloģismu radīšana nav ne profesija, ne māksla, bet drīzāk dievišķs process. Kādā attālā nozīmē to, droši vien, varētu “digitalizēt” un ievirzīt mākslīgi radītu noteikumu gultnē. Taču rezultāts atklāsies tikai pēc daudziem gadu desmitiem vai pat simtiem gadu.

Taču sabiedrībai pagaidām nav valodrades pieredzes tik tālā perspektīvā. Tāpat nav arī nepieciešamo zināšanu par cilvēku un Planētas, uz kuras šie cilvēki dzīvo, savstarpējo saistību. Arī datortehnoloģijas, ar kuru palīdzību būtu iespējams aprēķināt laikā attālinātu rezultātu, šobrīd nepastāv. Vismaz oficiālajā telpā šāda informācija nav pieejama. Un ko darīt?

Jo domāšanas tēlu veidošanās, kas tiek nodoti ar skaņu palīdzību, saliekoties vārdos un vārdu savienojumos, – piekritīsiet, ir ārkārtīgi sarežģīts process. Un tajā visam jāatbilst citam citam – gan valodas nesēja mentalitātei, gan viņa genotipam, gan tradicionālajam dzīvesveidam, gan vecuma, gan dzimuma īpatnībām. Un vēl desmitiem, bet varbūt pat simtiem citu “un”.

Savukārt individuāli autors radīts neoloģisms, okazionālisms, aizguvumi no citām valodām, ko lietoja J. Alunāns un viņa jaunlatviešu kustības biedrs Atis (Otto) Kronvalds (1837-1875, aptuveni 200 jaunu latviešu vārdu autors), ir visvienkāršākie un līdz ar to no rezultāta viedokļa arī visnepilnīgākie valodrades varianti. Jo valodas pilnību nosaka nevis tās melodiskums, bet gan atbilstība tām prasībām, kuras loģiski varētu definēt kā “informācijas saņemšanas un nodošanas veidu” gan sabiedrības iekšienē, gan ārpus tās.

Jo tie ir vārdi, kurus lietojot, mūsdienu latvieši vēršas cits pie cita, pie citu tautību pārstāvjiem, savās lūgšanās pie Dieva... Vai jūtat atbildību par rezultātu?

Jā, jaunāko laiku vēsture zina daudzus gadījumus, kad jau pastāvošām valodām tika radīta rakstība. Taču tā tam arī vajadzētu būt – vispirms rodas valoda un tikai pēc tam to nododošā rakstība. Bet pašai valodai enerģētiski jāatbilst tautai, kas to lieto. Un valodas radīšanas process un tautas rašanās-veidošanās ir vienots process. Un tieši tādēļ, ka tauta šajā valodā nodod un saņem informāciju Dabas, Esības, Dieva ietvaros... Un jo skaidrāk, pareizāk tā to paveiks, jo ilgāk pastāvēs, jo labāk sapratīs pati sevi. Vai tad tas nav tā?

Ja pievēršamies neoloģismu radīšanas vēsturei Krievijas impērijā, tur izskan tādi vārdi kā M. Lomonosovs, N. Karamzins, F. Dostojevskis, V. Trediakovskis, I. Turgeņevs, M. Saltikovs-Ščedrins... Lūk, kāda plejāde... Un kas gan uz viņu fona ir J. Alunāns?

Turklāt Krievijas literatūras un zinātnes dižgariem ir pa 1-3-5-10 jaunvārdiem, Lomonosovam – vairāki desmiti ar zinātni saistītu terminu... Bet J. A. ir ap 500 ikdienas lietojumam paredzētu vārdu!

Ja saskaita kopā 500 J. A. neoloģismus un 200 A. Kronvalda neoloģismus, pieskaita tiem visas 11 priedēkļus, atgriezenisko formu, partikulas, piedēkļus, galotnes, tad viens vārds vidēji kļūst par pamatu 20 vārdu radīšanai. Un, lūk, jau krietni vairāk nekā 10 000 jaunu mūsdienu vārdu. Un, ja iet pa šādu spriedumu ceļu, tad bez īpaša pārspīlējuma var teikt, ka mūsdienu latviešu valodu latviešiem izdomāja Juris Alunāns, Atis Kronvalds un citi talantīgi pašmācībnieki 1850.-1870. gados. Pēc dzirdes... Taču vispirms jau no dzimšanas slimīgais, augstprātīgais, nesavaldīgais, visu mūžu materiāli no saviem radiniekiem atkarīgais, neprecētais, bezbērnu, pret sievietēm vienaldzīgais Juris Alunāns un nekādu pabeigtu sistemātisku izglītību neieguvušais “talantīgais diletants” Atis Kronvalds.

Pirmais nodzīvoja 32 gadus, otrais – 37 gadus. Abiem trūka nepieciešamo zināšanu filoloģijā. Abi piedzimstot tika kristīti luterānismā, taču dzīvē nebija reliģiozi. Abi bija dzimuši un bērnību pavadījuši vācu vidē un etniski nepiederēja latviešiem. Abi aicināja sargāties un izvairīties no aizguvumiem no vācu valodas, lai gan savu izglītību un audzināšanu bija guvuši tieši un vienīgi vācu valodā...

Vēl viens moments... Mums neizdevās atrast nevienu liecību par to, kā J. A. izturējās pret saviem priekšgājējiem literārajā laukā. Kaut arī tie nodarbojās ar tulkojumiem. Kaut arī ļoti nedaudz. Un to pilnīgi var izskaidrot ar J. A. agrīno aiziešanu no dzīves (viņš nomira gadu pirms sava biogrāfa T. Z. dzimšanas), kas neļāva saglabāties viņa dzīves laikā fiksētu rīcību, spriedumu un motīvu aprakstiem. Taču tad arī visu pārējo informāciju un izskanošos secinājumus būtu loģiski likt zem jautājuma zīmes...

Jo, piekritīsiet, no pārliecinošuma viedokļa nākamais T. Z. apgalvojums neiztur nekādu kritiku: “Tā kā Alunāns zināja daudz valodu un daudz domāja par latviešu valodas problēmām, viņš zināja, kā papildināt tās krājumu.” Drīzāk šo apgalvojumu varētu attiecināt uz patiesu latviešu valodas zinātāju, kurš vairākus gadu desmitus veltījis valodas izpētei un “izcilas gramatikas” sastādīšanai, lai gan latviešu valoda viņam nebija dzimtā, – vācieti Augustu Johanu Gotfrīdu Bīlenšteinu (1826-1907), valodnieku, Imperatoriskās Sanktpēterburgas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli. Apmēram 4800 latviešu dainu izdevēju, Bībeles latviešu valodā un latviešu vārdnīcu redaktoru... Taču ar viņu Atis Kronvalds strīdējās. Bet ar J. A. pat personīgi nebija pazīstams...

Sākot pētījumu, mēs bijām tālu no viennozīmīga priekšstata par to, kāda latviešu valoda bija agrāk, pirms tās izpēti uzsāka vācu amatieri un filoloģijas lietpratēji. Jebkuras valodas pastāvēšana, pārmaiņas un funkcionēšana ir ārkārtīgi sarežģīti jautājumi. Un vienlaikus liktenīgi jebkurai tautai. Un mēs negrasījāmies sniegt nekādus vērtējumus par latviešu valodas sarežģītību un “kvalitāti”.

Mūsu uzdevums bija aplūkot jautājumu par vēsturiskās personas J. A. reālo ieguldījumu tajā, ko pieņemts saukt par latviešu valodas attīstību. Un mūsu savāktā informācija sajūsmu neizraisa... Un ne tikai mums.

Jo, ja pieņemam ticībā oficiālos J. A. darbības vērtējumus, tad viņu bez jebkāda pārspīlējuma varētu saukt par vienu no lielākajiem ģēnijiem Latvijas politiskās nācijas vēsturē. Taču kaut kā viņu par tādu neuzskata... Vēl vairāk – rodas noturīgs iespaids, ka viņa personu apzināti cenšas neskart. Pievērsiet uzmanību:

• Pēc J. A. agrās nāves viņš tika apglabāts pilnīgi atsevišķi no visiem saviem radiniekiem, lai gan līdz tam laikam jau bija miruši viņa vecāki un viena no neprecētajām māsām. Un viņu pilnīgi varēja apglabāt blakus, jo arī Jurim ģimenes nebija.
• J. A. reāls literārais mantojums faktiski nepastāv. Izņemot krājuma “Dziesmiņas” pirmizdevumu, kurā apkopoti 37 latviešu valodā tulkoti dzejoļi, pirmām kārtām vācu autoru darbi, un viens autora dzejolis. Un šī krājuma otro, jau pēcnāves, papildināto izdevumu. Kā arī publicistisku rakstu krājumu no almanaha “Sēta. Daba. Pasaule”, kas izdots 1859.-1860. gadā. Un zināmu skaitu publicistisku rakstu laikrakstā “PETERBURGAS AWIZES”. Vai esat lasījuši? Mēs arī ne.
• Piemineklis-obelisks uz viņa kapa parādījās tikai pēc 38 gadiem, 1902. gadā. (Par to mēs ļoti detalizēti stāstījām vēl vienā mūsu rakstā.)

Bet, lūk, pamācība, ko J. A. atstājis visai latviešu nācijai:

„Nenonieciniet citas valodas, īpaši mācieties vācu valodu, tomēr, to apgūstot, nekaunieties arī turpmāk būt patiesi latvieši. Tad latvietis uz savu izglītoto brāli latvieti neskatīsies šķībi, bet leposies ar viņu - ka no tautas vides izaug zinātnieki, diženi vīri; tad izglītotie latvieši vairs nenoniecinās savus brāļus, bet vedīs viņus uz gaismu, un izglītība drīz aptvers latviešus.”

Atgādināsim, ka Juris Alunāns nomira mēnesi pirms savas 32. dzimšanas dienas. Un atklāti sakot, ir savādi dzirdēt šādus pamācījumus savai tautai no tik jauna un slimīga vīrieša mutes. Atkārtosim, viņš nespēja sev nopelnīt iztiku, izveidot ģimeni, radīt un audzināt bērnus... Tas ir, uzņemties atbildību pašam par sevi un par tiem, kam viņš varēja būt vajadzīgs...

Lai gan, no otras puses, ļoti iespējams, ka tieši viņam pieder vārda „Latvija” autorība... Un ar to vien jau pietiek, lai ieietu Latvijas valsts vēsturē. (Raksts)

Raksti:

• Garlībs Merķelis
• Fricis Brīvzemnieks
• Krišjānis Barons
• Krišjānis Valdemārs
• Zigfrīds Anna Meierovics
• Pirmās atmodas darbinieku kenotafs

185. dzimšanas dienai

Atis Kronvalds
Otons Kristiāns Kronvalds
Kronvalda Atis Kristapovičs

03.04. (15.04.) 1837 - 05.02. (17.02.) 1875

Uzsākot oficiāli atzītās Aša Kronvalda dzīvesgājuma versijas izpēti, tūdaļ atzīmēsim - šis jautājums skatītāju uzmanību piesaista jau sen un ļoti spēcīgi. Internetā ir daudz informācijas, kas saistīta ar šo vārdu. Tāpēc ir pat pārsteidzoši, bet... informācijas pēc būtības nav. A. K. mūsu priekšā nostājas kā nenogurstošs cīnītājs par... vai ar... Un tad pieķer sevi pie domas, ka bez viņa biogrāfijas atsevišķu faktu detalizētas izskatīšanas skaidru atbildi formulēt nav iespējams, jo tiražētie viņa dzīves apstākļi nekādi tam nepalīdz.

Turklāt rodas noturīgs iespaids, ka viņa spilgtajai un notikumiem bagātajai dzīvei vajadzēja raisīt laikabiedros neviltotu interesi. Un vienlaikus šķiet, ka pats A. K. savā dzīvē ne par ko nebrīnījās. Spriediet paši.

I

Pārliecināts cīnītājs par latviešu nacionālo atmodu A. K. nāca pasaulē etnisku vāciešu ģimenē. Viņu ģimenē runāja vācu valodā, un arī pirmos vārdus, ko A. K. dzirdēja piedzimstot, viņš - bez šaubām - dzirdēja vāciski. Un šo faktu ļoti bieži uzlūko kā tiešu, nevis netiešu pierādījumu piederībai pie vienas vai otras nācijas.

Viņa vecāki Kristaps (vācu: Kristap Kronvald / 1810-1863 / Krote) un Margrīete (vācu: Margriete Kronvald / dz. Reinfeld / 1810-1880 / Krote) Kronvaldi dzīvoja trūkumā, taču nekad neatradās dzimtbūšanas atkarībā. Tēvs bija drēbnieks, muižā nomāja lopus, un viņu ģimene bieži pārcēlās no vienas vietas uz citu.

Pašlaik Bunka pagasta Krotes ciema kapsētā (''Krotes'' kapi) ir saglabājusies viņu apbedījuma vieta ar ļoti pieticīgu piemiņas plāksni. Pēc dažām ziņām šajā pašā kapsētā apbedīta arī viņu meita Bille Šmite un mazmeita Emīlija kopā ar savu vīru Andreju Krūkli.

• Kristaps Kronvalds

Tomēr jēdziens „trūkums” bija visai relatīvs, jo tas netraucēja viņiem laist pasaulē, izaudzināt un izskolot visus savus bērnus. Un tas notika laikā, kad bērnu mirstība bija ļoti augsta. Viņu ģimenē bija seši bērni (PlaceNote vietnes dati):

Jānis Kronvalds	05.12.1834	-	?
Atis Kronvalds	15.04.1837	-	17.02.1875
Kārlis Kronvalds	18.12.1838	-	1883
Bille Šmite (dz. Kronvalde)	1845	-	1896
Kristaps Kronvalds	03.08.1851	-	1880
Krišs Kronvalds	22.10.1851	-	?

Taču ir pilnīgi saprotams, ka savas mazgadības dēļ Atis vienkārši nevarēja brīnīties par šādu laimīgu apstākļu sakritību.

(Vēlamies pievērst uzmanību 3 momentiem:

1. Ja uzmanīgāk ieskatāmies abu jaunāko dēlu dzimšanas datumos, redzētais prasa papildu skaidrojumu. Taču teiksim godīgi - šobrīd mums šīs informācijas nav. Kad tā parādīsies, tā tiks publicēta šīs rindkopas vietā.
2. Billes meitai piedzima bērni: Emilija Krūkle /dz. Šmite/ (1887-1942); Žanis Šmits; Atis Šmits.
Vienīgais Emīlijas un Andreja Krūkļu pašu bērns bija dēls Alfrēds Krūklis (11.05.1921, Krote - 22.05.2003, Salacgrīvā, Rīgas I Meža kapi). Vēlāk pazīstams latviešu dziesminieks un tulkotājs.
Rīga, I Meža kapi, 2024. gada 1. februāris, A. Krūkļa apbedījuma vieta
Rīga, I Meža kapi, 2024. gada 1. februāris, A. Krūkļa apbedījuma vieta
Rīga, I Meža kapi, 2024. gada 1. februāris, A. Krūkļa apbedījuma vieta
Rīga, I Meža kapi, 2024. gada 1. februāris, A. Krūkļa apbedījuma vieta
Rīga, I Meža kapi, 2024. gada 1. februāris, A. Krūkļa apbedījuma vieta
Savukārt par audžumeitu, visticamāk, kļuva ukraiņu meitene Janina Maļanko, vēlāk - Mirdza Iesaka.

• Atis Kronvalds un Alfrēds Krūklis
• Dzejnieka audžumāsa lepna, ka pieder Krūkļu dzimtai

Dažos avotos Kristapam un Margrietei minēts vēl viens bērns - arī Jānis Kronvalds (1842-1852).

Otra laimīgā nejaušība viņa dzīvē notika tad, kad viņa mācīšanās spējas pamanīja un novērtēja luterāņu mācītājs no Durbes, Hermanis Ērenfests Georgs Katerfelds (vāc. Herman Ehrenfest Georg Katerfeld, 19.07.1797, Jaunpils - 11.08.1876, Durbe). Lai talantīgais pusaudzis iegūtu izglītību, šis vācbaltiešu valodnieks un literāts paņēma viņu savā ģimenē kā audžudēlu un rotaļu biedru saviem bērniem. Ir skaidrs, ka iniciatīva nāca tieši no mācītāja, nevis no Ata vecākiem, jo viņi nekādi nevarēja piespiest godājamo tēvu spert šādu soli.

Audžuģimenē Atis atradās 1850.-1857. gadā. Jā, tajos laikos tā mēdza notikt. Un, lai gan mums nav zināms, cik oficiāli Atim notika šī ģimenes maiņa, pats fakts daiļrunīgi liecina par viņa etnisko izcelsmi, jo tajos laikos par luterāņu mācītājiem kļuva vienīgi izglītoti brīvi dzimuši ģermāņi vai arī ģermāņi ar dižciltīgu izcelsmi. Un viņu bērni, protams, bija etniskie ģermāņi. Saviem bērniem etnisko pašapziņu un kultūras kodu neviens no vecākiem taču negrautu. Un mums nav izdevies atrast piemērus, kas šo apgalvojumu atspēkotu XIX gadsimta vidus Kurzemes un Livonijas ģermāņu vēsturē.

Pavadījis audžutēva namā apmēram 5 gadus un neizrādījis īpašu tieksmi uz piedāvāto izglītību, Atis izmantoja iespēju turpināt mācības Liepājas apriņķa skolā. Taču arī no turienes, neizrādījis pienācīgu centību, viņš aizgāja, nepabeidzis pilnu izglītības kursu. Ar to viņš galīgi sarūgtināja savu mācītāju un labvēli, kurš pārstāja atbalstīt jau tik patstāvīgu 20 gadus vecu vīrieti.

Turklāt pašu A. K. šāda šķiršanās no Katerfeldu ģimenes, kas viņu bija uzņēmusi un atbalstījusi vairāk nekā 7 gadus, itin nemaz nesamulsināja un nepārsteidza. Un mums nav izdevies atrast nekādas viņa atmiņas par jaunās ģimenes locekļiem, kuri viņu bija ielenkuši visus šos gadus, izņemot pateicīgu atsauksmi par ģimenes galvas augstsirdīgo rīcību pret viņu.

Nostājies uz patstāvīgas dzīves ceļa, Atis izmantoja iepriekšējos gados uzkrāto zināšanu bagāžu un iekārtojās darbā par mājskolotāju vācu ārsta Pfefera ģimenē, kas dzīvoja Darbēnu muižā Lietuvā. Tieši uz šo 1,5-2 gadu ilgo Ata dzīves posmu attiecas apgalvojums, ka, apguvis lietuviešu valodu, A. K. kļuvis gluži spējīgs nodarboties ar lietuviešu jaunvārdu darināšanu. Tiek pat apgalvots, ka mūsdienu lietuviešu valodā ir vārdi, ko tajā ieviesis šis nepietiekami izglītotais brīnumbērns... Par to, vai pats A. K. par šo faktu būtu brīnījies, mums nekādu ziņu nav.

Saskaņā ar A. K. dzīves aprakstu līdz 22 gadu vecumam lielākā pilsēta, ko viņam bija gadījies redzēt, bija Liepāja. Taču, kad viņa darba devēja dēls turpināja izglītību Vācijā, Atis apņēmīgi devās uz Berlīni kopā ar savu neseno audzēkni. Ieradies galvaspilsētas universitātē, viņš kā brīvklausītājs iestājās... medicīnas fakultātē. Kāpēc tieši medicīnas? Arī mums kļuva interesanti rast atbildi uz šo jautājumu. Taču A. K. biogrāfi šo tēmu nekādi nepēta, vien piebilstot, ka tā nebija vienīgā zinātne, kas Ati interesēja. Jo viņa uzmanību piesaistīja arī filoloģija.

Galvaspilsētas megapoles dzīve uz Ati atstāja visai savdabīgu iespaidu... Tā viņu nenomāca, nesatrieca un pat nepārsteidza. Gluži pretēji - viņam tā patika. Tādā nozīmē, ka diženā ģermāņu kultūra, uz kuras pamata cita starpā bija radusies arī šī galvaspilsētas dzīve, pilnīgi derēja izmantošanai, veidojot jauno, topošo latviešu kultūru... Par to viņi aizrautīgi sapņoja kopā ar Andreju Spāģi (Andrejs Spāģis, 14.01.1820, Dunalka - 29.07.1871, Saratova), kurš arī tolaik atradās Berlīnē.

Tomēr virsroku ņēma realitāte, un pēc pusgada iztikas līdzekļu trūkuma dēļ Atim nācās atgriezties atpakaļ Durbē. Kāpēc tieši Durbē, nevis Rīgā vai kādā citā pilsētā? To ir ļoti grūti pateikt. Biogrāfi par to klusē, lai gan, visticamāk, Atis atgriezās, lai atdotu parādus par braucienu uz Eiropu. Jo kāds taču viņam bija aizdevis naudu šim ceļojumam.

Atgriezies viņš iekārtojās darbā par mājskolotāju luterāņu mācītāja Karla Heinriha Edmunda Proktora ģimenē (vācu Karl Heinrich Edmund Proktor, 1815, Mitava - 1865, Durben), kur nostrādāja nākamos 4 gadus. Šie gadi Kronvaldam kā apgaismotājam bija ļoti auglīgi. Viņš mācījās valodas; 1863. gadā vācu valodā uzrakstīja savu pirmo grāmatu „Pirmais solis mazajam vācietim”; sadarbojās ar vācu preses izdevumiem; publicējās latviski laikrakstā „PETERBURGAS AWIZES”... Būdams pašmācības ceļā izveidojies pedagogs, viņš 1863.-1864. gadā organizēja un vadīja apriņķa skolotāju konferences, kurās piedalījās no 6 līdz 12 apkārtnes skolu skolotājiem. Turklāt pirmoreiz šīs konferences notika latviešu, nevis vācu valodā.

Un vēl - pēc atgriešanās no Berlīnes Atis iepazinās ar izglītotu un visai patstāvīgu meiteni Karolīni Rolofu (02.04.1836, Lielgramzda - 23.10.1913, Vēcpiebalga), kura tolaik strādāja par mājskolotāju Durbes muižā. Kā norādīts viņas dzīves aprakstā, tas notika 1860. gadā, piecus gadus pēc tam, kad viņa eksternāta kārtībā bija nokārtojusi pilna klasiskās ģimnāzijas kursa eksāmenus Mītavā (Jelgavā). Turklāt tiek atzīmēts, ka viņas tēvs bijis vietējais ārsts, bet māte - „izglītota poliete”.

Šāds Karolīnes izcelsmes raksturojums mums šķita diezgan savāds, un mēs ievācām ziņas vietnēs / timenote.info / literatura.lv / geni.com /. Un noskaidrojām turpmāko.

Patiesībā Karolīne Rolofa / lat. Karolīne Lizete Kronvalde (dz. Roloffa) / vācu Karoline Liznete Kronvald (geb. von Roloff) bija tieša divu muižnieku dzimtu - von Roloff un von Budberg - pēctece. Viņas senči, nākuši no vācu zemēm, pārcēlās uz Kurzemi jau 16. gadsimtā, tādēļ viņu dzimtas netika ierakstītas vietējās muižniecības matrikulās nedz kā senas baltiešu dzimtas, nedz arī kā kādas citas. Tās bija tā dēvētās „dienesta muižnieku” jeb „landzasu” dzimtas, kas iztikas līdzekļus ieguva, kalpojot valstij vai senjoram. Tādēļ šo uzvārdu pārstāvju vidū bija arhitekti, virsnieki, ierēdņi. Savukārt Karolīnes tēvs (vācu Friedrich-Wilhelm Roloff / 26.10.1792, Aizpute - dec. 1868, Aizpute) bija ārsts. Viņš praktizēja nelielajā Gramzdas miestiņā netālu no Durbes, kur viņu ģimene bija pārcēlusies no Rīgas. Bet māte (Varvara (Barbara) Roloff / geb. von Budberg / 1808, Rjazanskaja gub. - 18.05.1873, Gdaņsk, Poland) bija tik izglītota, ka spēja mājas apstākļos dot meitai ģimnāzijas izglītību. Atlika vien to apliecināt, eksternāta kārtībā nokārtojot eksāmenus labākajā guberņas ģimnāzijā. (Atgādināsim, ka pats Atis Kronvalds par šādu izglītību un pašdisciplīnu varēja vien sapņot.)

Starp citu, Karolīnes tēvs kā Krievijas impērija pavalstnieks kara ārsta statusā piedalījās trīs karos un, visdrīzāk, bija nopietns, ja ne pat skarbs vīrs. Spriediet paši: jau četrpadsmit gadu vecumā viņš piedalījās 1806. gada krievu-turku karā kā lazaretes ārsta palīgs. Piedalījās 1812. gada Tēvijas karā. Tika paaugstināts XII klases kara ierēdņa pakāpē (klases feldšeris). Piedalījās Krievijas karagājienā pret Napoleonu un Parīzes ieņemšanā. Kopš 1814. gada tika paaugstināts X klases kara ierēdņa pakāpē.

Savukārt viens no viņas diviem brāļiem, Johans Georgs Rolofs fon Knabenau / vācu Johann Georg von Roloff-von-Knabenau, Baron / 1829, Rīga - ?), kājnieku pulkvedis, piedalījās Krimas karā 1853.-1856. gadā un Polijas kampaņā 1862.-1863. gadā... Tādēļ ir interesanti, par ko un kā ar topošajiem radiniekiem sarunājās pašlepnais, uz āru izsities intelektuālis Atis Kronvalds, skaidrojot, kāpēc viņš jau astoņus gadus nebildina viņā iemīlējušos mantinieci baronesi...

• Baroni un muižnieki Budbergi
• Rolofi
• Karolīne Lizete Kronvalde

Vēl vairāk - mēģinādams mainīt savu mājskolotāja dzīvi, Atis Kronvalds 1865. gadā vispār aizbrauca uz Tērbatu (Tartu), iestājoties divgadīgajos skolotāju kursos pie slavenās Krievijas universitātes. Un tikai pēc tam, kad viņš tos ar izcilību pabeidza, saņēma uzaicinājumu pastāvīgam darbam par pasniedzēju šajos kursos un iekārtoja savu sadzīvi, Atis 1868. gadā salaulājās ar Karolīni un aizveda viņu uz Tērbatu. Atkal jau neizbrīnoties par uzticēšanos, ko viņam izrādīja iemīlējusies, pacietīga un saprotoša sieviete...

Turpmākie pieci Atis Kronvalds dzīves gadi pagāja daudzu viņa cienītāju un sekotāju acu priekšā, tādēļ tie aprakstīti diezgan detalizēti. Arī T. Zeiferta monogrāfijā „Latviešu rakstniecības vēsture”. (Zeiferts) Izņemot divus visai nozīmīgus momentus, kas liek piesardzīgi izturēties arī pret visu pārējo oficiāli sniegto informāciju. Proti:

Pirmkārt: laulību noslēgšanas brīdī Atim Kronvaldam bija 31 gads, bet viņa sieva bija par gadu vecāka. Pat ja viņa baudīja lielisku veselību, bērnu dzemdēšanas vecums jau bija kritisks. Un, acīmredzot, laulātie Kronvaldi to saprata un mantinieku radīšanai pievērsās nopietni. Turklāt vecākais bērns, dēls Jānis (lat. Jānis Kronvalds / 1869? Tērbata - 18.03.1926, Daugavpils), pēc visa spriežot, piedzima 1869. gadā. Bet jaunākā meita Milda Katrīne (lat. Milda Katrīne Sliede / dz. Kronvalde / 12.05.1872, Tērbata - 20.07.1960, Nebraska, ASV) - 1872. gadā. Savukārt 1870. gadā pasaulē nāca un zīdaiņa vecumā nomira dēls Oļģerts (lat. Oļģerts), bet 1871. gadā piedzima vēl viens zēns, kurš nomira dzemdībās. Un, tā kā Kronvaldu ģimene tolaik atradās Tērbatā, tad turpat kaut kur viņi arī ir apbedīti.

Citiem vārdiem sakot, Karolīne Kronvalde atradās teju nepārtrauktā grūtniecības un bērnu dzemdēšanas stāvoklī veselus četrus gadus. Bet mīlošais un gādīgais ģimenes galva Atis Kronvalds palīdzēja sievai rūpēties par vecāko dēliņu, jaunāko meitiņu un pārdzīvot pēc kārtas dzimušo dēlu zaudējumu...

Otrkārt, kā izriet no viņa dzīves apraksta, kura autors ir T. Zeiferts, aizraujoties ar jaunvārdu darināšanu, Atis Kronvalds patstāvīgi apguva krievu un senkrievu valodu... Un mēs pieļaujam, ka tam bija jānotiek divos posmos:

• viņa mācību laikā Liepājas apriņķa skolā;
• un tieši šajā piecu gadu posmā viņu dzīvē Tērbatā. Lai gan līdz 1889. gadam mācību process Tartu universitātē bija organizēts vienīgi vācu valodā, tas bija vienīgais laiks Atis Kronvalds dzīvē, kad viņš kaut kādos apstākļos varēja sazināties ar pašiem krievu valodas runātājiem. Vēlāk dzīvē šādu iespēju viņam vairs nebija.

Turklāt Atis Kronvalds biogrāfi, un to priekšgalā tas pats T. Zeiferts, ne ar vienu vārdu nepiemin Atis Kronvalds reālos dzīves apstākļus, kas nekādi neveicināja šāda veida studijas. Un tajā pašā laikā tieši Atis Kronvalds norādīja uz etnisko „latviešu” un etnisko „krievu” visciešāko vēsturisko un pat ģenētisko saikni. Un uz nepieciešamību no topošās latviešu valodas izspiest ģermāniskos aizguvumus, dodot priekšroku aizguvumiem no krievu valodas...

Citiem vārdiem sakot, tieši etniskais vācietis Atis Kronvalds pielika pūles, lai valodas jautājumos pēc iespējas tuvinātu topošo politisko nāciju „latvieši” un seno etnisko nāciju „krievi”. Acīmredzot saprazdams, ka sabiedrības dzīvē saziņas valodai ir noteicošā loma ne tikai kā atsevišķu indivīdu savstarpējās komunikācijas līdzeklim, bet tā ir arī informācijas saņemšanas un nodošanas forma saskarsmē ar apkārtējām tautām, ar Dievu, ar Dabu...

Ja Atim Kronvaldam kaut daļēji izdevās sasniegt izvirzītos mērķus, tad gluži likumsakarīgi jāuzdod jautājums - kas, kad, kur un kā sniedza šim vāji izglītotajam, bezdzimtas provinces cilvēkam šāda nozīmīguma līmeņa informāciju? Jo pie šiem uzdevumiem ir strādājuši un strādā daudzi pasaules līmeņa intelektuāļi un pētnieki. Un visbiežāk - bez rezultātiem...

Taču Atis Kronvalds rezultativitāte acīmredzami tikai pieauga. Un kārtējā viņa ģeniālās tālredzības izpausme bija brošūras „Nationale Bestrebungen” („Nacionālie centieni”) uzrakstīšana un publicēšana. Pirmoreiz šis darbs tika publicēts 1872. gadā vācu valodā un gandrīz uzreiz kļuva par Latvijas sabiedrības nacionālās pārveides manifestu. Un, kā izriet no notikumu loģikas, tas bija adresēts tieši vāciski runājošajiem iedzīvotājiem, t. i., vācu etnosa pārstāvjiem.

Bet kā tad ar pamatiedzīvotājiem latviešiem, kuri latviešu valodā tulkotu tekstu ieraudzīja tikai 1887. gadā? Un kā tad pareizi izprast šo darbību jēgu? Kam bija domāts šis uzrunājums? Ko un uz ko A. K. aicināja? Jo, spriediet paši: ja tu lieliski zini abas valodas, pats esi uzrakstījis manifestu un deklarē izvirzītā mērķa sasniegšanu ar kopīgiem spēkiem, tad kāpēc teksts uzreiz netika publicēts abās valodās? Kādēļ bija vajadzīga šī 15 gadu aizkavēšanās?

Un vēl - 1870. gadā laikrakstā ''Baltijas Vēstnesis'' ar Karolīnes Lizetes Kronvaldes vārdu tika publicēts raksts ''Cienīgam ''Garam'' ''. Lai gan mums nekur neizdevās atrast liecības par īpaši aktīvu A. K. dzīvesbiedres sabiedrisko darbību, šis raksts ir veltīts pārmaiņām latviešu sieviešu sociālajā dzīvē. Turklāt šā raksta nozīme Latvijas sabiedrībā tika novērtēta tik augstu, ka K. Kronvaldes vārds tika iekļauts 19. gadsimta otrās puses Eiropas visizteiktāk feminizēto personību sarakstā. Tūlīt aiz viņas alfabētiskajā sarakstā minēts N. K. Krupskas vārds...

Internetā var atrast divus pretējus vērtējumus par šo rakstu. Viens no tiem datēts ar pagājušā gadsimta 30. gadiem un ieturēts ļoti atzinīgā tonī. Otrs savukārt attiecas uz šā gadsimta sākumu, un tajā norādīts, ka šā raksta autorība, iespējams, piederējusi pašam A. K. Vai arī viņa skatījums uz notiekošajiem procesiem ir spēlējis noteicošo lomu šā raksta tapšanā...

Un, lai gan Latvijas vēsturē Karolīne Kronvalde tiek pozicionēta kā pirmā sieviete publiciste, nekādus citus nozīmīgus viņas vārdā publicētus darbus mēs neatradām. Turpmāk viņa nodarbojās ar A. K. intelektuālā mantojuma popularizēšanu.

Taču pašu A. K. viņa pūliņu vērienīgums un nozīmīgums ne biedēja, ne pārsteidza. Vēl vairāk - viņš tiecās nodarboties ne vien ar pētniecisko, bet arī ar praktisko darbību. Tādēļ viņš atstāja labi apmaksātu darbu Tērbatā un 1873. gada 21. jūnijā kopā ar ģimeni pārcēlās dzīvot uz Vecpiebalgu, kur sāka strādāt par latviešu valodas, vācu valodas, vēstures, ģeometrijas un dabaszinību skolotāju vecākajās klasēs tolaik slavenajā draudzes skolā. Un tūdaļ ienira nacionālās sabiedriskās dzīves pašā virpulī, uzstājoties ar divām apsveikuma runām I Vispārējos latviešu dziesmu svētkos Rīgā (1873). Vienlaikus viņš iesaistījās emocionālā polemikā ar pazīstamo sabiedrisko darbinieku, apgaismotāju, pedagogu un komponistu Jāni Cimzi (Jānis Cimze, 1814. gada 3. jūlijs, Rauna - 1881. gada 22. oktobris, Valka), kurš bija izteicies, ka ar saviem Dziesmu svētkiem latvieši esot parādā vāciešu organizētajām skolām. Visticamāk, J. Cimze bija domājis to, ka kora dziedāšanas tradīcijām ģermāņu kultūrā ir gadsimtiem sena vēsture un ka vācu koru svētku rīkošana Livonijā jau vairākas desmitgades bija iesakņojusies tradīcija. Arī gatavošanās I Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem notika, popularizējot šo notikumu apgaismības centros, kādi tolaik bija vāciešu organizētās tautskolas. Taču A. K., kuram ar kordziedāšanu nebija nekādas tiešas saistības, notiekošajā vispirms saskatīja ''nacionālā gara'' un latviešu pasaules izjūtas atdzimšanu. Lai gan tradīcija, bez šaubām, bija ģermāniska...

Ar visu sparu ieniris Vecpiebalgas sabiedriskajā dzīvē, nodarbojoties ar izglītības tēmu sagatavošanu un ieviešanu skolu programmās, uzturot ciešus kontaktus ar vietējo nacionālo inteliģenci, A. K. visai vieglprātīgi izturējās pret paša veselību, kas sāka strauji pasliktināties. Jau agrāk, 1872. gadā, viņš bija spiests apmeklēt Vācijas kūrortu Vildbādi, taču uzlabojums izrādījās tikai īslaicīgs. Un tad kādā 1875. gada februāra naktī viņu piemeklēja insults (pēc citām ziņām - infarkts), un A. K. nomira, sēdēdams pie rakstāmgalda savās mājās. 37 gadu vecumā. Viņš ir apbedīts Vecpiebalgā, Vidus kapos (''Vidus'' kapi).

Bet pēc 38 gadiem viņam līdzās apglabāja arī sievieti, kura viņu bija mīlējusi.

II

Cik prātu, tik viedokļu. Oficiālais skatījums vēsta, ka nenogurdināmais cīnītājs par nacionālo ideju ziedojis savu dzīvi savai tautai uz brīvības altāra.

Citi savukārt teiks, ka viņš pievīla tos, kuri viņu patiesi mīlēja un kuriem viņa tik agrā aiziešana kļuva par milzīgu un neatgriezenisku zaudējumu. Bērni palika bez tēva, bet sieva uz 38 dzīves gadiem kļuva par atraitni...

Patiesībai, kā jau pienākas, droši vien jāatrodas kaut kur pa vidu. Tāpēc jāatzīmē, ka baronese Karolīne Kronvalde (dzimusi Rolofa) bez palīdzības nepalika. Viņai palīdzēja pārcelties dzīvot uz Rīgu un piedāvāja viņai piemērotu darbu par skolotāju meiteņu skolā pie Rīgas Latviešu biedrības. Tas ļāva viņai izaudzināt un izskolot savus bērnus, kuru dzīves vēlāk izvērtās gluži sekmīgi:

- dēls Jānis kļuva par valsts ierēdni un daudzus gadus strādāja muitā Daugavpilī. Viņš apprecējās ar meiteni vārdā Auguste (lat. Auguste / vācu Avgusta), un šajā laulībā piedzima četri bērni: dēls Atis (Oto) (lat. Attis (Otto)) un meitas Gerda (lat. Gerda), Ilze Karina Kurbatova (dz. Kronvalde) (lat. Ilze Karina / dz. Kronvalde) un Zigrīda Ķīsele (dz. Kronvalde) (lat. Zigrid Ķīseļa / dz. Kronvalde). Ilze Karina nomira ļoti jaunā vecumā un pēcnācējus neatstāja. Savukārt Zigrīdas laulībā piedzima divas meitas: Irma (lat. Irma) un Margita (lat. Margita).

Pats Jānis nomira 1926. gadā no tuberkulozes. Apbedīts Daugavpilī.

• Atis Kronvalds

• Meita Milda Katrīne izrādījās neparasti patstāvīga jauniete, gluži tāpat kā viņas māte. Viņa pabeidza augstāko sieviešu skolu, vairākus gadus dzīvoja Krievijas impērijā, strādādama par mājskolotāju Krimā. 1897. gadā viņa atgriezās Vidzemē, Vecpiebalgā, kur 30 gadus strādāja viņu slavenajā skolā, mācot meitenēm ģeogrāfiju, angļu un franču valodu. Viņa apprecējās ar šīs skolas vadītāju, talantīgo pedagogu Jāni Sliedi (lat. Jānis Sliede / 1859-1921 / miris no tuberkulozes un apbedīts ''Vidus'' kapos Vecpiebalgā). Šajā laulībā piedzima divi bērni:
• dēls Jānis Atis Sliede (lat. Jānis Attis Sliede) izvēlējās ģeologa profesiju un 1960. gada 5. martā nomira kaut kur Brazīlijas kalnos. Viņam bija bērns, taču tas nomira, un pa viņa līniju mantinieku vairs nepalika. Vismaz oficiāli.
• meita Marta Elizabete Gātersa (dz. Kronvalde / lat. Marta Elizabete Gaters / dz. Kronvalde / 1906. gada 16. aprīlis, Vēcpiebalga - 2008. gada 16. augusts, Rīga). Viņa apprecējās ar etnisko vācieti Gotlību Gāteru (vācu Gottlieb Gahters) (1901. gada 22. aprīlis, Alūksne - 1972. gada 24. decembris, Sietla, ASV). Ņemot vērā izcelsmi un zināmus nopelnus Vācijas labā, viņu ģimeni kopā ar Mildu Katrīni 1944. gadā izveda uz Vāciju, nodrošinot ar visiem nepieciešamajiem dokumentiem un pilsoniskajām tiesībām. 1949. gadā viņi visa ģimene pārcēlās dzīvot uz ASV. Šajā laulībā piedzima divi bērni, un no fragmentāras informācijas internetā kļūst skaidrs, ka šo latviešu jaunā dzimtene kļuva ASV un Kanāda. Gotlībs un Milda ir apbedīti ASV, bet Marta atgriezās un nomira Rīgā.

• Milda Sliede-Kronvalds
• Gotlibs Gaters (Gāters)
• Marta Elizabete Gaters (Sliede)
• Milda Katrine Sliede (Kronvalds)

Turpinot informācijas meklējumus internetā, mēs saskārāmies ar faktu, ka ziņas par A. K. pēctečiem ir slēptas. Ir saprotams, ka privātā dzīve ir neaizskarama un ne katram patiks personisku detaļu publiska tiražēšana. Taču tas, ko mums izdevās uzzināt par A. K. bērnu un mazbērnu dzīvi, pārliecinoši rāda, ka viņi sevi daudz lielākā mērā pozicionēja kā germāņus, nevis kā pamatiedzīvotājus etniskos latviešus. Un, kad viņiem nācās izdarīt dzīvi noteicošu izvēli, viņi nostājās germāņu pusē. Turklāt tas bija jau 1944. gads, nevis kara sākums. Jau bija zināms par holokaustu, par germāņu karaspēka barbarisko izturēšanos pret civiliedzīvotājiem, par veselas tautas iznīcināšanas karu. Pie tam A. K. pēcteči bija ne tikai rakstītpratīgi, bet arī labi izglītoti. Un viņi nevarēja to nezināt...

III

Saskaņā ar oficiālo informāciju A. K. devis milzīgu personisku ieguldījumu latviešu nācijas nacionālās pašapziņas veidošanās procesā. Strādājot atrautībā no jaunlatviešu kustības galvenajiem organizatoriem, viņš spēja dot impulsu nacionālā pacēluma otrajam vilnim. Un pateicīgie pēcteči viņa ieguldījumu ir iemūžinājuši:

• Vecpiebalgas Vidus kapi. Kronvaldu Ata un Jēkaba Pilsātnieka kapa piemineklis

Savukārt pēc pārdēvēšanas par „BT-563” tvaikoņa liktenis izvērtās visai traģisks. Grupas sastāvā, kurā ietilpa arī ledlauzis „Krišjānis Valdemārs”, 1941. gada augusta beigās tas piedalījās padomju kuģu izlaušanās mēģinājumā no Tallinas ostas uz Kronštati. Un tāpat kā ledlauzis to nogremdēja vācu aviācija, pārvēršot to par brāļu kapu daudziem simtiem karavīru un civiliedzīvotāju. Ledlauzis uzskrēja kuģu mīnai un nogrima gandrīz acumirklī. Savukārt no bojā ejošā „BT-563” no ūdens izglāba apmēram 40 pasažierus un ievainoto kapteini...

Turklāt abu kuģu vraku pēdējās atdusas vietas tika atrastas un identificētas tikai 2021. gada vasarā. (Internetā par to ir daudz informācijas.)

• R. A. Zubkovs „Sarkanā Karoga Baltijas flotes Tallinas izlaušanās (1941. gada augusts-septembris): notikumi, vērtējumi, mācības”
• Somu līča dzelmē atklāti četri Otrā pasaules kara laika kuģi
• Konvojs Nr. 1
• Lote Nr. 59300

Bet tieši blakus vietai, kur agrāk atradās šī māja, 2004. gadā ar vietējās pašvaldības un apkārtnes skolu skolēnu spēkiem tika iestādīta bērzu birzs A. K. piemiņai.

Pati piemiņas vieta atrodas privātā teritorijā, kuras saimnieki uzņēmušies rūpes uzturēt tur nepieciešamo kārtību.

• Kronvaldu Ata dzimtās mājas vieta „Lejas–Miķi”

Turklāt pati tēlniece un viņas dzimtā māsa Mirdza Lukaža (Mirdza Lukaža, dzim. Jurēviča, 22.11.1930, Durbe - ??.11.2014, Liepāja / Durbe), arī tēlniece, ir apbedītas vietējos kapos.

Taču pati ēka, kaut arī pirms dažiem gadiem tika restaurēta, acīmredzami ir avārijas stāvoklī. Par to daiļrunīgi liecina gan bojājumu pēdas sienu koka konstrukcijās, gan pašas ēkas aizmugures izskats...

• Piemineklis Atim Kronvaldam

Raksti no plašsaziņas līdzekļiem

• Tartu Valsts universitāte
• Atim Kronvaldam - 180
• Atis Kronvalds
• Hermanis Katerfelds
• Vecpiebalgas Vidus kapi. Ata Kronvalda kapa piemineklis
• Jānis Sliede
• Kristaps Kronvalds
• Gerda Kronvalde
• Galda medaļa 'Atis Kronvalds 1837-1875'

Publikācijas datums: 31.12.2023.

120. gadadienai kopš nāves

komponists Kārlis Baumanis

11.05.1835 - 28.12.1904 (10.01.1905)

I

Kārļa Baumaņa vārds (latviešu Kārlis Baumanis, vācu Karl Baumann, turpmāk - K. B.) mūsdienu Latvijas presē parasti tiek minēts nevis saistībā ar viņa nacionāli izglītojošo darbību, bet gan kā valsts himnas autora vārds. Turklāt viņa personiskās dzīves apstākļi nereti ir tik skandalozi, ka 2020. gada 6. jūlijā žurnālā SANTA+ publicētajā apjomīgajā materiālā šī informācijas daļa nosaukta „Spoži darbi, skumjš liktenis”... Un mēs mēģināsim palīdzēt saviem lasītājiem izveidot patstāvīgu viedokli šajā jautājumā. Tātad:

Topošais komponists piedzima Krievijas impērijas Vidzemes guberņā pusmuižas „Indriķi” nomnieka ģimenē, baroniem fon Fēgezakiem (vācu von Vegesack) piederošajā muižā „Viļķene”. Un saskaņā ar vietnē GENI ievietoto informāciju viņa ciltskoka līniju izdodas izsekot līdz pat vecvectēvam Mārcim Baumanim (latviešu Mārcis Baumanis, 1732-1796), kurš šo uzvārdu nesis jau ilgi pirms dzimtbūšanas atcelšanas. Tātad viņam bija personību apliecinošs dokuments, tiesības lietot naudu un piederēt vai nomāt nekustamo īpašumu. Līdz ar to viņš, visticamāk, bija personiski brīvs un pēc savas izcelsmes piederēja pie šajās zemēs ienākušajiem kolonistiem.

Pats uzvārds „Baumanis” (vācu Baumann) tulkojumā no vācu valodas nozīmē „namdaris” jeb „māju būvētājs” un, visticamāk, radies no iesaukas, kas dota kādam šīs dzimtas loceklim, kurš profesionāli nodarbojās ar šo amatu. Tas cita starpā prasīja arī iespēju netraucēti mainīt dzīvesvietu atbilstoši jaunajiem darba pasūtījumiem.

Šī dzimta bija visai vienkārša, ko apliecina gandrīz pilnīgs jebkādas papildu informācijas trūkums, izņemot kristībās iegūtos ģimenes locekļu vārdus un uzvārdus. Un šķiet, ka K. B. tēvam Jēkobam Baumanim (latviešu Jēkobs Baumanis, 1797-1870) dzīvē izdevās sasniegt vairāk nekā viņa diviem brāļiem un trim māsām. Katrā ziņā no pieejamajiem dokumentiem var secināt, ka par muižas nomnieku viņš kļuva patstāvīgi, nevis kā sava tēva Teni Baumaņa (latviešu Tenis Baumanis, 1770-1823) mantinieks.

Mēs varam izteikt pamatotu pieņēmumu, ka visi mums zināmie Baumann dzimtas pārstāvji vīriešu līnijā, būdami lauku iedzīvotāji, nodarbojās ar amatniecību, nevis lauksaimniecību. Kārļa vecvectēvs un, iespējams, arī vectēvs bija būvnieki. Viņa brāļi kļuva par amatniekiem dažādās profesijās. Savukārt par tēvu tiek ziņots, ka viņš strādājis par miesnieku. Taču mēs pieļaujam, ka, visticamāk, viņš bijis lopu kāvējs, jo ģimene dzīvoja laukos, kur nebija ne veikalu, ne ikdienas tirgus tirdzniecības. Toties ar lopu kaušanu profesijas specifikas dēļ nodarboties piekrita nedaudzi. Arī liemeņu sadalīšana nav darbs katram. Tāpēc labam profesionālim klientu vienmēr netrūka. Turklāt šāda speciālista pastāvīga klātbūtne lielā saimniecībā bija neatliekama nepieciešamība. Tāpat kā kalēja, galdnieka, drēbnieka... No tā izrietēja arī Jēkoba iespējas izvēlēties dzīvesvietu, nomāt savai lielajai ģimenei piemērotu mājokli un nodrošināt nepieciešamo labklājību.

Šobrīd mums nav izdevies atrast nekādas ziņas par to, kādas attiecības veidojās starp K. B. brāļiem un māsām, lai gan no publikācijām vietnē GENI ir zināms, ka ģimenē bija 11 bērni un Kārlis pēc vecuma bija devītais. Tajā pašā laikā oficiālie biogrāfi publicē informāciju par 12 bērniem, tomēr atzīst, ka attiecīgu apstiprinājumu nav.

Arī informācija par Kārļa brāļu un māsu precīzajiem dzīves datumiem ir ļoti skopa. Iespējams, komponists par to rakstījis savās memuāru piezīmēs, kas tapušas viņa dzīves pēdējos gados. Taču, acīmredzot, ģimenes locekļi, kas tobrīd bija viņam līdzās, šo informāciju neuzskatīja par nozīmīgu, un šķūnī glabātās kastes ar rokrakstiem tika zaudētas Pirmā pasaules kara notikumu laikā.

Rezultātā pagaidām nav pat informācijas par viņa vecāku likteni, viņu apbedījuma vietu un laiku. Lai gan, loģiski spriežot, viņiem vajadzētu būt apbedītiem vai nu Limbažu pilsētas kapsētā, vai arī kaut kur netālu no pēdējās dzīvesvietas. Gan Kārlim, kurš tieši Limbažos pavadīja pēdējos 22 savas dzīves gadus, gan viņa brāļiem un māsai, kas nodzīvoja līdz 1871. gadam, tas būtu bijis jāzina un viņu apbedījuma vieta jāsakopj. Tādējādi saglabājot piemiņu par šo faktu. Taču nekas tāds nenotika.

Vienlaikus tiek apgalvots, turklāt pilnīgi bezapelācijas tonī, ka viņa māte cēlusies no lībiešu tautas. Ir zināms, ka pirms laulībām viņa nesa uzvārdu Feldmanis (latviski Anne Feldmanis, 1804-1871). Kā jau minējām, viņa dzemdēja 11 bērnus, turklāt pirmais bērns, meita Marija, nāca pasaulē 1820. gadā, kad pašai Annei bija apmēram 16 gadu. Meita nomira savā dzimšanas gadā, bet jau 1821. gadā piedzima dēls Jānis (latviski Jānis Baumanis). Tātad, šķiet, Kārļa mātei bija izcila veselība. Taču atgriezīsimies pie jautājuma par viņas izcelsmi.

Iepriekšējos rakstos mēs vairākkārt norādījām, ka ienācēji kolonisti salīdzinājumā ar dzimtcilvēkiem bija priviliģēta kārta. Savukārt dzimtcilvēki bija vienīgi to pamatiedzīvotāju pēcteči, kuri izdzīvoja pēc Baltijas zemju iekarošanas, un pie tiem piederēja arī lībieši. Turklāt ienācēji tradicionāli centās ar vietējiem nesajaukties. Gluži pretēji, pret dzimtcilvēkiem viņi izturējās augstprātīgi un nicinoši.

Pilnīgi iespējams, ka Jēkabs Baumanis bija pašpārliecināts un patstāvīgs vīrs, kurš nepievērsa uzmanību apkārtējo uzskatiem un aizspriedumiem. Un, spriežot pēc visa, viņš savu sievu patiešām mīlēja un cienīja. Viņš salaulājās ar Anni tūlīt pēc dzimtbūšanas atcelšanas, kas Vidzemes guberņā notika tieši 1819. gadā. Cits jautājums - vai Anne bija dzimtbūšanas atkarībā vai arī dzimusi personiski brīvu lauku iedzīvotāju ģimenē?

No Jēkaba un Annes Baumaņu ģimenes vēstures zināms, ka pēc laulībām 1819.-1834. gadā viņi dzīvoja muižas ''Pučurga'' teritorijā, kas atbilda Jēkaba dzīvesvietai pirms kāzām. Pēc tam 1834.-1836. gadā viņi uz neilgu laiku pārcēlās uz pusmuižu ''Indriķi''. Un galu galā apmetās Limbažu priekšpilsētā, muižas ''Pilsmuižas'' mājā ''Lemškalnos''. Tieši tā kļuva par īsto K. B. bērnības māju.

Turklāt dokumentu neesamības apstākļos nebija vajadzības arī pēc uzvārdiem. Tikai pēc dzimtbūšanas atcelšanas, noformējot dokumentus, zemniekiem masveidā sāka piešķirt uzvārdus.

Atgādināsim, ka Annei, stājoties laulībā, uzvārds Feldmanis jau bija. Tātad bija arī viņas personību apliecinoši dokumenti. Un tas notika vēl PIRMS likuma pasludināšanas brīža, lai gan viņa pati, būdama dzimusi 1804. gadā, 1819. gadā vēl bija NEPILNGADĪGA. No tā, mūsuprāt, izriet pilnīgi pamatots jautājums: cik lielā mērā patiesībai atbilst izplatītā informācija par K. B. vecāku izcelsmi? Tas nekādi nemazina mūsu secinājumu par īpašībām, kas vienoja šos jaunos cilvēkus, - patstāvību, darbīgumu, cieņu un paļāvību vienam uz otru. Un, atkārtosim, pilnīgi iespējams, arī par patiesu mīlestību.

(Raksts)

K. B. biogrāfijas pētnieki norāda, ka pēc viņa palikušie memuāri veido kilometriem garas aprakstītu lappušu rindas. Taču mums neizdevās atrast nekādas publicētas K. B. atmiņas par viņa dzīves bērnības posmu. Arī par viņa bērnības māju, kas līdz mūsu dienām nav saglabājusies. Pat tās precīzu atrašanās vietu pašlaik nav iespējams noteikt.

Turpretī par pašu Kr. Baronu biogrāfi min šādas detaļas:

• 1847-1848 Baznīcas skola Limbažos
• 1848-1849 Vācu elementārskola Limbažos
• 1850-1852 Apriņķa skola Limbažos
• 1853-1856 Skolotāju seminārs Valkā

Jāatzīmē, ka tiem laikiem bērnam no nomaļas provinces, no netitulētas daudzbērnu ģimenes, šāds izglītības pakāpju uzskaitījums ir pilnīgi ievērības cienīgs. Arī viena gada starplaiks no 1852. līdz 1853. gadam, kas bija saistīts vienīgi ar semināristu uzņemšanas sistēmu topošo skolotāju apmācībai - reizi trijos gados uz pilnu trīs gadu izglītības ciklu -, Kārlim izrādījās ļoti auglīgs. Pēc sava krusttēva, Limbažu draudzes luterāņu baznīcas mācītāja Karla Kristofa Neienkirhena (Karl Kristof Neienkirhen / 1791-1855) ieteikuma viņš tika pieņemts par skolotāja palīgu Valmieras draudzes skolā (Vollmāra). Tur viņš pusgadu mācīja vācu valodu, krievu valodu un ģeogrāfiju. Tātad no 9 kalendārajiem gadiem vismaz 7 viņš pavadīja skolas solā. Tāpēc mums rodas pamatotas šaubas, vai viņa vecākiem bija iespēja dot līdzīgu izglītību visiem saviem bērniem.

Jāsaka, ka informācija Vikipēdijā Kr. Barona izglītības gaitām pievieno vēl divus gadus. Taču mēs uzskatām, ka Limbažu muzeja izplatītā informācija pelna lielāku uzticību.

Uzmanību piesaista ziņas par pusaudža Kārļa mācību valodu - vācu valodu. Gan skolās, gan Skolotāju seminārā. Tas nozīmē, ka viņš to pārvaldīja nevainojami. Un kur gan daudzbērnu ģimenes zēns varēja apgūt valodu līdz dzimtās valodas līmenim, ja ne pastāvīgā saziņā ģimenē? Tik tādā līmenī, kas viņam ļāva VIENĀ mācību gadā pabeigt DIVU GADU mācību kursu vācu elementārskolā. Un tas ir vēl viens arguments par labu viņa tēva Jēkaba Baumaņa reālajai etniskajai izcelsmei un viņu ģimenes tradīcijām.

Pēc tam mums vairs nešķita tik negaidīta informācija, ka Kr. Barona krusttēvs neatlaidīgi ierosināja savam audzēknim turpināt izglītību un piešķīra talantīgajam jaunietim stipendiju visam mācību laikam Skolotāju seminārā.

Internetā publicēts ļoti daudz materiālu par slaveno Vidzemes Skolotāju semināru un tā ilggadējo vadītāju Jāni Cimzi (Jānis Cimze / 1814-1881). Vācu valodā šī mācību iestāde saucās ''Das Ritterschaftliche Parochiallehrer-Seminar zu Livland'', un mēs vēlamies nosaukt to priekšmetu sarakstu, kuri bija jāapgūst jaunajam studentam. Turklāt saskaņā ar mācību noteikumiem latviešu valodā tika pasniegts vienīgi ''Dieva likums'', ''Dziedāšana, vijoles un ērģeļu spēle, muzikālās izglītības pamati (harmonijas mācība)'' un pats ''Latviešu valodas'' priekšmets. Krievu valodā tika pasniegts priekšmets ''Krievu valoda''. Viss pārējais - tikai vācu valodā:

Bībele un baznīcas vēsture

Audzināšana un pedagoģija

Praktiski tehniskā apmācība

Vācu valoda

Vēsture

Elementārā matemātika

Dabaszinības un to vēsture

Pareizrakstība un zīmēšana

Students K. B. ar mācībām tika galā izcili, pabeidzot pilnu kursu ar vērtējumu ''teicami'', pirmais sarakstā, kas viņam tūlīt pēc studiju beigām ļāva iegūt mājskolotāja vietu von Aderkas ģimenē, turīgajā muižā ''Ķirbiži''. Tur arī pagāja pirmie divi viņa patstāvīgās pedagoģiskās darbības gadi.

Jāsaka, ka jau kopš pamatskolas laikiem K. B. visvairāk patika dziedāšana, zīmēšana un valodas. Taču arī Skolotāju seminārā viņš vēl līdz galam neiztēlojās savu nākamo darbības jomu. Viņš cerēja, strādājot par skolotāju, nopelnīt līdzekļus iestāšanās iespējai Tartu Universitātes Juridiskajā fakultātē. Tomēr pacietības un neatlaidības šo plānu īstenošanai K. B. pietrūka, un pēc diviem mācību periodiem no mājskolotāja prakses viņš atteicās. 1858. gadā viņš devās uz Sanktpēterburgu, kur jau atradās abi viņa brāļi Mārtiņš un Jēkabs. Tur pēc gada, saņēmis atļauju pedagoģiskajai praksei, viņš iekārtojās par kaligrāfijas un zīmēšanas pasniedzēju Sv. Annas baznīcas bērnu patversmē.

Uz Krievijas impērija K. B. devās visai savādi. No vienas puses, viņš bija ārkārtīgi vīlies mājskolotāja darba finansiālajās iespējās. Internetā var atrast viņa izteikuma citātu šajā sakarā: ''Labāk būt par sētnieku Sanktpēterburgā nekā par skolotāju Vidzemē.'' Turklāt mājskolotāja amatā viņam bija radušās ļoti nopietnas domstarpības ar Aderkas kundzi bērnu mācīšanas jautājumos. Taču, no otras puses, viņš savu šķiršanos no von Aderkas ģimenes apraksta kā pret sevi ļoti cieņpilnu. Viņš piemin sirsnīgo atvadīšanos un izcilās rekomendācijas, ko saņēmis no darba devējiem. Un paliek pilnīgi neskaidrs, cik ilgs laiks pagāja starp viņa aizbraukšanu un šīs aizbraukšanas aprakstīšanu.

II

Pieskaroties K. B. dzīves Sanktpēterburgas periodam, ļoti daudzi biogrāfi akcentu liek tieši uz viņa aktīvo sabiedrisko darbību nacionāli noskaņoto latviešu inteliģentu vidē, kuri tolaik atradās Krievijas impērijas ziemeļu galvaspilsētā. Informāciju par to var atrast internetā. Mēs savukārt vēlamies pievērsties mazāk zināmiem K. B. biogrāfijas brīžiem, kas tomēr ļauj izveidot ievērojami reālāku priekšstatu par mūsu aprakstītās vēsturiskās personības raksturu.

1.

Tā, pavisam nesen parādījusies informācija, ka K. B. bijis precējies divreiz. Un pirmoreiz tas noticis 1866. gada 21. oktobrī. Viņa izredzētā bijusi kāda Šarlote Luīze Valca (vācu: Charlotta Luise Baumann \Walz\ ? - 1869), par kuru pētniekiem nav izdevies atrast pilnīgi nekādu citu informāciju, izņemot divus momentus: ka viņa, iespējams, nav bijusi Krievijas impērijas pavalstniece, bet atbraukusi no kādas vāciski runājošas valsts, un ka viņa saskaņā ar vietnē GENI pieejamo informāciju mirusi 1869. gadā (tieši tā - ne diena, ne mēnesis, tikai gads). Par viņu nav atstājuši nekādas atmiņas arī tie daudzie latviešu inteliģenti, kuru vidū K. B. tik aktīvi darbojās. No tā izriet, ka neviens no viņiem par šo faktu nav uzzinājis un ar K. B. sievu nav bijis pazīstams.

Ļoti savāda rīcība, vai ne? Jauns cilvēks svešā pilsētā, pirmoreiz mūžā stājas laulībā, uzņemas visus ar to saistītos pienākumus, ieved jauno sievu viņu kopīgajā mājoklī... Un, pats dodot priekšroku bohēmiskam dzīvesveidam, ne vien neiepazīstina savu izredzēto ar draugiem, bet pat nevienam par šo notikumu neizstāsta. Ne pirms, ne pēc kāzām.

Un, ņemot vērā to, ka pēc baznīcas laulībām atkārtota laulāšanās ir iespējama tikai laulātā fiziskas nāves gadījumā, bet K. B. dzīvē atkārtota laulība notika jau pēc četriem gadiem, tad iespējami tikai divi notikumu attīstības varianti:

K. B. pirmā laulība bija stingri nomināla, fiktīva, noslēgta vienīgi lai piešķirtu juridisku spēku kādam notikumam vai iegūtu kādu labumu. Un vēlāk, tikpat slepeni no apkārtējiem, tā tika šķirta pēc abpusējas vienošanās vai arī sievas nāves dēļ. Un K. B. šo faktu slēpa no visiem saviem paziņām, paziņojot vai nepaziņojot par to baznīcas varas iestādēm un savas otrās sievas ģimenei.

Vai arī nāksies atzīt, ka pēc slepenās laulību ceremonijas Šarlote gluži vienkārši varēja aizbraukt no valsts, paņemot līdzi oficiālu laulības dokumentu, ko bija pilnīgi iespējams izmantot kaut kā apliecināšanai... Bet otrreiz apprecējies K. B. nonāca divsievības stāvoklī ar visām no šā fakta izrietošajām sekām - gan juridiskajām, gan morālajām.

Un, lai cik nosodāmi tas arī neskanētu, iepazīstoties ar K. B. dzīvesstāstu, mēs uz šo jautājumu viennozīmīgu atbildi nespējām sniegt.

2.

1869. gadā (atgādināsim - gadā, kad it kā mirusi K. B. pirmā sieva) Limbažos, Baumann ģimenē tika svinētas K. B. vecāku zelta kāzas. Biogrāfi vēsta, ka Kārlis dzimtās vietas apmeklējis diezgan bieži un arī šajā jubilejā bijis klāt. Bet, lai viņš varētu ierasties, pasākums tika rīkots vasarā, skolas brīvlaikā. Turklāt meitas Annas mājā, pašos Limbažos.

Svētku svinību vērienu var pilnīgi raksturot ar šādu niansi – tās ar savu klātbūtni pagodināja dižciltīgas izcelsmes personas: Karolīna Vondelīna fon Vitte (vācu: Caroline Wondeline von Witte \Witkowsky\; 24.03.1825.–07.01.1901.), muižnieka Ferdinanda Aleksandra Eigena fon Vites (vācu: Eugen Ferdinand Aleksander von Witte \; 08.01.1822.–16.10.1854.) atraitne; viņš bija ļoti tāls topošā Krievijas impērijas finanšu ministra un vēlāk premjerministra grāfa Sergeja Juļjeviča fon Vites (1849–1915) radinieks. Un arī viņas 19 gadus vecā meita Marija Karolīna Elizabete (vācu: Maria Caroline Elisabeth von Witte \; 21.11.1850.–16.02.1907.).

Tālāk biogrāfi atzīmē, ka meitene Kārlim iepatikās tik ļoti, ka viņš pat pameta kāršu galdu un visu vakaru pavadīja sarunās un dejās ar tik apburošu personu. Un galvaspilsētas dendijs Kārlis uz jauno provinces meiteni atstāja tik patīkamu iespaidu, ka viņi drīz vien saderinājās un jau nākamajā gadā, 03.07.1870., salaulājās. Pēc tam viņi devās trīs nedēļu kāzu ceļojumā uz Liepāju un tūlīt pēc tam aizbrauca dzīvot uz Sanktpēterburgu.

No šīs informācijas atzīmēsim šādus momentus:

Pati telpa, kurā notika vecāku zelta jubilejas svinības, tiek raksturota ne vien kā liela, bet arī pietiekami prestiža un komfortabla, lai titulētas personas uzskatītu par iespējamu ne tikai pagodināt pasākumu ar savu klātbūtni, bet arī pavadīt tur visai ilgu laiku. Tātad bija atsevišķa ēdamzāle, atsevišķas istabas vai atsevišķa zāle dejām un kāršu spēlei. Visdrīzāk bija arī dāmu istaba ar visiem nepieciešamajiem labiekārtojuma elementiem. Nemaz nerunājot par virtuvi un telpu kalpotājiem kopā ar pašu kalpotāju saimi. Tātad meita Anna patiešām bija ļoti veiksmīgi apprecējusies, un Reiniņu ģimenei piemita neapstrīdama turība.

Šis attiecību „demokrātisms” ar vienkāršās kārtas ļaudīm no dižciltīgo von Vitte dāmu puses, visticamāk, izskaidrojams ar to, ka Marija bija izprecināma meitene. Bet Limbaži nebija gluži tā vieta, kur bieži gadījās perspektīvi līgavaiņi. Tāpēc māte un meita izmantoja iespēju aplūkot iespējamo līgavaini un arī pašām sevi parādīt. Un te viss ir pilnīgi normāli, jo zem guloša akmens ūdens netek.

Savu lomu nospēlēja arī vēl trīs apstākļi:

Pirmkārt, Baumannu ģimene piederēja hernhūtiešu reliģiskajai kustībai, kas bija īpaši populāra tieši Vidzemē un tieši Valmieras un Limbažu apkaimē. Turklāt K. B. vectēvs Tenis Baumann bija ilggadējs viena hernhūtiešu brāļu pulciņa aktīvists, bet tēvs Jekob Baumann daudzus gadus pildīja sulaiņa pienākumus vietējās draudzes ārpusbaznīcas reliģisko sapulču norisē.

Hernhūtieši izcēlās ar īpašu dievbijību, stingriem tikumiskajiem pamatiem un tādēļ arī ar zināmu noslēgtību saziņā savu brālību ietvaros, kādu laiku pat tiecoties izveidot „Vidzemes brāļu baznīcu”. Turklāt viņu vidū bija sastopami ne tikai vienkāršās kārtas ļaudis, bet arī titulētas personas. Piemēram, Vidzemes skolotāju semināra organizētājs un mūža vadītājs Jānis Cimze. Tāpat arī dižciltīgā fon Aderkasu ģimene, kas uzticēja jaunajam semināra absolventam K. B. savu četru bērnu izglītošanu. Un ir visai iespējams pieļaut, ka arī Limbažu fon Vites ģimenes locekļi dalīja hernhūtiešu uzskatus par cildenas tikumības idejām attiecībās starp vīrieti un sievieti, par brīvo gribu, grēku nožēlu, garīgu atmodu un savu dvēseļu pestīšanu...

Otrkārt, von Vitte piederēja pie tā saukto „dienesta muižnieku”, „landzasu” slāņa, kas ieguva priviliģētu stāvokli par nopelniem valsts vai senjora labā. No šīs vides lielā skaitā nāca inteliģences un armijas virsniecības pārstāvji. Un, zinot par K. B. panākumiem pedagoģijā un apgaismības darbā, viņi pilnīgi varēja paredzēt arī viņa virzību pa sociālajām kāpnēm. Kas galu galā ar K. B. arī notika.

Treškārt, Lemsāles pilsētiņā bija zināms, ka jaunā K. B. likteņa veidošanā īpašu uzmanību izrādīja vietējās luterāņu draudzes ilggadējais mācītājs un visā apkārtnē titulētākais muižnieks Karls Kristofs fon Nīenkirhens. Un, ņemot vērā, ka Karls Kristofs caur savu māsu bija radniecībā ar pašu visskaidrāko firstu Barklaju de Tolli, tā bija vislabākā rekomendācija K. B. nākamo radinieku acīs.

Cita lieta, ka meitai līgavainis patika, bet mātei ne. Tomēr līgavas vēlēšanās ņēma virsroku.

Kā izriet no mūsu savāktās informācijas, fon Vites dzimta aizsākas ar ieceļotājiem kolonistiem no Rietumeiropas, kas bija ienācēji šajās zemēs. Turklāt konkrēti viņi bija no Holandes un Vācijas. Vēlāk viņi pārkrievojās un ieņēma ļoti ievērojamus valsts amatus Krievijas impērijā, pēc izcelsmes sevi uzskatot par vāciešiem. Bet jau viņu mūsdienu pēcteči, konkrēti K. B. meitas un viņu bērni, sevi nosauca par „latviešiem”.

3.

Ir arī drošas ziņas par to, ka, strādādams dažādās galvaspilsētas prestižās mācību iestādēs, tostarp Smolnija Dižciltīgo jaunavu institūtā, K. B. neizjuta finansiālas grūtības savas ģimenes uzturēšanā. Gluži pretēji, viņam bija iespēja zināmā mērā atbalstīt savus novadniekus. Jo īpaši Miķeli Krogzemi (latv. Miķelis Krogzemis, Auseklis, 1850-1879).

1865. gadā viņš veiksmīgi paveica uzticēto uzdevumu sastādīt vācu valodas gramatikas mācību grāmatu, nodarbojās ar literāru un muzikālu darbību. Viņš baudīja zinoša un prasmīga pedagoga reputāciju, par ko divreiz tika apbalvots ar Krievijas impērijas valsts apbalvojumiem - Sv. Annas un Sv. Staņislava ordeņiem. Viņš tika aicināts par privātskolotāju Krievijas impērijas Tautas apgaismības departamenta direktora ģimenē. Viņš sasniedza kolēģijas asesora dienesta pakāpi, kas prasīja uzrunu “Jūsu augstlabdzimtība”. Turklāt dienesta pakāpe un ordeņi deva tiesības uz personīgo muižniecību, un tātad K. B. bija sasniedzis ļoti privileģētu sociālo stāvokli...

... Un tūlīt pat tiek publicētas viņa laikabiedru atmiņas par to, ka viņš publiski pārdzīvojis kā personisku pazemojumu situāciju, kad kāds galvaspilsētas “zelta” jaunatnes neizdevies lutināts jauneklis nicīgi un augstprātīgi izturējās pret viņa pedagoģiskajiem centieniem. Saprazdams, ka skolotājs neko nevar likt pretī šī puišeļa sociālajam stāvoklim. Un ka viņš, skolotājs, ir spiests samierināties ar šādu attieksmi pret sevi. Un ka viņu dziļi skāra tas, ka viņam nebija iespējas dzīvot tādu dzīvesveidu, uz kādu viņu neatvairāmi vilināja. Un, protams, uzmācas jautājums - kas tad tas bija par dzīvesveidu?

4.

Ja palasa K. B. veltītos materiālus, tad pārliecinoši lielākā to daļa būs par viņa dzīves galveno sasniegumu - kora dziesmas sacerēšanu, kas vēlāk kļuva par Latvijas valsts himnu. Pats viņš to ne varēja zināt, ne nojaust, jo šim statusam muzikālais lūgums tika izvirzīts tikai 15 gadus pēc komponista nāves un gandrīz 50 gadus pēc šīs dziesmas uzrakstīšanas. Tā bija paredzēta iespējamai izpildīšanai “I Vispārīgajos latviešu Dziedāšanas svētkos” 1873. gadā. Turklāt K. B. daudz un dedzīgi strīdējās ar mazāk radikālajiem nacionālās idejas piekritējiem par to, kādām jābūt tautas koru izpildītajām dziesmām.

Visiem acu priekšā, pareizāk sakot, ausīs bija atzītā daudzbalsīgās latviešu kora dziedāšanas pamatlicēja, pedagoga un komponista J. Cimzes piedāvātais variants - latviešu tekstu savienojums ar tradicionālo ģermānisko melodiku. Šādā veidā viņš bija apdarinājis un sagatavojis izpildīšanai vairāk nekā 300 dziesmu. Tas bija variants, pēc kura Vidzemes skolotāju seminārā mācījās arī pats K. B. Un, beidzis semināru ar izcilību, viņš bija viens no pedagoga Jāņa Cimzes iemīļotākajiem skolniekiem.

Tomēr K. B., apvienodams savus centienus ar jaunlatvieti Ati Kronvaldu (1837-1875), daudz un neatlaidīgi strīdējās ar J. Cimzi par latviešu nacionālās kora dziedāšanas estētiku. Un uzskatīja, ka ir pienācis laiks rakstīt latviešu dziesmas, izmantojot tieši latvisko melodiku.

Pamatojot savus uzskatus, K. B. sacerēja vairākas šādas dziesmas. Bet vēlāk kopā ar Ausekli pat tika sastādīts vesels šādu dziesmu krājums izmantošanai skolu programmās. Tomēr, kā norāda pētnieki, grāmata netika izdota, un šī krājuma liktenis nav zināms.

Nav vienota viedokļa, kādēļ dziesma “Deews, swehti Latwiju” (“Dievs, svētī Latviju!”) kļuva tik populāra un atpazīstama Latvijas iedzīvotāju vidū. Cenzūras problēmu dēļ kora izpildījumā tā pirmoreiz izskanēja tikai 1895. gadā “IV Vispārīgajos dziesmu svētkos” Jelgavā (Mītavā). Taču to bieži varēja dzirdēt visnegaidītākajās vietās un pat bagātīgu dzīru laikā.

Mūzikas speciālisti atzīst, ka pēc mūsdienu mērauklas K. B. spējas kā komponistam ir visai viduvējas. Bet kā dzejniekam - tās vispār neiztur kritiku. Tad kur īsti slēpjas himnas popularitātes noslēpums?

Lai cik dīvaini tas arī skanētu, ir pilnīgi iespējams, ka tieši tajā, ka šis darbs izrādījās... latviešu valodā tapis plaģiāts no ģermāņu valodā rakstīta oriģināla. Atklāts un gandrīz nemaz neslēpts. Par to viegli var pārliecināties, ieskatoties Vikipēdijā un iepazīstoties ar filoloģes un mākslinieces Ievas Skrebeles viedokli (latv. Ieva Skrebele). Viņas raksts ievietots 2021. gada septembrī, un līdz šim neviens to nav izņēmis. Acīmredzot tieši tādēļ, ka rakstā minētie argumenti ir neapstrīdami. Un tad iznāk, ka tieši ģermāniskā melodiskums, kas ir tik tuvs ļoti lielai daļai mūsdienu Latvijas iedzīvotāju, arī nodrošināja šim darbam tik lielus panākumus. Par to runāja arī J. Cimze.

5.

Visvairāk noklusētā Kr. Barons biogrāfijas daļa ir saistīta ar viņa ģimenes dzīvi. Taču kas gan mūs raksturo pilnīgāk, ja ne ikdienas saskarsme ar saviem tuviniekiem un radiem? Un tieši tāpēc, nevis aiz vēlmes lūkoties pa atslēgas caurumu, mēs uzskatām par vajadzīgu pievērsties šai tēmai. Kopš brīža, kad Kr. Barons 1869. gada jūnijā iepazinās ar savu nākamo sievu.

Viņam jau bija apritējuši 34 gadi, un viņš jau vienreiz bija bijis precējies (skat. rakstu). Viņš bija visai labi izglītots; patstāvīgi un jau ilgāku laiku dzīvoja pašā impērijas galvaspilsētas centrā; personīgi pazina nākamo Vācijas kancleru, bet tolaik Prūsijas sūtni Oto fon Bismarku (1815-1898); apgrozījās dižciltīgu un ļoti augstu stāvošu personu sabiedrībā; pauda progresīvus uzskatus; piekopa bohēmisku dzīvesveidu; bija neatkarīgs, muzikāls, lirisks...

Viņai vēl nebija 19 gadu, un viņas ģimene piederēja vietējai sociālajai elitei, ilgtermiņā nomājot divas ne pārāk lielas muižas... Un... Vairāk nekādas skaidri saprotamas informācijas mums atrast neizdevās. Ne par jaunkundzi Mariju fon Viti, ne par viņas vecākiem. Vienīgie, kas mēģināja kaut kā atsaukties uz visos gadījumos Kr. Barons jubilejas gadu - 2020. gadu -, bija žurnāls SANTA +, kas publicēja uzreiz divus komponistam veltītus rakstus. Taču gūt kaut jel kādu priekšstatu par mūs interesējošo jautājumu no tur rakstītā neizdevās. Nekādu avotu, nekādu argumentu, nekādu saprātīgu pieņēmumu... Tikai teksta apjoms. Pārsvarā „uzdotajā” virzienā. Taču mēs mēģināsim šo jautājumu ar kaut ko papildināt.

Pirmkārt, visi pētnieki uzsver, ka jaunkundze Marija pēc tautības bijusi vāciete. Un, kā mēs jau vairākkārt esam norādījuši savos rakstos, Baltijas guberņu sociālajā iekārtā atšķirība starp etniskajiem latviešiem un vāciešiem mūsu aprakstītajā laikmetā bija tik izteikta, ka divu paaudžu dzīves laikā noveda pie milzīgiem sociāliem satricinājumiem 1905.-1907. gadā. Tas vēlreiz pierāda, ka etniskā un mentālā ziņā Baumann ģimene piederēja pie šo zemju ienācēju kolonistu pēctečiem. Tāpat kā fon Vitu dzimta.

Otrkārt, mēs nekādi nevaram piekrist žurnālā SANTA + paustajiem apgalvojumiem, ka jauniete Maria Carolina Elisabeth... „bija klusa...”, un tieši tas vēlāk kļuva par viņu ģimenes iziršanas cēloni. Proti, viņa vairs neesot spējusi panest sava vīra bohēmiskā dzīvesveida troksni un kņadu. Tāpēc, paņēmusi abas meitas, 1881. gada maijā viņa aizbrauca no viņu dzīvokļa Sanktpēterburgā, Mojkas ielā (bet tas taču ir pats impērijas galvaspilsētas centrs!), uz nomaļajiem Limbažiem. Pie mātes. Kura jau no paša sākuma neatbalstīja viņas laulību ar Kr. Barons.

Mums šķiet, ka Marija bija pietiekami sabiedriska un patstāvīga, lai turpinātu dzīvot viņai gluži tīkamo galvaspilsētas dzīvi. (Tāpat viņa bija pietiekami aktīva un izlēmīga iepazīšanās laikā ar savu nākamo vīru, paziņojot par saderināšanos burtiski mēneša laikā kopš viņu pirmās tikšanās!) Jo vairāk tāpēc, ka Sanktpēterburga jau bija kļuvusi par pilsētu, kurā viņu ģimene bija nodzīvojusi 11 gadus. Un bija jānotiek kaut kam pavisam ārkārtējam, lai, dzīvojot kopā ar likumīgo vīru un piedzemdējusi četrus bērnus, jauna sieviete izšķirtos par šādu soli.

Spriediet paši. Aizvadīto 11 gadu laikā viņu ģimenē piedzima četras meitas, no kurām viena, Elizabete (1873-1873), nomira zīdaiņa vecumā, bet otra, Elmira, piecu gadu vecumā. Pats Kr. Barons bija ieguvis stabilu augstu reputāciju pedagoģiskajā vidē un jau divreiz apbalvots ar ordeņiem par izciliem sasniegumiem pedagoģiskajā darbībā. Viņu ģimeni pazīst, viņu mājās viesojas cilvēki. Meitas jau kopš bērnības dzīvo progresa un kultūras gaisotnē, runā krievu un vācu valodā, no savas guļamistabas loga redz (atkārtosim!) impērijas galvaspilsētas centrālo ielu! Jaunā sieviete bauda ļoti stabilu sociālo un finansiālo stāvokli... Tātad viņu dzīvē bija jānotiek kaut kam visuma mēroga zemestrīcei līdzīgam! Bet kas tas varēja būt?

Mums šķiet loģiski rūpīgāk ieskatīties pašā Kr. Barons personībā. Un vēlreiz pārlasīt tās ārkārtīgi skopās ziņas, kas tiek publicētas saistībā ar viņa pēdējiem gadiem Sanktpēterburgā: „bieži iedzēra... daudz dzēra... nespēja atļauties tādu dzīvesveidu, uz kādu tiecās... dzīvoja tik bohēmiski, ka sieva viņu atstāja... zaudēja vietu Reformātu skolā, kur bija nostrādājis 21 gadu...” Un izanalizēt tos 22 dzīves gadus, ko viņš pavadīja pēc atgriešanās no Sanktpēterburgas Limbažos.

Kr. Barons atgriešanās provinces Lemsālē (Limbažos) nekādi nevarēja kļūt pilsētiņai par kaut ko vēsturiski nozīmīgu. Kr. Barons vairs nebija tas galvaspilsētas dendijs, kurš bija ieradies uz vecāku zelta kāzu jubileju. Ļoti iespējams, ka no visas Baumann ģimenes viņi ar māsu Annu vien bija palikuši divatā. Viņam nebija draugu, nebija arī lietišķu sakaru, radošu plānu un fiziskās veselības. Ģimene bija izjukusi, mājokļa nebija, iztikas līdzekļu arī nebija.

Palika vien zināma atpazīstamība nacionālās idejas atbalstošajās inteliģences aprindās, jo Kr. Barons personīgi pazina un savulaik bija saistīts lietišķām saitēm ar visiem Sanktpēterburgas projekta dalībniekiem, kura nosaukums bija „PETERBURGAS AWIZES”. Taču Kr. Valdemārs (1825-1891), Juris Alunāns (1832-1864), M. Krogzemis /Auseklis/ (1850-1879) jau bija miruši; Kr. Barons (1835-1923) atradās policijas uzraudzībā tālajā Voroņežas guberņā; Fricis Brīvzemnieks (1846-1907) bija valsts dienestā... Visi jaunlatvieši tika asi kritizēti no viņu piedāvātā politiskās NĀCIJAS veidošanas varianta pretinieku puses, un mazajos provinces Limbažos iereibušais Kr. Barons kļuva par sugas vārdu. Viņš klusi dzēra, klusi atcerējās agrāko dzīvi, klusi nodzīvoja sev atlikušos gadus...

Atdzīvojās viņš vienīgi tad, kad gadījās pieskarties iemīļotajām nodarbēm - mūzikai, zīmēšanai, teātrim... Protams, tās bija nožēlojamas atbalsis no viņa kādreizējām iespējām, taču visam pārējam Kr. Barons vienkārši vairs nepietika fizisko spēku. Viņš turpināja dzīvot atsevišķi no oficiālās ģimenes, saņemot nelielu pensiju kā bijušais 7. šķiras ierēdnis un divu valsts apbalvojumu kavalieris. Taču mums nekur nav izdevies atrast informāciju, ka viņš kaut kā palīdzētu sievai vai jebkādā veidā ietekmētu savu meitu audzināšanu. Toties viņas viņam palīdzēja ar uzturu un ārstēšanu pašos pēdējos viņa dzīves gados.

Vēsturnieki atzīmē, ka 1880.-1890. gadu vidū komponists Kr. Barons zināmā mērā turpināja izglītojošo darbību, piedaloties vietējo svētku un pasākumu rīkošanā un sagatavošanā. Īpaši labprāt viņš iesaistījās vietējās publiskās biedrības (''Limbažu saniesīgā biedrība'') darbā, kas savas sanāksmes rīkoja sestdienās. Taču mums nekur nav gadījies sastapt ziņas, ka pašu Kr. Barons vēl aicinātu kur citur vai vērstos pie viņa ar kādiem sadarbības piedāvājumiem. Šajos gados viņš, tāpat kā vairums smagi dzerošu slimu vecu cilvēku, jau bija nespēcīgs un neuzticams savu solījumu izpildē. Un drīzāk jau bija „pilsētas trakais”, nevis kultūras dzīves dalībnieks. Par ko daiļrunīgi liecina ne vien anekdošu krājuma par Kr. Barons sastādīšana, bet arī publicēšana viņa dzīves laikā Limbažos. Un arī pilsētnieku dotā pazemojoši nicinošā iesauka - „kungsiņš” (latviski ''kundziņš'').

Līdz Kr. Barons nāves brīdim Baumann ģimene faktiski bija izjukusi, lai gan oficiāli viņi ar Mariju tā arī nekad neizšķīrās. Un pat apglabāti viņi būs blakus, kopā ar savu agrā bērnībā mirušo meitu Anna Karoline Elmira (25.04.1871-1876). Vēlāk tur tiks apglabāta arī vēl viena viņu meita Elizabete Lilija (15.11.1872-17.04.1939), kura vientuļi nomira 66 gadu vecumā no tuberkulozes un visu mūžu bija nostrādājusi par skolotāju.

Savus pēdējos trīs gadus bezspēcīgais un jau pie gultas piesaistītais Kr. Barons pavadīja savas sievas mājā, kur arī noslēdzās viņa mūža ceļš. Marija Kārlisa, visticamāk, nepiedeva, taču pienākumus, ko bija uzņēmusies Dieva priekšā, izpildīja. Nepiedeva - par ko?

Kopš 2008. gada 18. decembra Latvija 96 valstu sastāvā no 193 ir valsts, kas parakstījusi „ANO deklarāciju par seksuālo orientāciju un dzimumidentitāti”. Mūsdienās šāda veida informācija ne tikai netiek slēpta, bet tiek pasniegta kā dabiska un dziļi personiska katra indivīda lieta. Un, ja Kr. Barons būtu dzimis 150 gadus vēlāk, pilnīgi iespējams, viņam nebūtu nācies piedzīvot tās likteņa pārvērtības, par kurām esam rakstījuši savā pētījumā.

6. Pēdējie gadi

Kr. Barona aiziešana no dzīves izrādījās ilga un mokoša. Nekur neesam sastapuši informāciju, ka pēc atgriešanās Limbažos viņš būtu turpinājis pedagoģisko darbību. Drīzāk viņa atgriešanās dzimtenē vairāk līdzinās izsūtīšanai no galvaspilsētas ar nosacījumu - dzīvot klusi un nekontaktēties ar jaunatni. Jo 1881. gadā viņš tika atlaists no galvaspilsētas Reformātu skolas, kur bija nostrādājis 21 gadu un kur tiešā vārda nozīmē bija guvis slavu kā vācu valodas pasniedzējs. Tieši atlaists. Un viņš ne vien samierinājās ar šo atlaišanu, bet arī pēc atteikuma izīrēt dzīvokli Mojkas ielā drīz pēc tam pameta Pēterburgu.

Šis viņa dzīves posms dažādos avotos aprakstīts atšķirīgi. Var sastapt apgalvojumus, ka visa cēlonis bijusi viņa nacionāli patriotiskā aktivitāte, kas izraisījusi piesardzīgu Krievijas impērijas varas iestāžu uzmanību. Mazāk pompozi izskatās pārmetumi par alkohola lietošanas pārmērībām. Taču atgādināsim formulējumu no mūsdienu publikācijas Vikipēdijā: „... viņš dzīvojis tik bohēmisku dzīvesveidu, ka sieva viņu atstājusi”, ko mēs detalizēti analizējām iepriekšējā nodaļā. (Atgādināsim, ka tajos laikos mācības bija nošķirtas un Reformātu skolā mācījās tieši jauni vīrieši apmēram 20 gadu vecumā.)

Atgriezies savas jaunības pilsētā, Kr. Barons nesavienojās ar ģimeni, bet apmetās savu radinieku īres namā, sīciņā vientuļa vecpuiša istabiņā. Māsa Anna palīdzēja brālim iejusties vecajā jaunajā dzīvē, un gada laikā Kārlis nokārtoja un sāka saņemt valsts pensiju. Pēc tam viņš atbrīvoja radiniekus no nepieciešamības viņam palīdzēt, izīrējot istabu Kreišmaņa īres namā ielas otrā pusē, tieši pretī.

Vēlāk viņš vēlreiz mainīja dzīvesvietu, pārceldamies uz Dubina īres namu ar skatu uz Limbažu ezeru, kur arī nodzīvoja līdz sev traģiskajam negadījumam - kritienam uz ielas un kājas lūzumam.

Pat šajā situācijā viņš gandrīz nekontaktējās ar savu ģimeni vai, iespējams, viņi nekontaktējās ar viņu. Tikai retumis viņu apraudzīja un atnesa ēdienu. Bet, kad pēc diviem mēnešiem sieva Marija saprata, ka Kārlis vairs nespēj sevi apkopt, viņa kopā ar meitu paņēma viņu uz savu māju Kungu ielā.

Pētnieki atzīmē, ka pēdējos trīs dzīves gados Kr. Barons rakstījis īpaši daudz, un daži to dēvē par memuāriem. Taču, aplūkojot konkrēti, šie viņa pieraksti vairāk atgādina haotiskus murgainus mēģinājumus kaut kā aizpildīt lēni velkošos izdzīvošanas mēnešus, dienas un stundas. Katrā ziņā mēs neesam sastapuši nekādas norādes uz informāciju, ko vēsturnieki pētnieki būtu guvuši no tā, ko Kr. Barons sarakstījis šajos trīs gados. Un minētie piemēri tiešām līdzinās murgiem...

Kārlis no gultas vairs piecelties nespēja. Viņam atteicās kājas, notika ceturtais insults, un pašā Krievijas impērijai nežēlīgā 1905. gada sākumā komponists nomira.

Kr. Barona bēru organizēšanā visaktīvāk piedalījās pilsētas sabiedriskā biedrība, kuras darbībā viņš bija tik labprāt centies iesaistīties. Vietējā laikrakstā tika publicēts sludinājums, un, pēc aculiecinieku atmiņām, Kr. Baronu pēdējā gaitā pavadīt uzskatīja par vajadzīgu daudzi pilsētnieki. Vispirms, kā jau pienākas kristītam kristietim, viņa dvēsele pienācīgi tika izvadīta saskaņā ar luterāņu rituālu. Pēc tam mirstīgās atliekas guldīja pilsētas kapsētā Baumannu dzimtas apbedījuma vietā, kur agrāk jau bija apglabāta viņa un Marijas meita, kas bija mirusi Pēterburgā.

III.

1. PROJEKTS „PIEMIŅAS IEMŪŽINĀŠANA”

Pēc gada pilsētas biedrībā tika izvirzīts jautājums par Kr. Barona piemiņas iemūžināšanu, paredzot uz viņa kapa uzstādīt pieminekli. Turklāt sākotnēji tas patiešām bija sabiedrisks projekts, jo ne Marijai, ne viņas meitai tam nebija līdzekļu. Bet, kad 1907. gadā nomira un tika apglabāta arī Marija, meita Elizabete spēja vienīgi uzturēt šo vietu sakoptu un atbrīvotu no atkritumiem.

Izskan informācija, ka, izveidojot komiteju pieminekļa uzstādīšanas projekta īstenošanai, tās sastāvā ticis iekļauts topošais ievērojamais padomju varas darbinieks Latvijā Augusts Kirhenšteins (latviešu: Augusts Kirhenšteins; 1872-1963), kurš kā aktīvs 1905. gada revolūcijas dalībnieks it kā kaut kādā veidā pēc Tartu Universitātes beigšanas 1906. gadā atradies Limbažos. Tam noticēt ir visai grūti. Taču arī pārbaudīt šo versiju mums pagaidām nav izdevies.

Pēc diviem gadiem, 1907. gada 5. decembrī, komiteja bija saskaitījusi 556 rubļu ziedojumos un nolēma, ka kopējai tāmei vajadzētu sasniegt 15 000 rubļu. Tad arī varēšot sākt darbus. (Piekrītiet, šādus vēsturnieku pētījumus lasīt ir smieklīgi.)

Vēl smieklīgāk bija uzzināt, ka komitejas sēdē 1913. gada 4. martā kasē jau bija saskaitīti 1415,94 rubļi, un tika nolemts, ka piemiņas iemūžināšanas darbus tomēr var sākt. Un latviešu tēlniekiem tika izsludināts metu konkurss. Uz to atsaucās tikai viens no viņiem - Gustavs Šķilters (latviešu: Gustavs Šķilters; 1874. gada 16. novembris - 1954. gada 24. septembris). Viņš konkursa komisijai iesniedza divus metus, no kuriem visvairāk iepatikās tas, kas pašlaik ir viena no Limbažu vizītkartēm.

Tālāk - vēl vairāk. Izvēlējusies metu, 1913. gada 5. jūnijā komisija pieņēma lēmumu sākt projekta konkrētu īstenošanu. Šim nolūkam tika veikti divi pasūtījumi: tēlniekam G. Šķilteram pasūtīja monumenta bronzas detaļu. Savukārt pašu monumentu pasūtīja Somijā, acīmredzot izmantojot tā paša G. Šķiltera iesniegto projektu. Un monuments izjauktā veidā Limbažos tika nogādāts jau pēc pusgada.

Komiteja, šā procesa tik dinamiska paātrinājuma iedvesmota, vērsās pie tēlnieka G. Šķiltera ar lūgumu izgatavot bronzas detaļu tādā termiņā, lai pieminekļa atklāšanu varētu noteikt 1915. gada 24. maijā.

Pēc tam šā projekta organizatoriem un dalībniekiem notika neparedzētais. Un kā gan varēja paredzēt Pasaules kara sākumu? Tādēļ pieminekļa atklāšana paredzētajā laikā nenotika. Vienlaikus atzīmēsim, ka mums nav nekādas informācijas par sagatavošanas darbiem monumenta uzstādīšanai. Drīzāk gan šie darbi nemaz netika sākti, jo jau kļuva ne līdz šādiem jautājumiem. Un darbi tika atsākti tikai pēc pieciem gadiem pēc mūsu aprakstītajiem notikumiem.

Lai pieminekli uzstādītu kvalitatīvi, turklāt savienojumā ar pārējām daudzajām un masīvajām kompleksa detaļām, vispirms bija jāveic visai apjomīgi pamatu darbi. Jo līdz monumenta uzstādīšanas brīdim šajā vietā jau bija apbedīti divi zārki. Tātad zemē zem pamatiem atradās ievērojami tukšumi, lai arī desmit gadu seni. Kā mēdz teikt - „Ūdens vienmēr atradīs caurumiņu”, bet zārku koksnes atliekas pildīs drenāžas funkciju. Tas pilnīgi var novest pie augsnes nobīdēm. Turklāt kopā ar visu kapu pieminekli. Un tad ar vienkāršu remontu iztikt vairs nevarēs - nāksies visu izjaukt un uzstādīt no jauna. Turklāt, sākot ar pamatiem. Tāpēc vienkāršāk un lētāk jau sākumā visu izdarīt pareizi. Tam komitejai laika bija, taču tā kaut kādu iemeslu dēļ to neizmantoja.

Turklāt komponista ģimenes apbedījuma vieta atrodas neliela, bet visai izteikta paaugstinājuma nogāzē. Tas bija jāņem vērā, ierokot pamatus. Arī apkārtējās vietas reljefs, uzstādot tik sarežģītu un daudzdetaļainu konstrukciju, bija jāpielāgo jau ierīkotajiem pamatiem, nevis otrādi. Taču nekas no tā komitejas dīvainu iemeslu dēļ netika izdarīts.

Tomēr visā teiktajā aiz kadra paliek jautājums, kas vispār ir pats galvenais visā stāstā par topošā monumenta visu detaļu pasūtīšanu, izgatavošanu un nogādāšanu Limbažos, - no kurienes komitejai tam visam radās līdzekļi? Jo pēdējā summa, par kuru zinām no komitejas pārskatiem, bija mazāka par 10% no nepieciešamā. Un pēkšņi - tādi izdevumi! (Steidzoties notikumiem pa priekšu, teiksim, ka pēc monumenta rūpīgas apsekošanas mums, iespējams, radās atbilde uz šo jautājumu. Bet par to - mazliet vēlāk.)

Noslēdzot nodaļu par pieminekļa sagatavošanu uzstādīšanai, piebildīsim, ka tēlnieks G. Šķilters pasūtījumu izpildīja 1914. gadā un nepieciešamo pieminekļa detaļu izveidoja laikus. Un nodeva to pasūtītājiem. Tie, saprazdami, ka laiks pieminekļa izveidei ir nokavēts, bronzas elementa saglabāšanas nolūkā to apraka savas biedrības nama pagrabā, kur šis mākslas priekšmets veiksmīgi saglabājās. Savukārt pieminekļa granīta detaļas, vairāk nekā sešus gadus nogulējušas ārā biedrības nama pagalmā, par laimi, necieta un 1920. gada vasarā tika izmantotas paredzētajam nolūkam.

2. VALSTS NOZĪMES JAUTĀJUMS

Pieminekļa uzstādīšanas procesu tieši ietekmēja politiskie procesi valstī, jo prezidents, ģerbonis, karogs un himna ir jebkuras par patstāvīgu atzītas valsts simboli. Bet mēs šobrīd runājam tieši par himnu.

1918. gada 18. novembrī Rīgā, Latvijas neatkarības pasludināšanas dienā, dziesma 'Dievs, svētī Latviju', ko Kr. Barons bija sarakstījis izpildīšanai 'I Vispārējos dziesmu svētkos' un ko autors acīmredzami bija aizguvis no 1778. gadā Veimārā publicēta vācu dziesmu krājuma, tika izpildīta trīs reizes! Jādomā, ka latviešu politiskā procesa dalībnieki vienlaikus nebija arī mūzikas procesu pazinēji. Bet melodija un vārdi, acīmredzot, delegātiem tik ļoti gāja pie sirds, ka labāk par jebkurām runām izteica kopējo pacilātību.

Turpmāk valsts himnas izvēlei īpašs konkurss netika rīkots. Tā vietā 1920. gada 7. jūnija Satversmes sapulces sēdē tika pieņemts lēmums par valsts himnu atzīt tieši šo iedzīvotāju vidū tik populāro dziesmu-lūgšanu ar vienkāršu tekstu. Un tieši tad strauji atkal uzpeldēja apdzisusī un, šķiet, gadu gaitā piemirstā ideja par pieminekļa uzcelšanu. Par laimi, izjauktā veidā visas detaļas bija lieliski saglabājušās un gaidīja savu stundu.

Valsts līmenī pieņemtais lēmums tika īstenots, protams, par valsts līdzekļiem. Ātri un precīzi. Bet pašu pieminekli svinīgi atklāja 1920. gada 10. oktobrī.

Pēc presē publicētās informācijas atklāšanā piedalījās Latvijas oficiālās aprindas prezidenta J. Čakstes (1859-1927) vadībā. Ielūgumi tika nosūtīti J. Rainim (1865-1929) un Aspazijai (1865-1943). Ministru prezidents K. Ulmanis (1877-1942) atsūtīja apsveikuma telegrammu. Komponists J. Vītols (1863-1948) uzrakstīja īpašu dziesmu kora izpildījumam; notika svinīgs dievkalpojums pilsētas luterāņu baznīcā un estrādes koncerts pilsētas biedrības zālē; minēts arī bankets un lekcija par kādu tēmu... Vārdu sakot, oficiāls valsts līmeņa pasākums. Taču, dīvainā kārtā, internetā līdz šim neesam spējuši atrast nevienu fotogrāfiju no šā pasākuma. Tikai šīs divas.

Tāpat neatradām nekādu informāciju par ielūgumu uz šo tik grandiozo pasākumu Kr. Barons darba biedram laikrakstā 'PETERBURGAS AWIZES' Kr. Barons (1835-1923), kurš tolaik dzīvoja Rīgā, apmeklēja līdzīgus pasākumus un vēl bija gluži darbaspējīgā stāvoklī.

Pēc visām svinībām 1920. gada 20. oktobrī komiteja sanāca kopā pēdējo reizi. Tika apkopoti rezultāti un noformēts naudas atlikums 1303,85 rubļu apmērā. Tika nolemts šo summu novirzīt apstādījumu ierīkošanai un uzstādītā pieminekļa uzturēšanai pienācīgā kārtībā.

3. PIEMINEKLIS.

Kā jau iepriekš atzīmējām, tēlnieks G. Šķilters izgatavoja tikai bronzas dekoratīvo elementu, kas atradās kapu pieminekļa stēlas priekšpusē. Un tika novietots uz monumenta jau pēc visu pamatu un montāžas darbu pabeigšanas.

Tomēr pagaidām mēs nekādi nevaram skaidri atbildēt uz jautājumu, kas un kad ierosināja visa apbedījuma kompleksa projekta galīgo variantu, kurā bez paša pieminekļa ietilpst arī:

• masīvs akmens ietvars-žogs visai teritorijai;
• ietvara detaļas dekoratīvajai zonai tieši pieminekļa priekšā;
• kāpņu pakāpieni;
• celiņa ietvara detaļas;
• piemineklis komponista sievai un, iespējams, arī meitām.

Tam tika ierosināts izmantot sārti sarkanu Somijas krāsaino granītu.

Materiāla apstrāde, tāpat kā pats granīts, nav sarežģīta, tāpēc arī ne īpaši dārga. Taču masīvums piešķir kompleksa kopskatam solīdumu un pat pompozitāti. Un šeit, pēc mūsu domām, cena un kvalitāte ļoti organiski papildina viena otru. Tāpēc šo izvēli mēs vērtējam kā veiksmīgu un pat izdevušos.

Viss komplekss sastāv no daudziem elementiem, kuru kvalitatīva montāža jau sākotnēji paredzēja visai masīva monolīta pamata izbūvi. Taču, tā kā šie darbi tika veikti par valsts līdzekļiem, nav pamata šaubīties, ka celtniekiem tie nevarēja radīt īpašas grūtības.

Protams, veicot darbus, bija jāņem vērā reljefa daudzlīmeņu profils un tie procesi, kas norisinās saistībā ar kapsētas teritorijas izmantošanas specifiku. Taču arī šeit speciālistiem viss ir skaidrs. Un, ja darbu finansējums ir pietiekams, problēmām nevajadzētu rasties. Nesaprotams un pārsteidzošs ir kas cits.

Internetā ievietotas fotogrāfijas, pēc kurām iespējams izsekot veikto darbu secībai. Un, ja spriež pēc šiem fotofaktiem, monumenta svinīgās atklāšanas brīdī un pirmajos gados pēc uzstādīšanas komplekss aizņēma apmēram desmit reižu mazāku platību nekā tagad... Izrādās, ka 1920. gadā tik ļoti steidzās (vai taupīja), ka paspēja uzstādīt tikai pašu pieminekli komponistam, dekoratīvās zonas detaļas pieminekļa cokola priekšdaļā un pieminekli Marie Baumann apbedījuma vietā. Ar to darbi tika pabeigti un iesaldēti vismaz uz pieciem gadiem.

Taču jautājumi ar to nebeidzas. Fotogrāfijā, kas uzņemta dažus gadus vēlāk un datēta ar laika posmu no 1920. līdz 1930. gadam, jau redzams viss komplekss — ar žogu, pakāpieniem un akmens apmali celiņam, kas ved pie kāpņu pakāpieniem. Bet, ja sākotnēji šīs kompleksa detaļas G. Šķiltera projektā neietilpa un tika pasūtītas, izgatavotas, piegādātas un uzstādītas vēlāk, tad kad, kas un par kādiem līdzekļiem to darīja? Un kur šie mums nezināmie mecenāti ņēma materiālu šīm papildu detaļām? Atkal Somijā? Desmit līdz piecpadsmit gadus pēc monumenta pirmās daļas izgatavošanas? Tas viss šķiet pārlieku sarežģīti...

Personīgi apsekojot monumentu 2025. gada rudenī, mēs gandrīz nekādu atšķirību materiālā, no kura izgatavotas visas kompleksa detaļas, nepamanījām. Un to var izskaidrot tikai divējādi:

• Pastāv 99,9% varbūtība, ka viss komplekts tika izgatavots uzreiz, vienā vietā un no viena materiāla.
• 0,1% varbūtība, ka kādam kaut kur kaut kā izdevās citā laikā un citā vietā atrast tik līdzīgu materiālu.

Turklāt arī šiem 0,1% ir tiesības pastāvēt, jo tādā gadījumā tas bija jādara vienlaikus ar pieminekļa izgatavošanu Kr. Barons meitām. Jo pēc savas struktūras piemineklis meitām nedaudz atšķiras no pieminekļa sievai. Un tam ir gaišāks tonis. Apsekošanas laikā mums radās iespaids, ka, iespējams, piemineklis meitām ir izgatavots no vietējā laukakmens granīta, kas pēc struktūras ir ļoti līdzīgs monumenta materiālam. Taču viens ir ļoti neliels piemineklis, bet pavisam kas cits — šāds papildu detaļu daudzums.

Uz uzdoto jautājumu pagaidām nekādu informāciju neesam atraduši, kas ir visai dīvaini. Jo internetā ir minētas ļoti konkrētas ziņas par pēdējo Komitejas sēdi saistībā ar monumenta uzstādīšanu.

Tomēr atgriezīsimies pie jautājuma par monumenta celtniecības darbu secību.

1. Mēs sliecamies domāt, ka 1913. gadā Somijā tika pasūtīts uzreiz viss monuments kopā ar žogu un pieminekļiem sievai un jaunākajai meitai. Un arī Latvijā tas nonāca pilnā komplektā. Arī Limbažos tas tika atvests kā vienots ansamblis. Taču uzstādīšana paredzētajos termiņos nenotika banāla līdzekļu trūkuma dēļ. Jo ideja par ziedojumu vākšanu atdūrās pret nevēlēšanos tajā piedalīties.

2. Pirmā pasaules kara sākums pilnībā pārtrauca visu Komitejas darbību. Tomēr jāatdod gods K.B. piemiņas iemūžināšanas projekta dalībniekiem un organizatoriem. Sarežģītākajos pasaules kataklizmas apstākļos viņi darīja visu, kas bija viņu spēkos, lai saglabātu pašu iespēju kādreiz uzticēto darbu novest līdz loģiskam noslēgumam. Mēs nezinām viņu konkrētos vārdus, un droši vien daudzi no viņiem pasaules kara, revolūcijas, pilsoņu kara, posta un neatkarības tapšanas gados vienkārši aizgāja no dzīves... Taču viņiem uzticēto darbu viņi paveica un stafeti nodeva tālāk. Lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, tas ir vēsturisks fakts. Un savā ziņā arī pilsonisks varoņdarbs.

3. Tūlīt pēc tam, kad valsts ieguva himnu, kaut kādā veidā aktualizējās arī jautājums par Kr. Barons monumenta uzcelšanu. Tā kā viss jau bija sagatavots un atlika vien veikt pamatu izbūves un montāžas darbus, valsts līmenī šī iecere tika uzņemta ļoti labvēlīgi. Bez jebkādas vilcināšanās atrada darbu izpildītāju, pieminekli uzstādīja un svinīgi atklāja... Taču kāpēc tas tika izdarīts saīsinātā variantā, to pagaidām neesam noskaidrojuši. Tāpat neesam noskaidrojuši arī pilnīgas būvniecības pabeigšanas detaļas. Un, profesionāli nodarbojoties ar šādu darbību, varam iztēloties, ko un kā nācās pabeigt un pārveidot tiem, kuri celtniecību noslēdza. Tāpēc arī rodas jautājums - kāpēc visu uzreiz neizdarīja tā, kā pienākas?

4. Vēl mēs pieļaujam, ka pēc kompleksa pilnīgas salikšanas, nosacīti runājot, 1930. gadā monuments tika rekonstruēts vismaz divas reizes. Un ļoti iespējams, ka otrā reize sakrita ar valsts dibināšanas vai himnas pieņemšanas jubilejas datumu. To var pamanīt pēc ļoti vienmērīgajām žoga detaļu un kompleksa pakāpienu salaiduma vietām. Ir skaidrs, ka monuments piedzīvojis vērienīgu tīrīšanu un rekonstrukciju, kā jau pienākas valsts nozīmes reprezentatīvam objektam.

5. Un visbeidzot tas, kam mums jau gluži vienkārši pietrūkst iztēles... Proti, runa ir par uz pieminekli vedošā celiņa akmens apdari, ko veido 12 masīvi apmales akmeņi un 6 pakāpieni. Kas, kad un kur tos pasūtīja; kas un kad projektēja uzstādīšanu; kas un kad nodarbojās ar būvdarbiem... Pieļaujam, ka šai informācijai vajadzētu būt pilsētas muzeja rīcībā, taču mūsu rīcībā tās pagaidām nav.

Tāpat nav arī atbildes uz jautājumu, kurš pieņēma lēmumu par jauno detaļu montāžas variantu uz vecā pamata, kad šā iemesla dēļ tika zāģēts un skaldīts akmens apšuvums, nevis vecais betons... Uz to raugoties, prātā nāk izplatītais mēms: 'Vai tad tā drīkstēja???'... Un no sevis varam piebilst: 'Poligonālais mūrējums limbažnieku gaumē.'

ZĪMES UN SIMBOLI

Atgādināsim, ka visa uz pieminekļa uznestā rakstiskā informācija tiek saukta par epitāfiju. Bet, tā kā uzraksti ir uzklāti uz četrām Kr. Barons apbedījuma kompleksa detaļām un vēl dažādos laikos, pie tā vērts pakavēties sīkāk.

Detaļa Nr. 1. Frontons.

Pieminekļa augstākā daļa, uz augšu smaili noslēgta virsotne. Mēs uzskatām, ka gravējums tika veikts pašā tuvākajā laikā pēc pieminekļa detaļu izgatavošanas. Turklāt izvēlēts tāds rakstības variants, kas neļauj precīzi noteikt uzraksta valodu. Uzvārdā nav burta 'N' mīkstinājuma ('Ņ'), bet vārdā nav lietota burta 'A' garumzīme (latviešu 'Ā'). Savukārt, saīsinot nāves mēneša nosaukumu, izmantota vācu rakstība ar 'Z', nevis latviešu 'S'.

Tomēr tajos gados nepastāvēja kādi ļoti konkrēti latviešu valodas pareizrakstības noteikumi, un uz pieminekļiem ļoti bieži var sastapt vācu un latviešu ortogrāfijas sajaukumu. Un pret to var attiekties kā pret normu.

Pati gravējuma izpildījuma tehnika - iegriezts šrifts ar turpmāku iekrāsošanu - ir labākais, ko šajā konkrētajā gadījumā varēja izdomāt. Vislētākais un pilnīgi pamatots variants - vienkārši, praktiski un izteiksmīgi.

Detaļa Nr. 2. Metāla bareljefs.

Tēlnieks G. Šķilters, kuru bieži dēvē par visa monumenta autoru, pēc būtības izgatavoja tikai šo dekoratīvo detaļu. Un mēs to nosaucām par 'metāla bareljefu', jo neatradām precīzu informāciju, kādu tieši materiālu tēlnieks izmantoja - bronzu vai varu. Tumši brūnganais tonis un zaļganā apsūbējuma kārta - 'patina' - ir raksturīga abiem metāliem, un abiem metāliem būs nepieciešama periodiska tīrīšana. Pēc lietojuma pieredzes mēs vairāk sliecamies domāt par bronzu, taču nekādi nevaram novērtēt sakausējuma sastāvdaļu attiecību.

Droši vien par brīnumu var uzskatīt to, ka tik liela bronzas plāksne pēc platības pārdzīvoja 40. gadus un nevienam nebija vajadzīga 'saimniecībā'. Taču fakts paliek fakts - marodieri un vandāļi (vācu, Krievijas impērija un vietējie) pieminekli neaiztika.

Turklāt bareljefs pats par sevi neizceļas ar īpašu māksliniecisku vērtību, un tēlnieks G. Šķilters diez vai varēja to uzskatīt par savu īpašo radošo veiksmi. Turklāt gan sīko rotājumu detaļu izpildījuma sarežģītībā, gan attēlotās sievietes figūras proporcijās. Tas īpaši pamanāms pēdu novietojuma neticamībā un labās kājas ceļgala saliekuma savienojumā ar kreisās kājas gūžas locītavu.

Tomēr portreta bareljefs ir veidots gandrīz ar fotogrāfisku līdzību. Tas uzskatāmi demonstrē mākslinieka meistarību, un tāpēc meistars uz sava darba ir uzlicis personisko zīmogu, norādot bareljefa izgatavošanas gadu. Kā arī atstājis nelielu dāvinājuma piezīmi 'No G. Nelli S. P. b.', par kuru stāstījām iepriekšējā nodaļā.

Un vēl bareljefā ir detaļa papīra lapas veidā ar nošu līniju attēlojumu. Uz tās uzliktas sākuma notis un Latvijas himnas pirmie trīs vārdi. Gan pirmais, gan otrais atbilst īstenībai un vēlreiz apstiprina šīs dziesmas popularitāti vietējo iedzīvotāju vidū. Atgādināsim, ka dziesma pirmoreiz izskanēja 1873. gadā, bet 1895. gadā to jau izpildīja kā neoficiālu latviešu himnu. Par oficiālu himnu melodija tika atzīta 1920. gadā, bet bareljefs tika veidots 1914. gadā. Taču jau toreiz Krišjānis Barons piemiņas iemūžināšanas organizatori atzina, ka viņa dzīves galvenais sasniegums bija tieši šī muzikālā darba sacerēšana, un uzreiz tika nolemts gravēt tieši šīs notis un vārdus. Tāpēc tik skandaloši skan informācija par plaģiātu...

Detaļa Nr. 3. Sievas piemineklis.

Marija Baumanni (vācu: Maria Carolina Elisabeth von Witte), būdama 14 gadus jaunāka par savu vīru, pārdzīvoja viņu tikai par diviem gadiem. Un ir apbedīta ne vien blakus vīram, bet viņu ģimenes vietā, kur 31 gadu iepriekš tika apbedīta viņu bērnībā mirusī meita. Un, tā kā monumenta izgatavošana notika 1913. gadā, arī sievas piemineklis ietilpa kopējā ansamblī. Lai arī neliels, tas pēc organizatoru ieceres bija pilnīgi atbilstošs šim gadījumam.

Gravējums, tāpat kā Kr. Barons gadījumā, sevī ietver gan latviešu, gan vācu vārdu apvienojumu.

Vārda uzraksts 'Marie Baumann von Witte' iegravēts vāciski, bet datumi un atzīme 'dsim\mir' - latviski, attiecīgā laika ortogrāfijā.

Turklāt pašā apakšā novietota atsauce uz Jauno Derību, apustuļa Pāvila Pirmo vēstuli korintiešiem, 13. nodaļu, 13. pantu. Tas ir tā sauktais 'Mīlestības himna' un visiem absolūti zināmā frāze:

'Bet tagad paliek šīs trīs: ticība, cerība un mīlestība. Bet lielākā no tām ir mīlestība'.

Būs loģiski pieņemt, ka, projektējot un izgatavojot pieminekli mātei, tika ņemtas vērā meitu vēlmes. Acīmredzot Baumannu ģimenes sievietes vairākkārt pārrunājušas savu dzīves situāciju, kas bija saistīta ar viņu tēva likteni. Un šī bibliskā atsauce viņu attieksmi pret dzīvi raksturo visprecīzāk.

Detaļa Nr. 4. Piemineklis meitām.

Kā redzams no internetā atrastajiem fotofaktiem, šis elements tika uzstādīts pēdējais. Jau kopā ar žogu un celiņa parapetu.

Uz plāksnes rakstīts: (latviski)

Baumaņu Kārļa

meitas

ELMINA 1871-1876

ELIZABETE 1872.15.XI. - 1939.17.IV.

Tagad jau no latviešu valodas viedokļa viss ir pareizi. Izņemot Elizabetes dzimšanas datumu, kas vietnē GENI norādīts kā 1872. gada 14. novembris. Un vārdu Elmina, kas vietnē GENI norādīts kā Elmira. Tas liecina, ka piemineklis tika gravēts pēc Elizabetes nāves, tātad arī izgatavots, IESPĒJAMS!, ne vienlaikus ar visu pārējo komplektu... (Un tieši te mēs atkal sākām šaubīties par tiem 99,9%, par kuriem rakstījām iepriekš.)

CITAS PIEMIŅAS IEMŪŽINĀŠANAS VIETAS

I.

Hronoloģiski par pirmo, pēc kapa pieminekļa, Kr. Barons piemiņas iemūžinājumu jāuzskata 1935. gadā Limbažos notikusī Bazāra laukuma (latviski Tirgus laukums) pārdēvēšana par Baumaņu Kārļa laukumu. Tas notika svinību ietvaros, kas bija saistītas ar viņa dzimšanas simtgadi. Turklāt vēl agrāk laukums bija saukts par Baazar-Platz un Vecais tirgus laukums. Savukārt pēc vācu karaspēka ienākšanas 1941. gada jūlijā tas atkal tika pārdēvēts par Tirgus laukumu.

Kopš 1948. gada laukums nesa vietējās novadnieces, dzejnieces, revolucionāres, pārliecinātas proletāriskās kustības aktīvistes Latvijā Martas Mendes (1897-1926) vārdu; viņa mira no tuberkulozes ieslodzījumā Matīsa cietumā un tika apbedīta Matīsa kapos Rīgā. Tāpēc tagadējo Kr. Barons vārda atgriešanu laukumam nekādi nevar uzskatīt par vēsturiskā nosaukuma atjaunošanu. Gluži pretēji - tāpat kā padomju laikā, tas ir uzskatāms ideoloģiskas iedarbības piemērs, turklāt ne mazāk mērķtiecīgi vērsts uz rezultātu.

Salīdziniet: šādi laukums izskatījās, pirms tas kļuva par ideoloģiskās cīņas arēnu:

- padomju Latvijas vara, rekonstruējot laukuma telpu, līdztekus jaunajam nosaukumam un pasta adrešu nomaiņai pievienoja bronzas krūšutēlu vietējam novadniekam un VKP(b) biedra kartes Nr. 30 īpašniekam, komunistam Kārlim Jāņa dēlam Baumanim (latviski Kārlis Baumanis; 17.(29.)08.1892-14.10.1937). Tādējādi pilsētas centrā tika izveidots komunistisko varoņu minipanteons - bijušo vietējo iedzīvotāju godināšanai.

- mūsdienu kapitālistiskās Latvijas varas apstākļos laukums ne tikai kārtējo reizi tika pamatīgi pārbūvēts un mainītas adreses. Bet 1998. gada 16.05., atzīmējot Limbažu 775 gadu jubileju, tajā tika uzstādīts Kr. Barons tēlnieku Zigrīdas (1936-2024) un Jura (1946-2022) Rapu (latviešu: Zigrīda/Juris Rapa) veidots skulpturāls piemineklis. To atklāja toreizējais Latvijas Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Mēs bijām pie pieminekļa jau ilgi pirms šī raksta tapšanas... Un tagad, raugoties uz toreiz uzņemtajām fotogrāfijām un analizējot mūsu pētījuma laikā apkopoto informāciju, mums ir iespēja salīdzināt emocijas par to, ko redzam un zinām.

Raksturojot iespaidu, ko atstāj piemineklis, uzprasās alegorija 'Mazais Kārlis'. Nevis 'Bronzas', nevis 'Muzikālais', nevis 'Limbažu'... Bet tieši 'Mazais', neraugoties uz milzīgo, salīdzinājumā ar pašu pieminekli, postamentu un vēl arī granīta cokola pamatni. Viņš ir mazs pat salīdzinājumā ar diriģenta zizli, kam nebūtu jābūt garākam par 50 cm, bet šeit tas acīmredzami šo izmēru pārsniedz.

Viņš ir mazs salīdzinājumā ar šo nelielo viņa vārdā nosaukto laukumu, ar šo mazo viņa jaunības un vecumdienu pilsētu, ar viņa dzīvi, kas spilgti iesākās un neizdevīgi noslēdzās. Salīdzinājumā ar likteni, kas ierakstīja viņa vārdu mazās valsts un mazas nācijas vēsturē.

Neviens negribēs viņam līdzināties, neviens negribēs būt viņam līdzīgs, un neviens nevērsīsies pie viņa pēc padoma... Viņš ir sīks interešu un vēlmju mērogā, sīks uzņemto saistību un to izpildes rezultātu ziņā... Viņš nav neizdevies. Viņš vienkārši ir mazs, nejaušs. Viņu slavē un augstu vērtē tikai tie, kam par to maksā naudu, kam tas pienākas darba dēļ. Viņa nozīmīgums mākslīgi tiek uzturēts kaut kādā pieklājīgā līmenī tikai viena, visiem saprotama iemesla dēļ. Tas izraisa augstprātīgu iecietību, bet ne cieņu. Viņš uz mūžiem ir 'Mazais Kārlis'. Un tas ir viņa mazais piemineklis.

Un gribas teikt 'Bravo' tēlnieku radošajam duetam, kas spējis paraudzīties uz šo mazo pilsētu ar šī vēsturiskā personāža acīm, bet caur to - uz viņa paša mazo dzīvi un likteni... Un kas spējis atrast viņam, kaut pavisam nelielu, pavisam mazliet, tomēr tieši viņa vietu vēsturē. Pārsteidzoši emocionāls piemineklis... Bravo.

II.

1988. gada 17.09. Viļķenes ciemā netālu no Limbažiem tika uzstādīts kenotafs par godu šeit reiz dzimušajam Kr. Baronam. Kā jau atzīmējām, precīzu vietu, kur atradās tā māja, kurā savulaik pavisam neilgi dzīvoja Baumanni ģimene, šodien noteikt nav iespējams. Tāpēc piemineklis tika uzstādīts ciema centrā, šim nolūkam pilnīgi piemērotā vietā.

Jāatzīmē, ka četrus gadus pēc šī notikuma ciema deviņgadīgajai skolai tika piešķirts Kārļa Baumaņa vārds, kas pats par sevi kļuva vēl par vienu viņa piemiņas iemūžināšanas gadījumu.

Vēl pēc 6 gadiem šī skola kļuva par sākumskolu, taču nosaukums 'Kārļa Baumaņa vārdā nosauktā' tai tika saglabāts. Bet no 2024. gada vietējās izglītības vēsture pagaisa nebūtībā, un skola tika slēgta pavisam.

Kas attiecas uz kenotafu, tad tā autors bija Latvijā ļoti pazīstamais tēlnieks, Limbažu novadnieks un šīs pašas skolas bijušais audzēknis Vilnis Titāns (latv. Vilnis Titāns, 26.07.1944. - 10.07.2006.). Par šo tēlnieku mūsu vietnes lappusēs jau esam rakstījuši vairākkārt, tostarp arī par viņa veikumu 'Valpenes piramīda'. Tagad piedāvājam sīkāk aplūkot viņa darbu, kas uzstādīts Valpenē.

Pirmkārt, uzreiz jāatzīmē, ka šis piemineklis daudzējādā ziņā sasaucas ar komponista kapakmeni, un abos gadījumos izmantots viens un tas pats materiāls - sārti sarkans granīts. Mēs nezinām, no kurienes tieši ņemts materiāls kenotafam, taču, visticamāk, tas iegūts karjerā, iespējams, Zviedrijā, un ir ļoti līdzīgs šķirnei 'VANGA'.

Otrkārt, atkārtojas pieminekļa kompozīcija - cokola elements, pēc tam stēla, frontons un zināmi 'paplašinājumi plecu daļā' bareljefa līmenī. Tas, starp citu, nav stilizēts, bet gan gluži atpazīstams un līdzīgs prototipa sejas vaibstiem. Lai gan atšķirībā no kapakmens tas nav bronzas, bet granīta bareljefs.

Treškārt, līdzību pastiprina gravējuma izpildījums - liels, reljefs drukātais šrifts, kā arī uz pieminekļa komponista sievai un meitām. Diezgan dziļš, latvisks..., bet arī mazliet vācisks. Un, ja ieskatās, tad burtos ir gan latviešu garumzīmes, gan mīkstinājuma zīmes. Bet, ja neieskatās, tad kā vāciešiem - it kā ir, it kā nav...

Bareljefā-portretā Kr. Barons iemūžināts savu radošo un fizisko spēku pilnbriedā, kas, iespējams, ir norāde uz to, ka viņa sarakstītā Latvijas himna nāca pasaulē laikā, kad Kr. Barons vēl nebija pat 40 gadu vecs. Stingri sejas vaibsti, kupli sprogaini mati un... pilnīgi tukšas acis.

Piekrītam, pie šāda pieminekļa materiāla un bareljefa-portreta tehnikas nav iespējams attēlot sīkas acu detaļas. Vēlreiz - piekrītam. Bet vai tad nepastāv kontrastaināki smalkgraudaini materiāli, profila attēlojums, brilles, skatiens sāņus, skatiens no zem plakstiem? Jo, uzmanīgi raugoties uz pieminekli, rodas iespaids, ka attēlotajai galvai bareljefā iekšpuse ir pilnīgi tukša. Un tā raugās no NEKURIENES uz NEKURIENI.

Ļoti bieži skan frāze, ko piedēvē filozofam Konfūcijam: „Zīmes un simboli valda pār pasauli, nevis vārds un likums.” Un jebkurš garīdznieks teiks, ka vissmagākais Dieva sods ir saistīts ar bērnu, savas dzimtās zemes mantinieku, nepiedzimšanu. Un smagāks par šādu sodu ir tikai Dieva lāsts... Tāpēc tik skarbi skan vēstījums par 1871. gadā Viļķenē dibināto skolu. Par tās skolotājiem - pilnīgi vietējiem, latviešu, bet pirmskara gados arī paaudzēs mantotiem... Tā, lūk, netika slēgta pat vācu okupācijas laikā. Tā bija Tautskola, septiņgadīgā, astoņgadīgā, nepilnā vidusskola, deviņgadīgā, pamatskola... Bet tagad tās vairs nav, un tādas, kāda tā bija, vairs nekad nebūs. Jo vairs nav un nekad nebūs tādu bērnu, kurus varētu saukt par šīs zemes mantiniekiem. Būs kādi citi, bet šī stafete ir pārtrūkusi uz visiem laikiem.

Nejauši vai simboliski, bet tas notiek tieši visu Latvijas iedzīvotāju, visu latviešu Dievam veltītās dziesmas-lūgšanas autora dzimtenē. Un nevis vienkārši mūsu laikā, bet 2024. gadā.

Iepriekš jau rakstījām par to, ka līdzīgs liktenis 2000. gadā piemeklēja Kr. Barons vārdā nosaukto pamatskolu Strutelē. Un mēs pavisam nestrīdēsimies ar apgalvojumu, ka gan pilsētu, gan lauku skolas agrāk vai vēlāk piemeklēs tāds pats liktenis. Ka mainās laiki, tikumi, saimniekošanas veidi... Mēs runājam par to, ka pasaulē ik dienu par 60 latviešiem kļūst mazāk. Turklāt viņi neizbrauc no valsts, bet bez jebkādas aizvietošanas aiziet no dzīves. Jau 35 gadus pēc kārtas. Viņi vienkārši pārstāj būt. Par ko daiļrunīgi vēsta ANO paspārnē izveidotā vietne „Iedzīvotāju skaitītājs”. Ieejiet, šausminieties...

III.

Vēl viens K. B. godināšanai veltīts arhitektoniskā dizaina elements uzstādīts Rīgā, Dziesmu svētku parkā. Vācot materiālus par šo jautājumu, mēs paši ar izbrīnu atklājām, ka viņa lielais bronzas bareljefs-portrets, kas izvietots 1973. gadā izveidotajā „Komponistu memoriālā”, ir tieši „dizaina elements”, nevis mākslas darbs. Paskaidrosim, kāpēc.

Vispirms atgādināsim, ka agrākais Pētera dārzs, vēlāk Viesturdārzs (latviski „Viesturdārzs”), ir vēsturiski tā vieta Rīgā, kas visvairāk atgādina par Krievijas klātbūtni. Tieši šeit pēc Baltijas zemju nonākšanas Krievijas protektorātā labprāt uzturējās imperators Pēteris I, turklāt viņš šeit arī dzīvoja. Nelielā koka muižiņā, kas atradās tagadējā parka teritorijā.

Tieši Pēteris I iedibināja šo dārzu, nodomājot no tā izveidot pat kaut ko labāku par Versaļu. Un, lai gan parkam neizdevās piešķirt Parīzes krāšņumu, izdevās iedibināt pašu tradīciju. Pateicoties tai, šis vecākais Rīgas parks, daudzkārt mainīdams nosaukumu, iegājis jau savas vēstures ceturtajā gadsimtā.

Saprotams, ka gadu gaitā teritorijā, ko nebija aizņēmusi pilsētas apbūve, bija jānotiek daudziem vēsturiskiem un vienkārši sabiedriski nozīmīgiem notikumiem. Un par to internetā var atrast pārpilnam informācijas. Mēs savukārt vēlamies pievērsties tieši mūs interesējošajai Vēsturei, kas saistīta ar latviešu-latvisko fenomenu, ko sauc par „Vispārējiem dziesmu svētkiem”.

„Pirmo latviešu dziesmu festivālu” izdevās sagatavot rekordīsā laikā - četros mēnešos. Galvenais organizētājs bija Rīgas Latviešu biedrība (turpmāk - RLB), aktīvi piedaloties dažiem jaunlatviešiem. Viņu vidū vēsturnieki min Ausekli, Ati Kronvaldu un pašu K. Baumani.

Svētki ilga trīs dienas un sastāvēja no garīgo dziesmu programmas, laicīgās mūzikas un konkursa „Koru kari”. Un otrajā koncertu dienā uz pēc arhitekta Jāņa Baumaņa (latviski Jānis Baumanis, 1834-1891) projekta īpaši uzceltās estrādes 1003 dziedātāju un 16 mūziķu izpildījumā skanēja 16 dziesmas, no kurām deviņas bija radījuši brāļi Jānis Cimze (latviski Jānis Cimze, 1814-1881) un Dāvis Cimze (latviski Dāvis Cimze, 1822-1872), bet divas - K. B. Klātesot 11 000 skatītāju.

Pēc būtības Rīgai - un konkrēti Viesturdārzam - šāds pasākums nebija nekas neparasts, jo jau 1836. gadā tieši šeit notika vācu mūzikas festivāla (vāciski „Baltisches Singfest”, „Daugava Singfest”), ko organizēja un rīkoja Rīgas Vācu biedrība, dziesmu daļa. No tā vēstures tad arī radās un izauga latviešu valodas festivāls.

Lai izprastu brīdi, kad šīs abas sastāvdaļas - mentāli vācu festivāls un mentāli latviešu festivāls - nošķīrās, var vērsties pie dažādiem vēsturiskiem aprakstiem, piemēram, muzikologa Arnolda Klotiņa (latviski Arnolds Klotiņš, 10.04.1934.) publikācijām laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” 2001. gada 28. jūlijā, Nr. 113, „... un viena meita Rīgā dzied ...”. Un... tik un tā, no veselā saprāta viedokļa raugoties, bez „īpašas sagatavošanās” saprast un uztvert atšķirību neizdosies. Kaut vai jau tāpēc, ka pats A. Klotiņš, aktīvs neatkarības atjaunošanas dalībnieks, pēc etniskās izcelsmes nav latvietis. Saskaņā ar informāciju vietnē GENI viņa ciltskoku iespējams izsekot septiņās paaudzēs, sākot ar 1715. gadu. Tāpēc atbilstoši mūsu vietnes daudzgadīgajiem pētījumiem ar ļoti lielu varbūtību viņš ir šo zemju ienācēju kolonistu-pārceļotāju pēctecis no Rietumeiropas. Un, kad šis autors vienu vai otru vēsturisko personu sauc par „latvieti”, viņš ar to domā piederību Latvijas politiskajai NĀCIJAI, nevis latviešu TAUTAI.

Šodien mēs varam vienīgi iztēloties tās nozīmes, mērķus un uzdevumus, kurus izvirzīja tieši latviešu valodas festivāla organizētāji. Un ko tieši šie organizētāji no RLB, kuri saskaņā ar mūsu pētījumiem paši būdami pilnīgi vācu izcelsmes, ietvēra jēdzienā „latviešu tautas jaunrade”. Taču lai kā arī būtu, radās tradīcija, pirmkārt, pašam Dziesmu festivālam un, otrkārt, virsdiriģentu godināšanai. Un šī godināšana neatkarīgi no tā, kur tieši atrodas galvenā estrāde, vienmēr notiek Viesturdārzā (kopš 1973. gada - Dziesmu svētku parkā).

Saistībā ar visu mūsu uzskaitīto Dziesmu svētku 100. gadadienai, protams, padomju Latvijas varas vārdā parkā tika uzcelts memoriāls septiņiem Latvijas komponistiem. Viņi devuši vislielāko ieguldījumu pašā šī NACIONĀLĀ, nevis TAUTAS fenomena - „Latvijas dziesmu svētku” (bet kopš 1948. gada arī deju svētku) - rašanās faktā un tik ilgajā pastāvēšanā. Par pieminekļa līdzautoru kļuva Latvijā slavenais tēlnieks monumentālists, iedzimts rīdzinieks, latvietis Ļevs Bukovskis (1910-1984). Pie viņa sasniegumiem pieder dalība Salaspils fašisma upuru memoriāla (1967) un Rīgas atbrīvotāju memoriāla (1985) izveidē. Un tieši viņa talantam pieder vara kaluma tehnikā veidotie Alfrēda Kalniņa (1879-1951), Emīla Melngaiļa (1874-1954), Jāzepa Vītola (1863-1948), Jāņa Cimzes (1814-1881), Andreja Jurjāna (1856-1922), Emīla Dārziņa (1875-1910) un Pētera Barisona (1904-1947) bareljefi, kas izvietoti uz šim nolūkam īpaši izveidotas ar akmens plāksnēm apdarināta parka dīķa sienas.

Pēc minimālas izpētes vietnē GENI konstatējam, ka, izņemot P. Barisonu (informāciju par kuru mums pagaidām neizdevās atrast), visiem pārējiem minētajiem mūzikas darbiniekiem ir skaidri izteiktas ģermāniskas vai anglosakšu izcelsmes saknes. Tas nekādā ziņā nemazina viņu radošos nopelnus, taču pilnībā liedz mums pamatu pieskaitīt viņu daiļradi latviešu TAUTAS kā etnosa nopelniem. Un liek atzīt viņu nopelnus Latvijas NĀCIJAS kā mākslīga politiska veidojuma priekšā. Savukārt tieši šo komponistu portretu izvietošana memoriālā uzskatāmi parāda, ka padomju Latvijas vara atzina un pat pasludināja, ka Latvijas NĀCIJAS kora dziedāšanas kultūra milzīgā mērā balstās uz ģermāņu NĀCIJAS tradīcijām. Citādi kā izskaidrot tieši šo, 19. gadsimta otrajā pusē darbojušos komponistu izvēli? Jo iznāk, ka vai nu vairs nebija, no kā izvēlēties, vai arī šī izvēle nebija nejauša un tika izdarīta visaugstākajā valsts līmenī. Un nevis tēlnieks L. Bukovskis, kurš arī tautības ziņā nebija latvietis, pieņēma šo lēmumu.

Cik var spriest pēc rezultāta, memoriāls pabeigtā veidā bija iecerēts kā uzskatāms, netieši maldinošs „pareizas” jautājuma nostādnes variants - kurus tad vajadzētu uzskatīt par latviešu TAUTU (jo kārtējās Latvijas varas штатные ideologi nevarēja nezināt termina „TAUTA” definīciju!). Un šim nolūkam uz memoriālās sienas pat bija izvietots latviešu valodas tulkojumā V. I. Ļeņinam piedēvēts citāts: „MĀKSLA PIEDER TAUTAI / V. Ļeņins” („Māksla pieder tautai”). Savukārt memoriāla sastāvā ietilpstošajam 36 tonnas smagajam laukakmenim, kas atvests no Tukuma apkārtnes, bija bronzas plāksne ar veltījumu: „Padomju Latvijas darbaļaudis - Dziesmu svētku simtgadei” („Padomju Latvijas darbaļaudis - Dziesmu svētku simtgadei”). Tam visam vajadzēja tieši vedināt uz domu, ka arī attēlotie komponisti un visa viņu daiļrade ir TAUTAS uzplaukuma miesa no miesas. Un ka nekādas LATVIJAS IEDZĪVOTĀJU politisko uzskatu atšķirības nevar būt augstākas par latviešu TAUTAS interesēm. Bet toreizējā padomju Latvijas vara tieši šīs intereses arī pārstāv.

Vārdu sakot - ideoloģija. Turklāt, kā jau jebkura ideoloģija, tā bija balstīta uz meliem, viltojumu un vēstures faktu ērtu interpretāciju.

Savukārt padomju varu nomainījusī kapitālistiskā Latvijas vara, nespēdama soļot tikpat plati kā tās priekštece, aprobežojās ar nelielu, gandrīz kosmētisku jau gatavā krāšņuma pārveidi. Vispirms tika demontēts neērtais jeb, precīzāk sakot, ne tā cilvēka izteiktais citāts. Pēc tam jau gatavajam mākslas objektam tika pievienota sava ideoloģiskā slodzes daļa - granīta plāksne uz laukakmens ar jau ideoloģiski koriģētu uzrakstu: „Latvijas tauta Dziesmu svētku simtgadei 1873-1973” („Latvijas tauta Dziesmu svētku simtgadei 1873-1973”). Tāpat arī komponista Kr. Barons bareljefa portrets un par viņa autordarbu uzskatītie Latvijas valsts himnas vārdi un notis.

Lai iespējami labāk apstiprinātu iepriekš teikto, piedāvājam mūsu lasītājiem veikt eksperimentu un pamēģināt internetā atrast informāciju par šo bronzas bareljefu. Gan latviešu, gan jebkurās citās valodās. Un jūs ieraudzīsiet:

1. Informācijas par Kr. Barona bareljefu gandrīz nav, augstākais, 3-4 pieminējumi. Un 2-3 fotogrāfijas.

2. Informāciju par memoriāla ārējā izskata izmaiņām mēs atradām tikai vienā vietā. Un, kā izrādījās, tas notika pakāpeniski: pēc 1991. gada tika demontēts Ļeņina citāts, pēc 1993. gada bronzas plāksne uz laukakmens tika nomainīta, bet 2003. gadā pievienoja Kr. Barona bareljefu un notis. Turklāt mums neizdevās atrast precīzus veikto aizvietojumu datumus.

3. Informācijas par autoru, kurš izgatavojis bareljefu-portretu, pilnībā nav. Taču, tieši apsekojot, var pārliecināties, ka, ja septiņi oriģinālie bareljefi ir izgatavoti no vara, tad pievienotais Kr. Barona portrets ir bronzas. Tas nekādi nepadara memoriāla kopskatu saskanīgāku.

4. Nosaukuma 'Komponista K. Baumaņa bronzas bareljefs-portrets' vietā var ieraudzīt šādu tekstu: 'Latvijas himnas notis/vārdi'.

Un tiem, kuri ir saistīti ar radošo darbību jebkurā tās izpausmē, ir saprotams, kāpēc. Un ir saprotams, kā sauc citu dzejoļu pārrakstīšanu - korektūru, dziesmu pārveidošanu, ideju pārņemšanu, izmaiņu ieviešanu jau gatavos mākslas darbos...

Taču politiķiem ir savi priekšstati par pieklājību un veselo saprātu. Jo notika kārtējā Latvijas varas pāreja no vienām rokām citās, un pārveidot 20 gadus senu tēlniecības darbu, gandrīz nemanāmi neuzmanīgam ierindas vērotājam, bija iespējams. Un esošā vara šo iespēju izmantoja tieši tāpat, kā to neskaitāmas reizes bija darījuši viņu priekšteči. Tikai rezultātā notika vēsturisks viltojums, un Limbažu homoseksuālists alkoholiķis nonāca vienā rindā ar izcilām Latvijas muzikālās kultūras personībām. Un ne tāpēc, ka viņa talants to būtu pelnījis, bet tāpēc, ka tā izlēma politiķi.

Kādai etniskajai piederībai piederēja Kārlis Baumanis

Visās uzziņu grāmatās, visos rakstos un jebkuros drukātajos materiālos, kas veltīti šim jautājumam vai to skar, kategoriski tiek norādīts tikai viens 'pareizās' atbildes variants - K. B. pēc tautības bija latvietis. Tajā pašā laikā ļoti daudzi viņa laikabiedri viņa paraduma dēļ gandrīz vienmēr un visur rakstīt un runāt vāciski uzskatīja viņu par vācieti. Bet mēs piedāvājam analizēt mūsu savākto informāciju:

• No tēva līnijas K. B. senči bija personiski brīvi lauku iedzīvotāji, kuri sev iztiku pelnīja ar amatniecību. Viņiem bija personību apliecinoši dokumenti un uzvārdi jau ilgi pirms dzimtbūšanas atcelšanas. Viņi izmantoja naudu, pārvietošanās brīvību un nekustamā īpašuma nomu. Kas tajos laikos nepārprotami norādīja uz viņu nevietējo izcelsmi un personiski brīvo statusu.
• Pa mātes līniju mums izdevās atrast tikai pieminējumus vietnē GENI: vārdu un pirmslaulību uzvārdu Anne Feldmanis, vecumu, bērnu skaitu un piederību tautībai 'lībieši'. Turklāt pēdējais apgalvojums mums rada pilnīgi pamatotas šaubas. (raksts)
• Informāciju par Kr. Barons ciltskoku izdodas izsekot, sākot ar vecvectēvu Mārci (1732-1796), kurš miris ilgi pirms dzimtbūšanas atcelšanas. Taču ziņas par viņam veiktajiem baznīcas sakramentiem tika ierakstītas baznīcas grāmatās, norādot vārdu un uzvārdu. Attiecībā uz vienkāršajiem ļaudīm, kas atradās dzimtbūšanas atkarībā, tāda prakse nepastāvēja.
• Saziņas valoda ģimenē bija vācu, un Kr. Barons to prata dzimtās valodas līmenī, kas viņam deva iespēju tik veiksmīgi iegūt savam laikam ievērojamu izglītību.
• Viņa krusttēvs bija visaugstdzimušākais muižnieks visā apkaimē, mācītājs Carl Christoph Neuenkirchen, kurš bija radniecībā ar slaveno Barclay de Tolly dzimtu. Tas atbilstoši tā laika morāles normām vienkārši izslēdza pašu iespēju, ka Kr. Barons varētu piederēt latviešu etnosam.
• Arī jaunā skolotāja Kr. Barons pirmās darbavietas (draudzes skola Valmierā un von Aderkas ģimene), ar ļoti lielu ticamības pakāpi, liecina par viņa vāciski runājošu izcelsmi.
• Abas Kr. Barons sievas bija vācietes. Turklāt viņa otrā sieva bija cēlas izcelsmes un atbilstošas audzināšanas. Tas praktiski padarīja laulību starp viņiem neiespējamu nacionālu atšķirību gadījumā. Vismaz, nodarbojoties ar pētījumiem šajā jomā, ar citiem variantiem mums ne reizi nav nācies sastapties. Šajā sakarā var minēt piemērus ar Kr. Valdemārs un Ati Kronvaldu, kuri bija precējušies ar baronesēm vācietēm. Taču, kā noskaidrojām, pēc etniskās izcelsmes viņi abi piederēja vācu etnosam.
• Par visai uzskatāmu Baumanni ģimenes mentalitātes apliecinājumu kalpo bērniem doto vārdu izvēle. Tā divas meitas pēc kārtas viņi nosauca par Elizabete Lilija (1872-1939) un Elizabete (1873-1873). Turklāt Kr. Barons sievu sauca Maria Carolina Elisabeth. Acīmredzot viņiem ļoti patika šis pavisam nelatviskais vārds.
• Vēl divas meitas tika nosauktas par Elmira Anna Karolīne (1871-1876) un Marta Matilde (25.04.1875-1965). Turklāt tik sarežģīti vārdi ir izteikta vācu tradīcija, ko etniskie latvieši nesaprata un par ko mēdza pasmīkņāt.
• Šajā sakarā uzdosim hipotētisku jautājumu - kādi vecāki gan vēlētos radīt saviem bērniem šādas problēmas saskarsmē ar vienaudžiem? Tikai tādi, kuri šādu saskarsmi neparedz. Un, acīmredzot, pedagogs Kr. Barons saprata, kādu nākotni viņš iecerējis veidot savām meitām. Vai arī nāksies atzīt, ka pedagogs viņš bija nederīgs un savus apbalvojumus nebija pelnījis.
• Mēs nezinām, kādā valodā Kr. Barons, piedzimstot, dzirdēja pirmo vārdu, taču par savu dzimto valodu viņš uzskatīja vācu valodu. Pēc laikabiedru atmiņām dzīvē viņš vairāk runāja vāciski, bet pēdējos dzīves gadus Limbažos - gandrīz tikai vāciski. Latviski viņš izteicās… 'neliterāri, neveikli, savādi'… Pēdējo gadu pierakstus viņš veica vācu valodā. Pēc paša vārdiem, arī domāja viņš vāciski, bet jutās latvietis!

No visa teiktā loģiski būtu secināt, ka pēc izcelsmes Kr. Barons piederēja vācu ETNOSAM. Savukārt tas, ka viņš sevi uzskatīja par latvieti, liecina par viņa pašidentifikāciju ar tolaik jaunveidojamo Latvijas politisko NĀCIJU. Taču no gramatikas un veselā saprāta viedokļa nāciju pareizi būtu saukt nevis par latviešu, bet par LATVIJAS. Un piederību šai nācijai apzīmēt kā LATVIETIS.

Mākslīgā intelekta tulkojums (oriģināls krievu valodā)