Pieminot 95. nāves gadadienu

I

Latviešu literārā mantojuma pētnieks, dzejnieks, rakstnieks, žurnālists Teodors Zeiferts visplašāk pazīstams kā apjomīgā pētījuma „Latviešu rakstniecības vēsture“* autors, kas nāca klajā 1922.–1925. gadā un tika atkārtoti izdots 1993. gadā, jau atjaunotās neatkarības laikā.

Lai gan jāsaka, ka tie nebūt nav visi viņa literārie un pat zinātniskie sasniegumi. Vienkārši mūsdienās neviens vairs nelasīs no 1898. līdz 1910. gadam viņa redakcijā izdoto literāro almanahu „Jaunā raža“**; literāros un pētnieciskos referātus, ko viņš 23 gadu laikā sagatavoja un nolasīja, sadarbojoties ar Rīgas Latviešu biedrību; viņa daudzos literāros darbus, kas laikā no 1885. līdz 1929. gadam publicēti visdažādākajos Latvijas izdevumos. Un jau sen vairs nav neviena, kas atcerētos tos 34 viņa dzīves gadus, kas veltīti skolotāja darbam.

Atklātos avotos ziņu par T. Zeifertu ir tik maz, ka rodas iespaids, ka informācija tikusi slēpta apzināti. Spriediet paši: ja mēs runājam par rakstnieku, vēsturnieku un literatūrkritiķi, kurš šai darbībai veltījis ne vienu vien gadu desmitu, tad pilnīgu informācijas trūkumu par viņa izcelsmes ģimeni un biogrāfijas detaļām var izskaidrot tikai ar viņa paša nevēlēšanos šīs ziņas darīt zināmas atklātībai. Tāpēc mums šobrīd atliek vien operēt ar visai fragmentārām un nenozīmīgām ziņām. Tātad:

1. T. Zeiferts dzimis turīgā zemnieku ģimenē. Viņa vecākiem, pēc vienām ziņām, piederējušas „Pēteru“ mājas, kas atrodas 9,4 km attālumā no Džūkstes ciema. Savukārt citos avotos norādīts, ka viņiem piederējušas „Ļūļu“ mājas „Pēteru“ muižas teritorijā. Otrais variants mums šķiet ievērojami ticamāks, jo muižai bija iespaidīga platība un vēsturiskais vāciskais nosaukums „Peterhof“, un, ja tās īpašnieki būtu bijuši Teodora vecāki, tad viņa dzīves ceļš jau sākotnēji būtu noteikts kā visa šī mantojuma pārvaldniekam. Savukārt Džūkstes kapos uz viņu kapa būtu uzstādīts solīds piemineklis. Kapi karu un varu maiņu laikā nekādi nav cietuši, tāpēc šī informācija, visticamāk, būtu saglabājusies. Bet, tā kā tās nav, tad, visticamāk, T. Zeiferta vecākiem nebija šādu finansiālo iespēju. Tas ietekmēja arī dēla iegūtās izglītības līmeni.

((Jo neviens neiebildīs apgalvojumam, ka mācību iestāde „Irlavas skolotāju seminārs“, kur mācības gadā maksāja 100 rubļus, līmeņa ziņā atpaliek no Maskavas Universitātes Juridiskās fakultātes, kuru pabeidza vienkārša kučiera dēlsGustavs Zemgals(1871–1939)).

T. Zeiferta bērnības laikā „Peterhof“ muižas teritorijā acīmredzot atradās aptuveni divi desmiti māju, kas piederēja muižas zemēs strādājošiem vairāk vai mazāk turīgiem zemniekiem. Šobrīd šādu māju ir ne vairāk kā astoņas. Tajās pēc 2006. gada tautas skaitīšanas datiem dzīvoja 20 iedzīvotāji. Acīmredzot šobrīd to ir daudz mazāk. Savukārt pašas „Ļūļu“ mājas nav saglabājušās.

2. Mums neizdevās atrast nekādu informāciju par iespējamiem T. Zeiferta brāļiem un māsām, lai gan tajos laikos zemnieku ģimenes parasti bija daudzbērnu. Informācijas pilnībā trūkst vietnē „GENI“, lai gan par tajās pašās vietās dzimušajiem G. Zemgalu unA. Kviesi(1881–1944) informācija ir vairāk vai mazāk saglabājusies. Protams, tas ir tikai papildu štrihs kopējai tā laika notikumu ainai, taču tas piešķir arī zināmu dīvainību.

Mēs arī neesam sastapuši neviena atmiņas vai faktus par to, ka pēc mācībām Irlavas skolotāju seminārā T. Zeiferts vispār kādreiz būtu apciemojis vecāku mājas.

3. Vikipēdijā publicēts pieminējums, ka, mācoties Džūkstes pamatskolā, T. Zeiferta skolotājs bijis slavenais Anss Lerhis-Puškaitis (1859–1903). Taču mums par to ir milzīgas šaubas. Galu galā Irlavas skolotāju seminārā saskaņā ar publicēto hronoloģiju jauneklis iestājās 16 gadu vecumā. Tas liecina par viņa izteiktajām spējām mācīties. Tas nozīmē, ka, visticamāk, lauku bērns Teodors mācības lauku pamatskolā uzsāka ne vēlāk kā 10 gadu vecumā. Mācīties vajadzēja trīs mācību posmus. Tātad Teodors skolu pabeidza ne vēlāk kā 1878.–1879. gadā. BetA. Lerhis-Puškaitisstrādāja Džūkstes skolās, sākot no 1880. gada. Tā ka šeit ir skaidra datumu nesakritība.

((Bet, ja mums nav taisnība un T. Zeiferts sāka mācīties pagasta skolā no 12–13 gadu vecuma, tad 16 gadu vecumā viņam aiz muguras bija trīs sākumskolas klases pašā viduvējākajā lauku skolā. Tas nekādi nesaskan ar kopējo intelekta līmeni, ko T. Zeiferts nodemonstrēja turpmākajā dzīvē. Tas nozīmē, ka pat tajā mazumiņā, ko mēs zinām par viņa agrīnajiem gadiem, slēpjas nepatiesa informācija)).

4. Vikipēdijā minēts, ka Teodors mācījies gan pagasta skolā, gan draudzes skolā. Iespējams, ka tā arī bija. Bet tad viņam tas bija jādara secīgi, un prioritāte palika lauku skolai, kur pastāvēja ievērojami stingrākas prasības attiecībā uz skolēnu vecuma cenzu. Lai gan nav saprotams, kāpēc 14–16 gadus vecam jauneklim tas varētu būt vajadzīgs. Dievbijība Teodoram diez vai bija raksturīga, bet vācu valoda – spriežot pēc viņa biogrāfijas – viņu ģimenē, visticamāk, bija dzimtā. Tam būtu bijis ļoti jāpalīdz turpmākajās mācībās Irlavā, jo gandrīz viss mācību process tur notika vācu valodā. Arī oficiālais nosaukums vāciski skanēja šādi: „Das Lehrerseminar der Kurländischen Ritterschaft in Irlau“. Pati mācību iestāde tika celta un uzturēta par Kurzemes bruņniecības naudu.

Taču, tā kā pilnībā trūkst jebkādu paša T. Zeiferta atmiņu par šo dzīves posmu, nekādus komentārus mēs sniegt nevaram.

5. Jebkādu informāciju par paša T. Zeiferta ģimeni mēs varējām smelties tikai no 1929. gada beigu pēcnāves kino hronikas, kur skaidri redzams, ka viņam bija vismaz sieva Eiženija, dēls Aldis (vai kāds cits vārds, kas beidzas ar ...ldis), meita Ludmila un mazdēls Uldis. Taču neko vairāk par šo tēmu mums pagaidām atrast nav izdevies. (skat. tālāk)

Ļoti ticams, ka no šīs ģimenes nav palikuši nekādi pēcteči. Mēs vairākus gadus vācam informāciju par šo tēmu, esam daudzkārt bijuši T. Zeiferta apbedījuma vietā, taču nekad neesam pamanījuši nekādas pēdas, kas liecinātu, ka kāds būtu apmeklējis viņa kapu, ja neskaita parasto apkārt augošo koku gružu novākšanu. Turklāt viņa kaps atrodas tieši blakus otrā Latvijas prezidenta G. Zemgala un viņa sievas Emīlijas Zemgales atdusas vietai un atrodas ļoti prestižā Rīgas I Meža kapu vietā.

raksts „Latvijas otrā prezidenta G. Zemgala (1871–1929) apbedījuma vieta”

raksts „Latvijas trešais prezidents A. Kviesis (1881–1944)”

raksts „Anss Lerhis-Puškaitis (1859–1903)”

*Burtisks tulkojums: „Latviešu rakstniecības vēsture”.

**Burtisks tulkojums: „Jaunā raža”.

II

Bet tagad mēģināsim atbildēt uz jautājumu – kāds Teodors Zeiferts bija dzīvē?

Ja ieskatās internetā – gan latviešu, gan krievu valodā – Teodora Zeiferta tēls šodien parādās vienīgi kā informācija par Latvijas rakstniecību. Taču mēs tomēr mēģināsim atbildēt uz uzdoto jautājumu.

Ja tā var izteikties, tas bija 19. gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma „stiprs karjeras literatūras darbinieks”, turklāt tieši vāciskas izcelsmes. Un ar vācisku pasaules uzskatu, jo pat viņa radošie pseidonīmi „Teodors” un „Reinholds Kaupo” tika izvēlēti vāciskā manierē.

Turklāt vārds „Teodors” burtiski tulkojams kā „Dieva dāvana”. Savukārt otrs vārdu savienojums, ja tulko burtiski, nozīmē sekojošo: plūstot cauri daudzām vācu zemēm, Reina dāvā savu „labvēlību”, apvienojot daudzas ģermāņu tautas. Bet līvu vadonis Kaupo bija pirmais no vietējiem vadoņiem, kurš pieņēma kristietību un, lai saglabātu savu varas stāvokli, pārgāja vācu iekarotāju pusē. Vēlāk, tiecoties pēc saviem mērķiem, viņš palīdzēja vāciešiem iekarot kaimiņos esošos brāļus līvus un igauņus, tādējādi apvienojoties ar lielo Vāciju. Un, it kā pirms nāves brīvprātīgi nodevis visu savu mantu katoļu baznīcai.

Un, ja visu šo informāciju saliek kopā, izrādās, ka šis vēsturiskais tēls sevi apkārtējiem redz un pasniedz kā Dievišķās dāvanas nesēju, kura dzīves uzdevums ir palīdzēt savai tautai – šajā gadījumā latviešiem – iekļauties svētītajā vācu kultūras vidē. Vai arī ievest viņus tur sev līdzi. Ne vairāk, ne mazāk...

Vai arī mums palikt pie pārliecības, ka T. Zeiferts neko tādu neiedomājās un viņa pseidonīmi ir tikai nejaušs skaņu kopums?

T. Zeiferts dzimis mūsdienu Džūkstē, beidzis skolotāju kursus Irlavā un sācis strādāt par skolotāju Lubezeres draudzes skolā. Kā rādīja dzīve, ar īpašiem talantiem neizcēlās, taču spējas literārajā izteiksmē un interesi par vēsturi skaidri izrādīja. Sarakstīja un publicēja divus dzejoļu krājumus, nodarbojās ar literatūrkritiku, pedagoģisko un izglītojošo darbību... Un, acīmredzot, izvirzīja sev skaidru mērķi iekļūt vietējās radošās inteliģences elitē. Bet kur un kā to var izdarīt bez izteikta talanta, ja ne „ierēdnieciskā” literārajā vidē?

Tieši tā viņš arī rīkojās, lēnām, bet pārliecinoši kāpjot pa karjeras kāpnēm literātu vidē. Un tiešā ceļā uz galvaspilsētu.

Ja paskatās uz viņa darba gaitu sarakstu, redzams, kā viņš pārgāja no vienas darbavietas uz otru, no Lubezeres uz Olaini, tieši ceļā galvaspilsētas virzienā. Tas ne mazākā mērā nemazina viņa skolotāja profesionālās īpašības, taču skaidri parāda viņa dzīves plānus.

Internetā ir diezgan daudz informācijas par T. Zeiferta literāro darbību, viņa fotoattēli kopā ar tā laika pazīstamiem, taču praktiski tikai vietējiem literātiem. Tajā pašā laikā krīt acīs valsts īpašā uzmanība pret viņa personu – par kuru gan vēl var redzēt 30. gadu kinohroniku ar titriem: dārzs, kurā viņš pastaigājās... kabinets, kurā viņš strādāja... dīvāns, uz kura viņš gulēja... gulta, kurā viņš nomira...Kino)

Mums nav zināms, kā viņam radās ideja uzrakstīt savas dzīves galveno darbu, taču, spriežot pēc tā, ka monogrāfija piedzīvoja atkārtotu izdevumu 1993. gadā, tās saturs pilnībā apmierināja un joprojām apmierina visas viena otru nomainījušās nacionālās varas paaudzes. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no talanta uzrakstītais ir ieturēts vajadzīgajā tonī un parādīts vēlamajā gaismā. Lai gan, ieskatoties vērīgāk, tajā ir daudz noklusējumu un klaju mēģinājumu parādīt notikušo stāstītājam vajadzīgajā rakursā.

Atliek vien minēt, kurš bija šī pētījuma pasūtītājs. Taču, ja painteresējas par T. Zeiferta pēdējām darbavietām 1920.–1929. gadā, kas bija ne vairāk un ne mazāk kā Latvijas Universitātes lektors un Izglītības ministrijas mēnešraksta redaktors, tad var secināt, ka ar uzdoto uzdevumu literāts ir ticis galā tīri labi.

Mums nav zināms, kā viņam radās ideja uzrakstīt savas dzīves galveno darbu, taču, spriežot pēc tā, ka monogrāfija piedzīvoja atkārtotu izdevumu 1993. gadā, tās saturs pilnībā apmierināja un joprojām apmierina visas viena otru nomainījušās nacionālās varas paaudzes. Tas nozīmē, ka neatkarīgi no talanta uzrakstītais ir ieturēts vajadzīgajā tonī un parādīts vēlamajā gaismā. Lai gan, ieskatoties vērīgāk, tajā ir daudz noklusējumu un klaju mēģinājumu parādīt notikušo stāstītājam vajadzīgajā rakursā.

Atliek vien minēt, kurš bija šī pētījuma pasūtītājs. Taču, ja painteresējas par T. Zeiferta pēdējām darbavietām 1920.–1929. gadā, kas bija ne vairāk un ne mazāk kā Latvijas Universitātes lektors un Izglītības ministrijas mēnešraksta redaktors, tad var secināt, ka ar uzdoto uzdevumu literāts ir ticis galā tīri labi.

1936. gadā uzmanība pret T. Zeiferta nopelniem izpaudās arī pieminekļa uzstādīšanā uz viņa kapa, ko veidojis slavenais tēlnieks Kārlis Jansons (1896–1986). Pašlaik mūsu rīcībā nav konkrētas informācijas par šī pieminekļa tapšanas vēsturi, taču, zinot to, ka T. Zeiferts mira no tuberkulozes, un hronikas kadros redzot istabu, kurā viņš aizgāja mūžībā, var droši pieņemt, ka T. Zeiferta ģimenei nebija līdzekļu šāda pieminekļa izgatavošanai. Tas nozīmē, ka, visticamāk, piemiņas iemūžināšana notika par valsts līdzekļiem kā tautas pateicības zīme par viņa izglītojošo darbību.

Raksts „Piemineklis T. Zeifertam”

Publicēšanas datums: 18.01.2022.

Papildinājums: 2024. gada marts

Papildinājums: 24.02.2025.