menu

Apbedīšanas nams “KORAD”

Jelgava, Rūpniecības iela 16

+(371) 29456819 00-24
+(371) 26802777 00-24
https://www.korad.lv

Garlība Helviga Merķeļa apbedījuma vieta

21. 01. 2021

Nāves 170. gadadienai

I

Līvzemē dzimušais vācu izcelsmes rakstnieks un publicists Garlībs Helvigs Merķelis (1769-1850) Latvijas vēsturē ir ievērojama personība. Viņu atceras kā pārliecinātu cīnītāju par dzimtbūšanas atcelšanu Baltijā, rakstnieku, humānistu un apgaismotāju. Būdams luterāņu mācītāja dēls un nākdams no priviliģētas kārtas, viņš bija spiests nonākt atklātā pretrunā ar šo privilēģiju nesējiem, un personiski tas viņam nozīmēja nepieciešamību uz desmit gadiem doties "emigrācijā" uz Vāciju.

Visas Napoleona Bonaparta politiskās un militārās karjeras laikā viņš bija nesamierināms un konsekvents tā iekarotājpolitikas pretinieks. Iebrukumu Krievijas impērijā viņš jau sākotnēji uzskatīja par frančiem liktenīgu kļūdu, salīdzinot to ar ielaušanos lauvas alā, no kuras iespējams izglābties vienīgi ar kaunpilnu bēgšanu.

Pēc savām iespējām viņš piedalījās pretošanās kustībā pret Napoleonu arī aģitācijas un propagandas jomā, sastādīdams un publicēdams uzsaukumus gan mierīgajiem iedzīvotājiem, gan karavīriem, kas karoja dažādās pusēs. Turklāt, pēc Baltijas guberņu ģenerālgubernatora marķīza F. O. Pauluči vērtējuma, viņš šajā darbā bija tik ļoti sekmīgs, ka sniedza Krievijai lielāku pakalpojumu nekā "... 20 tūkstošu vīru korpuss ...".

Pēc atgriešanās Livonijas guberņā viņš turpināja iestāties par zemnieku dzīves apstākļu atvieglošanu līdz pat dzimtbūšanas atcelšanai Baltijā. Vienlaikus viņš uzskatīja par nepieciešamu piešķirt atbrīvotajiem zemniekiem zemi, tādējādi saglabājot zemniekiem saprotamu un pieņemamu dzīvesveidu.

Pēc saviem uzskatiem viņš bija liberālās muižniecības ideologs, pierādot, ka tieši muižniecībai pirmām kārtām ir izdevīga dzimtcilvēku atbrīvošana. Viņš pamatoja savlaicīgu reformu nepieciešamību kā līdzekli sociālu kataklizmu novēršanai, paredzot, ka "... vispārējas sacelšanās gadījumā neviena vācu kāja no šejienes neaizies". Būdams brīvmūrnieks, savos argumentos un pārliecībā viņš daudzējādā ziņā bija līdzīgs savam laikabiedram, Līvzemes muižniekam un apgaismotājam grāfam Mellinam (Raksti no žurnāla).

Ieguvis galvenokārt mājmācības izglītību, viņš līdzās dzimtajai vācu valodai labi pārvaldīja franču, itāļu un latīņu valodu, pastāvīgi nodarbojās ar pašizglītošanos un paplašināja savu redzesloku. Viņš personīgi pazina ievērojamos tā laika liberālos domātājus - Herderu, Gēti, Šilleru, Šlēceru. Viņš sarakstījās ar Prūsijas karalieni Luīzi un Ruso. Viņš baudīja ķeizarienes Katrīnas II un imperatora Aleksandra I labvēlību.

Analizējot G. Merķeļa apgaismības darbību, jāatzīst, ka, būdams vācu nacionālās vides pārstāvis, viņš arī bija vācu nacionālais apgaismotājs. Viņa darbība tiešā nozīmē bija vērsta uz vāciešu, nevis latviešu apgaismošanu. Nav sastopams pat neviens pieminējums par viņa attieksmi pret latviešu valodu, kuru, visticamāk, viņš nemaz nezināja. Viņa vērtējumi par īpašībām, kas piemīt latviešiem kā tautai, ir visai asi un nesaudzīgi, bet viņa vēršanās pie vācu aristokrātijas būtībā reducējās uz sekojošo - stiprais un gudrais nedrīkst apbižot tos, kuri atrodas vājumā un neziņā. Turklāt visdažādāko iemeslu dēļ.

Saprotams, ka šo aicinājumu varēja sadzirdēt tikai tie, kuri bija spējīgi uztvert šādas idejas. Pārliecinošs vairākums palika kurls un pat agresīvs. Redzot, ka Merķelis, mēģinot pierādīt savu taisnību, meklē atbalstu Krievijas impēriskajā varā, viņam nostiprinājās "krievu glaimotāja" un "vācu" interešu nodevēja reputācija. Līdz pat obstrukcijai un aizmirstībai viņa dzīves pēdējā desmitgadē...

Taču tas jau bija 1840. gados. Bet, atgriezies Rīgā pēc desmit gadu prombūtnes, 1807. gadā viņš apprecējās ar atraitni Doroteju Vilhelmīni Hermani, pirmajā laulībā Dorndorfu (1779-1853). 1808. gadā laulātais pāris apmetās Depkinshofas muižā (tagadējā Ramavas muiža Katlakalnā), kur Merķelis dzīvoja līdz pat savai nāvei. Vienlaikus ir atrodama norāde, ka visus šos gadus G. Merķelis bijis šīs muižas īpašnieks. Tomēr nevienā viņa biogrāfijā nav pat mājiena par to, kā viņam izdevies kļūt par tik turīgu birģeri. Tādēļ ir loģiski pieņemt, ka muiža tika saņemta kā līgavas pūrs.

Vispār pētnieki apgaismotāja ģimenes dzīvei nav veltījuši pilnīgi nekādu uzmanību. Lūk, ko mums izdevās atrast dažādos avotos.

Laulībā piedzima trīs bērni:

  • meita Juliāna Ernestīne Amālija Merķele, vīra uzvārdā Lēmane (1808-1887). Viņa apprecējās 1839. gadā, vīrs bija ārsts, un pēdējos dzīves gados viņi dzīvoja Krievijā. Abi apbedīti pie Maskavas apgabala Komjagino ciema kapsētā.
  • dēls Ādolfs Merķelis (1813-1830). Dzimis un miris Rīgā.
  • dēls Albrehts Ernsts Emīls Merķelis (1810-1863). Ārsts un publicists. 1855.-1863. gadā praktizēja Ķemeros (tagadējie Ķemeri. Iespējams, ka apbedīts turpat vai Rīgā.

Laulības noslēgšanas brīdī viņa sievai no pirmās laulības jau bija trīs bērni:

  • meita Karolīna Vilhelmīne Dorndorfa (1799-...).
  • dēls Karls Vilhelms Dorndorfs (1801-...).
  • meita Jūlija Augusta Dorndorfa (1802-...).

Tātad 1850. gadā viņa atraitne vēl bija dzīva. Taču nav nekādas informācijas par to, ka līdzās G. Merķelim būtu apbedīts vēl kāds no viņa tuviniekiem - piemineklis paredzēts tikai viņam. Varbūt 19 gadus pēc viņa nāves un 16 gadus pēc viņa sievas nāves viņu apbedījuma vieta joprojām nebija labiekārtota un bez kapakmens? Un tieši tāpēc Rīgas Latviešu biedrība organizēja šo labiekārtošanu, taču par apgaismotāja sievu neparūpējās? Bet tad iznāk, ka visi viņu bērni nespēja vai negribēja ieguldīt līdzekļus sava tēva un patēva piemiņas iemūžināšanā, bet varbūt pat abu savu vecāku piemiņā, ja sieva tomēr ir apbedīta līdzās? Vai arī sieva nevēlējās tikt guldīta blakus vīrietim, kurš apprecēja viņu ar trim bērniem, kopā ar viņu radīja vēl trīs un izaudzināja visus sešus? Vai arī tas viņas bērns, ar kuru viņa pavadīja savus pēdējos gadus, neuzskatīja par vajadzīgu izpildīt viņas pēdējo gribu un apglabāt māti līdzās tēvam, nepievēršot uzmanību pārējo brāļu un māsu viedoklim? Vai arī visa viņa ģimene nostājās to pusē, kuri uzskatīja Merķeli par izraidīto un atstumto?

Merķeļu dzimtas ģenealoģiskais koks ir zināms pietiekami labi, lai varētu izsekot Garlība Helviga pēcteču gaitām līdz pat Otrā pasaules kara sākumam un pārliecināties, ka vairuma viņu likteņi joprojām bija saistīti ar Rīgu. Taču, kā izrādījās, ne ar savu slaveno priekšteci.

Garlība Merķeļa atdusas vieta, ko 1868. gadā dibinātā Rīgas Latviešu biedrība līdz viņa 100. dzimšanas dienai labiekārtoja un noformēja mūsdienu veidolā, uz šo jautājumu nekādu atbildi nesniedz. Šim nolūkam uzstādītais piemineklis ir pats vienkāršākais un lētākais pieminekļa variants no visām iespējamām solīdām piemiņas zīmēm. Tas ir desmitiem reižu lētāks par jebkuru no apkārt uzstādītajiem pulēta akmens krustiem. Postamenta lomu pilda arī vietējais laukakmens granīta valnis, kam piešķirta vairāk vai mazāk pareiza četrskaldņa forma. Piemineklis-laukakmens ir rupji, izmantojot ļoti biezu javas šuvi, nostiprināts uz postamenta virsmas, un tajā iemūrēta lieta čuguna plāksne ar uzrakstu latviešu valodā 19. gadsimta otrās puses pareizrakstībā:

Garlībs Helvigs Merķelis
1769. gada 21. oktobris - 1860. gada 27. aprīlis
Uzstādījusi Rīgas Latviešu biedrība
pateicīgo latviešu piemiņai
1869. gada 21. oktobris

Acīs krīt divas detaļas. Pirmkārt, „latvieši” vēršas pie kaut kā vai kāda sveša, ārēja, kas pastāvējis „citā”, nevis latviskā vidē un realitātē. Lai gan savas aktīvās sabiedriskās darbības laikā Garlībs Merķelis, tāpat kā latviešu zemnieki, bija Krievijas impērijas pavalstnieks un dzīvoja kopā ar viņiem vienā un tajā pašā Livonijas guberņā.

Otrkārt, uz personvārda plāksnes humānista, kuram „latvieši” ir tik pateicīgi, nāves datums norādīts ar kļūdu desmit gadu apmērā, un G. Merķelis ir miris 1850. gada 27. aprīlī. Šī kļūda, starp citu, ir radījusi daudzus neuzmanīgu pētnieku atkārtojumus, un internets ir pilns ar šādiem pārrakstījumiem. Atgādināšu vēlreiz, ka pats piemineklis, bet jo īpaši tikai plāksne, maksāja pilnīgi „saprātīgu” naudu, un tās nomaiņa gan toreiz, gan mūsu laikā ir gluži vienkāršs jautājums. Vajadzīga vien vēlēšanās... Un, starp citu, raugoties gan no šādu plākšņu izgatavošanas tehnoloģijas, gan no darba ar pasūtītāju viedokļa: ja datuma rakstībā būtu kļūdījies izgatavotājs, pārtaisīšana notiktu uz viņa rēķina. Tātad, acīmredzot, kļūdījās pasūtītāji, taču kļūdu tā arī neizlaboja. Pat visu pateicīgo „latviešu” vārdā. Pat ne viņa 250. dzimšanas dienā, lai gan šis datums patiesi tika atzīmēts mūsdienu nacionālo vērtību nesēju vidū... (sk. rakstu presē).

Raksti:

Vēl viens moments attiecas uz notikumiem pie paša pieminekļa. Ieskatieties mūsu sniegtajās fotogrāfijās - starp tām ir mazs Napoleona Bonaparta biste un 90 eirocentu monētas. Gan viens, gan otrs ir iemūžināts uz pieminekļa fona, pie paša postamenta. Tagad iedomājieties sevi tā cilvēka vietā, kurš šos priekšmetus tur atnesa, un uzdodiet sev vienkāršu jautājumu - kāpēc? Jo tāpat vien ko tādu nemaz neizdomāsi... Galu galā 90 centi ir pietiekami liela nauda, lai to bezmērķīgi mestu pie kājām - tikai tādēļ, lai kādreiz vēl atgrieztos šeit. Bet par G. Merķeļa attieksmi pret Napoleona I personību var uzzināt, tikai rūpīgi izpētot publicista radošo gaitu, kā arī salīdzinot viņu dzimšanas gadus un portretiskos attēlus līdzīgā vecumā. Taču mūsdienās tādu interesentu var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Un tam vēl būtu īpaši jāatbrauc tieši uz šo kapsētu... Mīkla.

Taču, ja paskatās apkārt, tad pirmais, kas krīt acīs, ieejot Katlakalna kapos, ir grafiti uz autobusa pieturas sienām. Uzreiz redzams, ka autors vai autori ir centušies, nesaudzējot ne krāsas, ne laiku. Un ezotērikā šādu vietu, kas atrodas starp baznīcas ēku un kapsētu, visticamāk, sauktu par „darba” vietu vai „spēka vietu”. Un, iespējams, kaut kādā veidā tas attiecas arī uz Garlība Helviga Merķeļa kapu.

Katlakalna kapi, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Kapsētas centrālie vārti. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Kapsētas centrālie vārti.
Katlakalna kapi, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Kapsētas centrālie vārti. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Kapsētas centrālie vārti.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa piemineklis atrodas pa labi no centrālās ieejas. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa piemineklis atrodas pa labi no centrālās ieejas.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Piemiņas plāksne uz G. Merķeļa pieminekļa. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Piemiņas plāksne uz G. Merķeļa pieminekļa.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Čuguna piemiņas plāksne uz G. Merķeļa pieminekļa. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Čuguna piemiņas plāksne uz G. Merķeļa pieminekļa.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Lieta čuguna plāksne ar kļūdainu G. Merķeļa nāves datumu. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Lieta čuguna plāksne ar kļūdainu G. Merķeļa nāves datumu.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa pieminekļa apakšējā daļa. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa pieminekļa apakšējā daļa.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Javas šuve, kas savieno G. Merķeļa pieminekļa augšējo un apakšējo daļu. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Javas šuve, kas savieno G. Merķeļa pieminekļa augšējo un apakšējo daļu.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa pieminekļa aizmugurējā puse. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa pieminekļa aizmugurējā puse.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa pieminekļa labā puse. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa pieminekļa labā puse.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Monētas pie G. Merķeļa pieminekļa postamenta. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Monētas pie G. Merķeļa pieminekļa postamenta.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Napoleona Bonaparta figūriņa pie G. Merķeļa pieminekļa postamenta. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Napoleona Bonaparta figūriņa pie G. Merķeļa pieminekļa postamenta.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Mazais Napoleons pie G. Merķeļa pieminekļa postamenta. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Mazais Napoleons pie G. Merķeļa pieminekļa postamenta.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa pieminekļa kopskats. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. G. Merķeļa pieminekļa kopskats.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Graffiti uz autobusa pieturas pie kapsētas. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Graffiti uz autobusa pieturas pie kapsētas.
Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Kopskats uz laukumu kapsētas priekšā. Katlakalna kapsēta, Ķekavas pagasts, 2019. gada novembris. Kopskats uz laukumu kapsētas priekšā.
Raksti plašsaziņas līdzekļos (nospiediet)

Publikācijas datums: 23.12.2019.

II

Raksts par Garlību Merķeli mūsu vietnē tika publicēts jau pirms 6 gadiem. Šajā laikā mums ir uzkrājusies zināma papildu informācija, ar kuru vēlamies dalīties ar saviem lasītājiem. Un tā, kā mums šķiet, ļauj labāk izveidot priekšstatu par reālo vēsturisko personību - Garlību Helvigu Merķeli.

Pirmā norāde uz iespējamiem G. H. M. priekštečiem Latvijā datēta ar 1689. gadu, kur minēts Andreass Merķelis, amatnieks-virpotājs Cēsīs, kas ieradies no Saksijas.

Taču vietnē GENI šī informācija skan nedaudz citādi: Jacob Johann Merkel, kokvirpotājs, un viņa sieva Dorothea Merkel (Nisser). Un arī no Cēsīm.

Uzreiz teiksim, ka šī informācija mums neizraisa nekādu uzticību tā iemesla dēļ, ka pat pavirši aplūkojot tā izskatās neticama un izdomāta. Lūk, ko mēs uzzinām par G. H. M. tēvu no diviem avotiem: neliela Gvido Štraubes pētnieciska darba (1992. g.) un vietnes GENI. Tātad:

- G. H. M. tēvs, Daniels Merķelis (Daniel Merckel, Merkel) (1712-1782), kalpoja par luterāņu mācītāju Lēdurgas draudzē, no kurienes 1770. gadā tika atcelts no amata savu pienākumu neapmierinošas pildīšanas dēļ. Ir saglabājušies daudzi dokumenti, uz kuru pamata Vidzemes luteriskās evaņģēliskās baznīcas konsistorijas tiesa atzina mācītāju D. Merkel par vainīgu 15 no 16 pret viņu iesniegtajām sūdzībām - nejūtībā, augstprātībā, necieņā, mantkārībā, slinkumā u. tml. attieksmē pret viņa aprūpēto draudzi. Mācītājs tika atbrīvots no ieņemamā amata, un tas bija vienīgais šāds gadījums konsistorijā laikposmā no 1869. līdz 1885. gadam.

Avots: Gvido Štraube / ''Nenobriedušie apgaismotāji - Garlība Merķeļa tēvs'' / ''Nenobriedušie apgaismotāji - Garlība Merķeļa tēvs''.

Pēc tam, tajā pašā 1770. gadā, viņš tika pieņemts darbā Veclaicenes luterāņu draudzē par mācītāja palīgu.

Ir saglabājusies vēsturiska liecība, ka mūsdienu luterāņu baznīcas ēkas celtniecība Lēdurgā vai nu sākās, vai arī noslēdzās 1772. gadā. Tātad Merckel ģimene nepaspēja piedzīvot tās atklāšanu. Tātad G. H. M. tika kristīts nevis šajā baznīcā, bet tajā, kas šajā vietā atradās iepriekš. Tātad pie baznīcas apgaismotājam uzstādītais kenotafs tikai nomināli apzīmē kādreiz šeit notikušo notikumu.

Taču pati baznīcas ēka neapšaubāmi ir visas apkārtnes arhitektoniskā un semantiskā dominante, gluži tāpat kā daudzviet citur Latvijas provincē, ko skārusi panīkšana un iedzīvotāju aizplūšana uz dzīvīgākām vietām.

- 1778. gadā G. G. M. tēvam izdevās nomāt Zandenes muižu, netālu no Ogres. Pēc viņa nāves 1785. gadā, pārdodot tēva bibliotēku, ģimene pārcēlās dzīvot uz Rīgu.

D. Merķelis bija precējies trīs reizes, tomēr ziņas par to ir tik nepilnīgas un izplūdušas, ka mums tā arī neizdevās izveidot skaidru priekšstatu par šiem notikumiem.

- Viņa pirmā sieva bija Teodora Margarita Falke (27.08.1721, Hamburga - 31.03.1743), ārsta Kristiāna Frīdriha Falkes (1696 - ?) meita, kurš Rīgā ieradās no Hamburgas. Taču notika nelabojama nelaime, un jaunā sieviete nomira trīs dienas pēc neveiksmīgām dzemdībām. Arī jaundzimusī meitenīte nomira otrajā dienā pēc nākšanas pasaulē. Tomēr viņu paguva kristīt vārdā Ilzabe Margarita Merķele (29.-30.03.1743) un apbedīja kapsētā Lēdurgā.

- Otrreiz D. Merķelis apprecējās ar Annu Regīnu Merķeli, dzim. fon Reisneri (10.03.1721 - 03.09.1750), no iedzimtu luterāņu mācītāju dzimtas jau četrās paaudzēs no Mazsalacas un Burtniekiem. Šo ģimeņu piederība bija tik augstai kārtai, ka vēlāk tās saradojās ar ietekmīgākajiem vietējās muižniecības pārstāvjiem. Pat ar Līvenu dzimtu, kas savu izcelsmi saistīja ar slaveno līvu virsaiti Kaupo. Tādēļ ārkārtīgi nepārliecinoši skan apgalvojums, ka D. Merķelim nav bijis titula un ka viņš bijis vienkārša amatnieka dēls, kurš Cēsīs ieradies no vācu zemēm.

Tomēr arī šajā laulībā bērni nepiedzima, un sieva nomira jaunā vecumā.

Šeit mēs esam spiesti izteikt kādu piezīmi:

Profesionāli vēsturnieki, kuri par savu darbību saņem algu, raksturo D. Merķeli kā progresīvi domājošu mācītāju un pret latviešu tautu demokrātiski noskaņotu cilvēku. Tādu, kurš bijis spiests atstāt savu draudzes mācītāja vietu, kurā viņš kalpoja 32 gadus, vai nu konflikta dēļ ar vietējo zemeskungu baronu fon Kampenhauzenu, vai arī ar Livonijas bruņniecības priekšnieku fon Budbergu, kurš it kā apspiedis savus dzimtļaudis, bet D. Merķelis tam it kā pretojies. Vienlaikus pats D. Merķelis it kā aktīvi interesējies par sava laika visprogresīvāko domātāju darbiem. Un sakrājis lielu un tik bagātīgu ģimenes bibliotēku, ka topošajam filozofijas doktoram G. G. M. izdevies, pašizglītojoties un lasot viņu bibliotēkā pieejamās grāmatas, izkopt sevī visprogresīvākos uzskatus par XVIII gadsimta beigu sabiedrības uzbūvi.

Te paskaidrosim mūsu domu:

Pirmkārt, atsauksimies uz Gvido Štraubes pētījumu, ko jau iepriekš pieminējām. No tā skaidri iezīmējas pavisam citāds šīs vēsturiskās personas psiholoģiskais portrets.

Otrkārt, balstoties uz mūsu pašu daudzu gadu pētījumiem, vēlreiz kategoriski paziņosim, ka dižciltīgas dzimtas tajos laikos nemēdza savā vidē uzņemt zemas izcelsmes vienkāršos ļaudis. Un pat ja pieļautu, ka fon Reisneri bijuši īpaši toleranti pret jauno talantu, kurš tāpat kā viņi bija izvēlējies kalpošanas ceļu Kungam, tad viņiem būtu bijis jāsaskata viņā izcilas spējas šajā darbā un droša perspektīva sasniegt augstu sabiedrisko stāvokli, piemēram, iegūstot personīgo muižniecību. Taču, kā parādīja G. Štraubes izmeklējums, Danielam Merķelim intereses un tieksmes bija pavisam citādas dabas. Un pieredzējušie profesionālie mācītāji fon Reisneri vienkārši nevarēja to nepamanīt. Vai arī nāksies atzīt, ka jaunais viltvārdis D. Merķelis viņus gluži vienkārši spēja piemānīt un piedēvēt sev, kā arī izrādīt neesošus talantus.

Pieļausim, ka teorētiski ir iespējams, ka savā kalpošanā D. Merķelis varēja vienkārši psiholoģiski izdegt, vilties dzīvē un līdz nepazīšanai mainīt savu attieksmi pret to. Taču mēs neesam sastapuši pat attālas liecības, kas šādu versiju apstiprinātu.

Treškārt, uzmanību piesaista kārtējais fakts par pašizglītības brīnumainajiem rezultātiem, kas tik iecienīti Latvijas un latviešu historiogrāfijā. Caur šiem pārsteidzošajiem rezultātiem izgājuši gandrīz visi jaunlatvieši, kuru darbība noveda pie latviešu TAUTAS pastāvēšanas fakta starptautiskas atzīšanas, bet nākotnē - arī Latvijas politiskās NĀCIJAS. Un, tā kā par savu priekšgājēju viņi uzskatīja tieši G. G. M., iznāk, ka tieši viņš kļuva par nosacītu nosacītās kustības Mēri lasīt un kļūsti par filozofu dibinātāju. Un tas vairs nav smieklīgi...

- Dažādos avotos tiek pārpublicētas vienas un tās pašas ziņas, ka viņa trešā sieva bijusi baronese Gerdrūta Elizabete fon Brokhauzena (vācu: Gerdruta Elisabeth Merckel \ von Brockhausen, 1736 - 01.10.1807), par kuru ziņu gandrīz nav. Viņu dzimta muižniecību ieguva XIX gadsimta vidū, un tā piederēja pie tā dēvētās kalpojošās muižniecības, landzasiem, kuri savas sociālās privilēģijas ieguva par kalpošanu senjoram vai valstij.

- G. G. M. bija brāļi: Johans Vilhelms (15.08.1763.-11.12.1812.)

- Hermans (20.07.1764.-25.12.1764.)

- Hermanis Gotfrīds (25.06.1765.-21.10.1818.)

- Gustavs Otto (15.09.1766.-?? 1788)

- Karls Magnuss (16.08.1779.-?? 1788)

un māsa - Beāte Elizabete Rudlofa (08.05.1768.-12.12.1837.)

- Kā redzams no publicētā saraksta, Gerdruta pārdzīvoja trīs savus bērnus. Un, ja zīdaiņa Hermaņa nāve 1764. gadā ir traģiska, bet pilnīgi izskaidrojama, tad 1788. gadā notikušo mēs nekādi nevaram komentēt. Merķeļu ģimenē notika īsta kataklizma, taču nekādus šīs nelaimes aprakstus mēs nekur neesam sastapuši.

Mēs neesam sastapuši nekādus skaidrojumus, kāpēc Merckel ģimenes locekļu apbedījumi burtiski ir izkaisīti pa dažādām kapsētām:

- Tā, piemēram, 1743. gadā pēc neveiksmīgām dzemdībām mirusī Teodora Merķele tika apbedīta Rīgā, iespējams, pie tēva kapa vai arī paša tēva apbedīta. Bet viņas jaundzimusī meita Ilzabe tika apbedīta Lēdurgā, vietējā kapsētā.

- 1750. gadā mirusī Anna Regīna dus, iespējams, Mazsalacā, vienā no fon Reisneru dzimtas apbedījumiem.

- Merckel ģimene turpināja dzīvot Lēdurgā, tādēļ turpat tika apbedīts arī 1764. gadā mirušais bērns Hermans.

- Bet vēl pēc 24 gadiem, 1788. gadā, Lēdurgā apbedīja vēl vienu mirušu mazgadīgu dēlu - Karlu Magnusu, lai gan Merckel ģimene no turienes bija aizbraukusi jau pirms 18 gadiem un pēdējos 3 gadus dzīvoja Rīgā. Turpat tajā pašā gadā, bet varbūt arī tajā pašā laikā, tika apbedīts dēls Gustavs Otto. Iespējams, viņam līdzās 1807. gadā tika apbedīta arī pati Gerdruta.

- Turklāt visagrāk, 1782. gadā, Rīgā apbedīja arī pašu Danielu Merķeli, visticamāk, līdzās sievas vecākiem vai viņu dzimtas apbedījumu vietā. (GENI vietne).

Atliek vien piebilst, ka gaujiešu lībiešu valodā, kuru vēsturiskajās zemēs atrodas Lēdurga, šis vārds nozīmē kaut ko līdzīgu apzīmējumam Lišķainā upe. Pa tās poētisko tecējumu Merckel ģimene, iespējams, arī centās aizvadīt savu bērnu bezgrēcīgās dvēseles Mūžībā. Ja vien, protams, viņi bija spējīgi domāt šādās kategorijās.

Bija masonu ložas loceklis, kurā tika uzņemts 1799. gadā. Tas viņam ļāva iegūt ietekmīgus paziņas, ar kuru palīdzību G. G. M. vairākkārt īstenoja savas intereses.

G. G. M. apprecējās 15.09.1807. gadā ar Doroteju Vilhelmīni Dorndorfu / Hermani (15.07.1779.-20.02.1853.), Rīgas ārsta Johana Karla Dorndorfa (10.12.1761.-19.04.1803.) atraitni, Rīgas Domskolas prorektora Martina Albrehta Hermaņa (18.03.1744.-05.11.1818.) meitu, skolā, kurā savulaik mācījās arī pats G. Merķelis. Turklāt bijušais skolnieks un viņa skolotājs viens otru atcerējās. Laulības notika Sv. Pētera baznīcā Rīgā.

- Viņas brālis bija pazīstamais ārsts, botāniķis, profesors Gotfrīds Albrehts Hermanis (08.12.1773.-23.11.1809.), kurš nomira Tartu no tuberkulozes.

Dorotejai no pirmās laulības bija trīs bērni:

- Karolīna Vilhelmīne Dorndorfa (1799.07.30.-1864.07.24.)

- Karls Vilhelms Dorndorfs (1801.03.29.-1862.01.23.)

- Jūlija Augusta Dorndorfa (1802.12.03.-1890.12.04.)

Arī jaunajā laulībā Doroteja dzemdēja vēl trīs bērnus, par ko jau esam rakstījuši. Bet tagad papildināsim:

- Meita Juliāna Ernestīne Amālija Lēmane (1808.07.27.-1887.12.05.) apprecējās ar ārstu Augustu Karlu Lēmani (1802.03.03.-1891.12.13.) un uz visiem laikiem aizbrauca uz Krieviju.

- Dēls Albrehts Ernsts Emīls (1810.01.23.-1863.03.06.), ārsts, izglītību un ārsta grādu ieguva Tartu universitātē. Stažējās vairākās Vācijas pilsētās, bet, 1837. gadā atgriezies Rīgā, sāka praktizējoša ārsta karjeru. Ieguva ievērību un atzinību, bet vēlāk pievērsās balneoloģijai un 1839.-1855. gadā strādāja par terapeitu Dubultos, bet 1855.-1863. gadā - Ķemeros. Bija tēva ārstējošais ārsts.

Publicējās kā teātra kritiķis; 1847.-1850. gadā rediģēja vienu no Rīgas avīzēm; 1862.-1863. gadā Rīgā izdeva savu laikrakstu.

1842. gadā apprecējās ar jaunkundzi Vilhelmīni Juliānu Germani (1819-1899), savas mātes īstā brāļa Jākoba Frīdriha Teodora Germana (1786-1856), kurš tolaik bija Rīgas birģermeistars, meitu. Šajā laulībā piedzima 8 bērni - septiņas meitenes un viens zēns. Un G. G. M. piedalījās pirmo piecu mazbērnu nākšanā pasaulē.

Pēdējos 10 dzīves gadus viņš bija Rīgas Dabas pētnieku biedrības priekšsēdētājs; šo biedrību 1845. gadā bija organizējusi Baltijas guberņu vācu ārstu, aptiekāru un luterāņu mācītāju grupa ar mērķi popularizēt zinātniskās zināšanas.

- Dēls Ādolfs (1813.03.23.-1830.11.26.) izdarīja pašnāvību un ir apglabāts Katlakalna kapsētā. Katlakalna luterāņu baznīcas grāmatā saglabājies ieraksts: „Dzīvi beidza ar pistoles šāvienu Rīgā.”

Mūsu aprakstītajos laikos ģimenēs ļoti bieži dzima daudz bērnu. Turklāt ģimenē, kurā piedzima pati Doroteja Vilhelmīne, bija 18 bērni. No tiem izdzīvoja 10.

Kā parādīja mūsu pētījums, Merķeļu, Germanu un Dorndorfu ģimenes savā starpā bija cieši saistītas, varētu pat teikt - klaniskās attiecībās. Un, kad Dorndorfu ģimenē nomira vecākais dēls un vienīgais mantinieks vīriešu līnijā J. C. Dorndorfs, ar viņa atraitni apprecējās Garlībs Merķelis un uzņēmās audzināt viņa bērnus. Savukārt Dorndorfu ģimene, pēc visa spriežot, visaktīvākajā veidā piedalījās šā procesa finansiālajā nodrošināšanā, un tieši tādēļ jaunajai Merķeļu ģimenei radās finansiālas iespējas nomāt un vēlāk arī iegādāties muižu, kuras vērtība mūsdienu cenās pārsniedz 1,5 miljonus eiro. (raksts)

G. G. M. īstais dēls apprecējās ar savas mātes īstā brāļa meitu Vilhelmīni Juliānu Germani. Bet G. Merķeļa brālis H. G. Merķelis apprecējās ar G. Merķeļa sievas pirmā vīra māsu Mariju Elizabeti Dorndorfu (1772-1831). Savu dēlu Franci Karlu Merķeli (1793-1848) viņi nosauca dzimtas vecākā - Franca Karla Dorndorfa (1736-1819) - vārdā.

\ Informācija no GENI vietnes \

1840. gados G. G. M. daudz slimoja, bet 1847. gadā viņu piemeklēja insults. Tā rezultātā ļoti stipri pasliktinājās redze un tika paralizēta labā roka. Viņš nodzīvoja vēl 3 gadus, taču veselību tā arī neizdevās atgūt.

G. G. M. Depkinas/Ramavas muižu iznomāja 1808. gadā un, ar nelieliem pārtraukumiem, dzīvoja tajā visu atlikušo mūžu. Pēcnācēji šo īpašumu pārvaldīja līdz pat 1886. gadam.

Pēc aculiecinieku liecībām 1868. gadā G. G. M. apbedījuma vieta izskatījās ļoti nekopta, gandrīz pamesta. Tas ir visai dīvaini, jo Depkinas/Ramavas muiža atrodas Katlakalna kapsētas tiešā tuvumā, bet G. G. M. radinieki, kas to mantoja, šo īpašumu pārvaldīja vēl arī 1885. gadā. Tātad iznāk, ka viņi visi kopā neuzskatīja par vajadzīgu sakopt sava īstā un audžu tēva atdusas vietu. Bet, iespējams, arī abu vecāku atdusas vietu, ja G. G. M. atraitne bija apglabāta viņam līdzās, par ko mēs ļoti šaubījāmies, spriežot pēc informācijas GENI vietnē, simt gadu senas fotogrāfijas un Merķeļu ģimenes savstarpējo attiecību apraksta.

Taču, balstoties uz informāciju, ko internetā publicējis viens no G. G. M. tālajiem pēctečiem (avots ''Merķeļu dzimta – mana dzimta'', World Press.com), mēs esam guvuši pārliecību par ko citu.

Un no tā tagad varam izdarīt pilnīgi pamatotu secinājumu, ka Merķeļu dzimtas locekļu apbedījuma vietas Katlakalna kapsētā atrodas tiešā tuvumā cita citai, vienā un tajā pašā dzimtas kapavietā.

Turklāt varam konstatēt vēl divus faktus:

– Pirmkārt, VISI Merķeļu dzimtas locekļi neuzskatīja par vajadzīgu pienācīgā veidā iezīmēt sava tēva, mātes un brāļa apbedījuma vietas. Lai gan, spriežot pēc pieejamās informācijas, finansiāli viņi to pilnīgi varēja atļauties. Un tieši tādēļ piekrita Rīgas Latviešu biedrības priekšlikumam uz viņu tēva kapa uzstādīt kaut jel kādu piemiņas zīmi.

– Otrkārt, VISI Merķeļu dzimtas locekļi pilnībā samierinājās ar iespēju, ka atmiņa par viņu māti un brāli tiks pilnībā aizmirsta, neko nedarot šīs piemiņas saglabāšanai. Viņi pat nekādā veidā neiezīmēja dzimtas kapavietas robežas. Un ir pilnīgi iespējams, ka šo anonimitātes nosacījumu viņi iepriekš kategoriski atrunāja ar Rīgas Latviešu biedrības pārstāvjiem. Un ir pilnīgi iespējams, ka tieši tādēļ biedrības rīcības komitejas pārstāvji piemiņas plāksnē ievietoja tikai G. G. M. vārdu.

Un no šiem diviem apgalvojumiem mēs pilnīgi pamatoti varam izdarīt šādu secinājumu:

VISI Merķeļu dzimtas locekļi pilnībā dalīja tajā laikā sabiedrībā pastāvošo uzskatu par viņu tēva apgaismības darbu kaitīgumu un pat naidīgumu attiecībā pret vācu iedzīvotājiem. Viņi dalīja to obstrukciju, kurai savas dzīves pēdējā desmitgadē tika pakļauts G. G. M. Un tādēļ visādi centās neuzsvērt savu radniecību ar šo apgaismotāju.

Tieši tādēļ tik pamanāms bija audžumeitas Jūlijas Augustas Dorndorfas rīcības solis — viņa ne vien aktīvi palīdzēja Rīgas Latviešu biedrībai pieminekļa uzstādīšanā, bet arī pārliecināja 13 radiniekus piedalīties tā atklāšanā. Taču ar to viņu misija savu senču piemiņas iemūžināšanā arī beidzās.

Sākotnēji Depkinas/Ramavas muižu G. G. M. 1808. gadā no Rīgas pilsētas padomes paņēma hipotēkas nomā, jo iepriekšējie īpašnieki to bija ieķīlājuši par 10 000 dālderiem. Tikai 1816. gadā viņš to izpirka pilnā īpašumā.

Tajā vēsturiskajā periodā Eiropas sudraba monēta - tāleris (vietējais nosaukums - dālderis) - svēra vidēji 16-18 gramus tīra sudraba. Dārgmetāla tīrības dēļ tā tika pielīdzināta Krievijas 105-110 kapeikām sudrabā. Tātad muiža bija ieķīlāta aptuveni par 170 kilogramiem sudraba. Pēc 2026. gada marta vidus kursa tas veido apmēram 1,4 miljonus eiro.

Pēc tēva nāves nekustamo īpašumu mantoja dēls Albrehts Ernsts Merķelis.

- Pašlaik muižas ēka ir viena no viskoptākajām Pārdaugavā, tomēr no vēsturiskās ēkas, kādu to iegādājās G. G. M., saglabājušās tikai iekšējās kāpnes, kas ved uz otro stāvu. Viss pārējais jau ir ievērojami vēlākas pārbūves.

Bet pavisam netālu no muižas ēkas, pa kreisi no ieejas, aug ozols. Pat pirmajā acu uzmetienā tam ir ne mazāk kā 300 gadu, un mūsu aprakstītie notikumi risinājās laikā, kad tas jau bija simtgadīgs. Tāpēc, ja muižā Depkina/Ramava vēl kāds atceras kādreizējos šīs vietas saimniekus, tad tas ir viņš.

Pēc vecāku nāves audžumeita Jūlija Augusta (1802-1890) kļuva par galveno G. G. M. kapa memoriāla izveides atbalstītāju. Tā atklāšanā 1869. gadā viņai izdevās sapulcēt trīspadsmit radiniekus no viņu ģimenes.

- Lai vāktu līdzekļus G. G. M. pieminekļa uzstādīšanai, Rīgas Latviešu biedrība no G. G. M. radiniekiem saņēma atļauju pārdot viņa portreta litogrāfijas fotogrāfijas, un tā izrādījās ļoti veiksmīga iecere.

- Piemiņas akmens G. G. M., kas tika izmantots par pieminekli, tika izcelts tieši no Daugavas ūdeņiem netālu no Katlakalna.

- Nogādājot akmeni uz kapsētu, nācās daļēji nojaukt Katlakalna ''Veco kapsētu'' aptverošo akmens sētu. Vēlāk tā, protams, tika atjaunota.

- Sākotnēji pieminekļa virsotnē atradās neliels čuguna krusts. Bet akmenī iemūrētā čuguna plāksne bija zilā krāsā ar zeltītiem burtiem. Taču kārtējā G. G. M. dzimšanas dienā, 1992. gada 1. novembrī, plāksne tika atrasta sasista, bet krusts - nogāzts no pieminekļa virsotnes.

- 1994. gadā jauna plāksne, pamatojoties uz fotogrāfijām un saglabājušajiem atsevišķajiem sasistās plāksnes fragmentiem, tika izgatavota tēlnieka Zigurda Galuna vadībā un atlieta no čuguna Rīgas Tehniskajā universitātē. Bet kad tieši tika nomainīts krusts pieminekļa virsotnē, mums pagaidām nav izdevies noskaidrot. Visticamāk, tas notika vienlaikus ar plāksnes nomaiņu.

- Mēs pieļāvām, ka, ja plāksni atjaunoja stingri pēc nospiedumiem un fotogrāfijām, tad mūsu iepriekš aprakstītā kļūda G. G. M. nāves gada datējumā bija pieļauta tieši Rīgas Latviešu biedrības pieminekļa izgatavošanas laikā 1869. gadā. Savukārt tēlnieks Z. Galuns tikai autentiski pārcēla iepriekš esošo informāciju uz jaunu nesēju. To apstiprināja arī 20. gadsimta 30. gadu pieminekļa fotogrāfija.

- Pēc pieminekļa uzstādīšanas, kuras galvenais iniciators bija Rīgas Latviešu biedrības aktīvists, jaunlatvietis Rihards Tomsons (1834-1884), G. G. M. apbedījuma vieta kļuva ļoti apmeklēta. Vasarās rīdzinieki šurp nereti atpeldēja ar laivām no Rīga. Turklāt apgaismotāja vārds un nopelni sajūsmināti tika cildināti tieši kā cīnītājam par Latvijas NĀCIJAS brīvību un apgaismību, lai gan pats G. G. M. raksturoja un ar to domāja latviešu TAUTU kā etnosu, kā Baltijas zemju pamatiedzīvotāju pēctečus. Taču sākotnēji ieliktais viņa nopelnu mitoloģizācijas virziens neklusi, bet neatlaidīgi saglabājas līdz pat mūsdienām.

Vēlamies vēlreiz uzsvērt šādus faktus:

- Traktāts ''Latvieši, sevišķi Vidzemē...'' tika uzrakstīts un publicēts vācu valodā 1794.-1796. gadā. Un tuvākajos dažos gados tas tika pārtulkots vēl piecās valodās.

- Raksts ''Brīvie latvieši un igauņi'' tika uzrakstīts un publicēts vācu un krievu valodā 1820. gadā.

Taču latviešu valodā šie literārie darbi tika pārtulkoti un publicēti tikai 1905. gadā un vēlāk. Tātad etniskajiem, latviski runājošajiem latviešiem tie patiesībā nemaz nebija paredzēti. Tāpat kā etniskajam latviešu lasītājam nebija paredzēts arī Ata Kronvalda īpaši superpatriotiskais literārais darbs ''Nationala Bestrebungen'' (''Nacionālie centieni'', 1872. gads), kas latviešu valodā tika pārtulkots tikai pēc 15 gadiem...

Turklāt vispār G. Merķeļa latviešu valodas zināšanas rada ļoti lielas šaubas, lai gan jau 1797. gadā tika publicēts viņa raksts ''Par latviešu dzejas garu un dziesmām'', kas latviešu tulkojumā dienasgaismu ieraudzīja tikai 1925. gadā. Un arī tad - saīsinātā variantā. Bet pilnā apjomā - tikai 1992. gadā.

Kopumā kā rakstnieks un publicists G. G. M. nebūt nav viens no lasītākajiem autoriem. Un pēdējo 100 gadu laikā Latvijā viņa darbi izdoti vēl tikai trīs reizes:

- Viņa darbu izlase ''Izlase'', kas pārtulkota latviešu valodā, jubilejas 1969. gadā;

- Krājums ''Vēstules kādai sievietei'' (''Vēstules sievietei''), 1991. gads;

- Krājums ''Kultūrvēsturiski raksti'' (''Kultūrvēsturiski raksti''), 1992. gads.

Bez pieminekļa kapā G. G. M. vārds ir iemūžināts vēl vairākās Latvijas vietās:

- 1923. gadā Rīga viena no pilsētas centrālajām ielām tika nosaukta viņa vārdā; iepriekš tā saucās ''Liela parka'' 1860.-1885. gadā, ''marķīza Pauluči'' 1885.-1923. gadā, Otrā pasaules kara laikā - ''Bismark štrasse'', bet pēc padomju varas atgriešanās 1944. gada novembrī atkal - ''Merķeļa iela''. Tas liecina, ka atšķirībā no fašistiskās Vācijas Krieviju - gan carisko, gan padomju - G. G. M. apgaismotāja darbība pilnīgi apmierināja.

- Par godu 200 gadu jubilejai netālu no Vēcpiebalgas muižas, vietā, kur atradās nams, kurā pēc izraidīšanas no Lēdurga dzīvoja Merķeļu ģimene, tika uzstādīts piemiņas akmens, kas iezīmē šo vēsturisko vietu.

- Otrs piemineklis-kenotafs, tēlnieka Kārļa Baumaņa (1916-2011) darbs, tika uzstādīts 1969. gadā Lēdurga pie luterāņu baznīcas, kur, likteņa ironijas pēc, savai draudzei negodā krita un no kurienes tika padzīts G. G. M. tēvs, luterāņu mācītājs Daniels Merķelis (1714-1782).

- Pilnīgi loģiski, ka 1998. gadā Lēdurga G. G. M. vārds tika piešķirts vietējai pamatskolai.

– Piemiņas akmens 1994. gadā, par godu G. G. M. 225. dzimšanas dienai, tika uzstādīts Rīgā, Vērmanes dārzā (tēlnieks A. Terpilovskis (1922-2002)). Uz akmens ir uzraksts:

Garlībam Merķelim
1769-1850
Latviešu likteņgrāmatas radītājam
Garlībam Merķelim
1769-1850
Latviešu likteņgrāmatas radītājam

Avots: – Asprātis un latviešu varonis – kas bija Garlībs Merķelis?

Asprātīgs cilvēks un latviešu varonis – kas bija Garlībs Merķelis? 20.08.2023.

– Merķeļu dzimta – Mana dzimta. WordPress.com

Merķeļu dzimta — mana dzimta

Raksts par Garlība Merķeļa pieminekli.

Publicēšanas datums: 31.03.2026.

1.

Kā zināms, dzimtbūšanu Ostzejas guberņās atcēla pakāpeniski un daudz agrāk nekā Krievijā. Un, lai gan šis process noritēja smagi un problemātiski, tomēr verdzībai tika dots satriecošs trieciens. Notikumu iedvesmots, G. Merķelis 1820. gadā publicēja apceri „Brīvie latvieši un igauņi”, kas bija caurstrāvota pateicībā imperatoram Aleksandram I. Tā notikumu kontekstā bija loģiski un pilnīgi pamatoti.

Turklāt arī patvaldība, kā izrādījās, uzskatīja par vajadzīgu atzīmēt apgaismotāja nopelnus. Tādēļ 1820. gadu vidū ar īpašu imperatora ukazu G. Merķelim tika piešķirta mūža pensija 300 sudraba rubļu apmērā gadā. (Vikipēdija)

Mēs painteresējāmies un noskaidrojām, ka ikgadējā izmaksas neto svars bija 5,4 kg sudraba. Pēc 2026. gada marta kursa tas ir ne mazāk kā 1,6 milj. Krievijas rubļu gadā. Taču XIX gadsimta sākumā tas veidoja apmēram 5,5 milj. mūsdienu rubļu gadā jeb 58-60 tūkst. eiro. Un, tā kā G. Merķelis šo pensiju saņēma vismaz 25 gadus, iznāk, ka Krievijas valsts viņam izmaksāja 7,5 tūkst. sudraba rubļu kā ekvivalentu 135 kg tīra sudraba jeb 1,5 milj. eiro 2026. gada sākuma cenās.

Publicēšanas datums: 26.02.2026.

2.

Ievadlekcijas konspekts konferencē „Garlībs Merķelis un informācijas līdzekļi'96”. / 25.10.1996. / „Latvijas Vēstnesis”, 31.10.1996. / Nr. 183

Profesors Jānis Stradiņš \ medicīnas zinātņu doktors \ habilitētais ķīmijas doktors

Trīs lekcijā aplūkotie jautājumi:

Traktāta „Latvieši, sevišķi Vidzemē filozofiskā gadsimta beigās. Ieguldījums nāciju un tautu vēsturē” tapšanas apstākļi;

Traktāta ietekme uz vēsturiskajiem notikumiem;

G. Merķeļa ideju aktualitāte mūsdienās, proti: vai visas tautas vienmēr un visur ir gatavas BRĪVĪBAI un neatkarībai, vai arī tām nepieciešams iziet zināmu CEĻU, pirms šī brīvība tām tiek dāvāta?

Izlases tēzes no lekcijas:

Traktāts „Latvieši” ir pirmais visas Eiropas mēroga publicistiskais darbs par Latviju un latviešiem. Publikācija tika izdota Vācijā, un tā daļēji tika tulkota dāņu, franču un, šķiet, arī angļu valodā. Vēlāk arī krievu un igauņu valodā. Latviešu valodā tā tika pārtulkota tikai 1905. gadā.

Autors pētījumu sāka visai jaunā vecumā, 1794. gadā.

G. M. uzsvēra, ka krustnešu agresija kavēja, nevis veicināja pakļauto pamatiedzīvotāju dabisko attīstību.

Kādā secībā būtu pareizi virzīt notikumu gaitu - vispirms piešķirt dzimtcilvēkiem brīvību un gaidīt labvēlīgas pārmaiņas vai arī otrādi? G. M. uzskatīja, ka vispirms jādod brīvība.

„Latviešu” 7. nodaļā G. M. spriež par latviešu rakstura īpatnībām, noraidot šādus argumentus pret latviešu un igauņu zemnieku atbrīvošanu, it kā viņu postošā rakstura dēļ:

„Latvieši nav gatavi brīvībai, viņi nevar izdzīvot bez kunga, tātad neatkarība viņiem ir postoša. Būdams brīvs, latvietis nejustos laimīgs. Atbrīvotie latviešu zemnieki pamestu dzimtās vietas, atstātu Vidzemi. Latvieši ir slinki. Latvieši ir izšķērdīgi. Latvieši bez izņēmuma ir dzērāji. Latvieši ir zagļi. Latvieši nav lojāli un dusmās ir varmācīgi. Latvieši ir stūrgalvīgi. Latvieša stāvoklis brīvībā kļūtu nestabils un nožēlojams, viņam nāktos ubagot vai laupīt.”

Pats G. M. šos argumentus pilnībā nenoraidīja, taču apgalvoja, ka šīs īpašības nav iedzimtas, dabas dotas, bet gan radušās apstākļu un vēstures ietekmē. Viņš rakstīja:

„Viņš (latvietis) ir gudrs, atjautīgs, asprātīgs, ja viņam ir brīvs laiks un iespēja tādam būt. Viņš gandrīz vienmēr runā līdzībās un tēlos kā austrumnieks, un viņa spriedumi parasti vienmēr ir pareizi, bieži vien dzēlīgi asprātīgi. Arī viņa tieksme uz amatniecību ir apbrīnas vērta. Nemaz nerunājot par to, ka latvietis pats izgatavo visdažādākos sadzīves un lauksaimniecības darba rīkus, izņemot dzelzs izstrādājumus; viņu vidū ir daudz visdažādāko amatu pratēju, un gandrīz visi par tādiem kļuvuši bez īpašas izglītības, turklāt viņus nereti pamatoti vērtē augstāk nekā vāciešus. Reizēm viens un tas pats cilvēks pārzina vairākas profesijas” (41. lpp., 1953. gada izdevums latviešu valodā, Rīga, Latvijas Valsts izdevniecība).

1804. gada Zemnieku likumu nozīme.

G. M. mūža pensija no Krievijas kases - 300 sudraba rubļu gadā pēc raksta „Brīvie latvieši un igauņi” publicēšanas 1820. gadā.

„Nesen piemiņas plāksne uz G. M. pieminekļa tika nozagta, tagad tā ir atjaunota, lai gan ar nepareizu gadu - arī tā ir neliela vēstures grimase.”

„G. M. sapņoja ieiet „lielās” vācu literatūras un publicistikas vēsturē, un mūža nogalē ar rūgtumu nonāca pie secinājuma, ka tas nav noticis; viņu, Merķeli, aizvainoja Gētes nicīgā attieksme pret viņu. Taču viņš iegāja mazas nācijas vēsturē kā nezūdoša pamatvērtība.

G. M. vārda nebija 19. gadsimta vācu enciklopēdijās, bet 20. gadsimta vidus vācu enciklopēdijās tas atgriezās. Atgriezās - pateicoties latviešiem. Tādējādi Merķelis saistās ar „latviešiem”, ar latviešiem vispār - vēsturē viņš palicis, pateicoties latviešiem”...

„Merķelis bija mūsu nacionālās atmodas nacionāli patriotiskā virziena piekritējs, kas sākās drīz pēc viņa nāves. Pēc Herdera Merķelis pirmais atzina latviešu garīgā mantojuma milzīgo vērtību un paredzēja tā nākotni. Zināmā mērā viņš bija viens no latviešu nacionālisma pamatlicējiem, lai gan pats neuzrakstīja nevienu darbu latviešu valodā... un atturīgi vērtēja latviešu nācijas iespējas un tās literatūras nākotni.”

Publicēšanas datums: 31.03.2026.

G. G. M. parādes portretu radīja pazīstamais Rīgas mākslinieks Jūliuss Gotfrīds Zīgmunds (latviešu: Jūliuss Gotfrīds Zīgmunds, 1828. gada 13. janvāris-1909. gada 2. janvāris) ne vēlāk kā 1897. gadā, tātad gandrīz 50 gadus pēc filozofa nāves. Kā paraugu gleznotājs izmantoja G. G. M. portreta dzīves laikā tapušu litogrāfiju uz metāla, ko Rīgas Latviešu biedrība jau agrāk bija izmantojusi līdzekļu vākšanai humānista kapa pieminekļa izgatavošanai. Tāpēc, neraugoties uz vispārējo ārējo līdzību, dzīves laikā G. G. M. izskatījās pavisam ne gluži tā.

Gleznas izmērs – 33,5 x 26. Glezna atrodas pastāvīgajā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja ekspozīcijā, un to muzejam dāvinājis pats autors.

Par pašu mākslinieku J. G. Zigmundu internets nesniedz gandrīz nekādu informāciju. Tik ļoti nekādu, ka gribas pat apšaubīt viņa kādreizējo eksistenci. Tas šķiet pat savādi, ņemot vērā viņa dzīves laikā gūto atpazīstamību un profesionālo pieprasījumu. Jo vienīgi Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā vien glabājas 37 viņa savulaik radīti dižciltīgu un Baltijā pazīstamu vēsturisku personu portreti. Izņemot, protams (!), pašu J. G. Zigmundu.

Publikācijas datums: 10.04.2026.

(izdarīt atsauci uz grāfa Mellina ostu)

Piemineklis uz G. G. Merķeļa kapa

Mākslīgā intelekta tulkojums (oriģināls krievu valodā)

Atjaunots 31. mai 2026

Žurnālu raksti