75. gadadienā kopš nāves
Jaunākā meita Krišjāņa un Dorotejas Pliekšānu ģimenē, Jāņa Pliekšāna vecākiem, kurš plašāk pazīstams ar pseidonīmu Jānis Rainis (11.09.1865 – 12.09.1929). Pirmās Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas valdības vadītāja (17.12.1918 – 13.01.1920) Pētera Stučkas (1865–1932) sieva un līdzgaitniece revolucionārajā darbībā. Viņi salaulājās Daugavpilī 1897. gada 28. aprīlī.
Mūsdienu Latvijas publicistikā viņas vārds tiek pieminēts visai reti. Tāpat kā, starp citu, ar viņu cieši saistīto mūsu minēto vīriešu vārdi. Lai gan visi trīs tuvie radinieki ir atstājuši pamanāmas pēdas neatkarīgās Latvijas valstiskuma veidošanā.
Turklāt pietiek ievadīt atbilstošu vaicājumu Vikipēdijā un iepazīties ar oficiāli pausto informāciju, kas apmierina gan padomju, gan jaunākā valsts vēstures perioda varas iestādes. Mēs turpretī vēlamies pakavēties pie mazāk zināmas un tiražētas informācijas. Proti:
Kā izriet no apstiprinātiem vēstures datiem, mūsdienu latviešu priekšteču etnisko izcelsmi visai ticami var izsekot pēc četriem parametriem: ierakstiem baznīcas grāmatās, nodarbošanās veida līdz dzimtbūšanas atcelšanai, ģimenes valodas, kā arī vārdiem un uzvārdiem, kas saņemti piedzimstot.
skat. rakstu „Neatkarīgās Latvijas vadītāji”Un, ja izsekojam Pliekšānu ģimenes ciltskoku, tad tās pamatlicējs ir kāds Miķelis Pliekšāns, kurš dzimis krietni pirms 1760. gada un jau toreiz nēsājis šo uzvārdu. Tas nozīmē, ka viņš, visticamāk, etniski nekad nav piederējis pie vietējiem pamatiedzīvotājiem, kuri uzvārdus saņēma tikai pēc dzimtbūšanas atcelšanas 19. gadsimta 20. gados.
Jā, Pliekšānu ģimenes priekšteči acīmredzot bija vienkāršās tautas pārstāvji, taču viņi nekad nav bijuši dzimtcilvēki un piederēja pie priviliģētas sociālās kārtas. Turklāt viņi veidoja ģimenes ar sev statusa ziņā līdzvērtīgiem kopienas locekļiem. Šeit kā uzskatāms piemērs kalpo Doras un Jāņa Pliekšānu tēva Krišjāņa Pliekšāna (1829–1891) un viņa brāļa Andreja (1821 – ?) ģimenes, kuri apprecēja māsas Darti (1828 – 18.04.1899) un Lību (1833 – ?) Grikovskas-Griķmalējas. To pilnīgi var izskaidrot tieši ar to ģimeņu sabiedriskā stāvokļa vienlīdzību, no kurām nāca jaunlaulātie.
No teiktā izriet, ka, visticamāk, ne Dorai Stučkai, ne viņas brālim Jānim Rainim ar latviešu etnosu nebija nekāda sakara. Viņi pieskaitīja sevi pie jaundibinātās Latvijas NĀCIJAS, taču sevī nenesas latviešu ģenētiku. Tāpēc ir nepareizi, kļūdaini un pat nepatiesi pieskaitīt viņus latviešu TAUTAI.
Atkārtosim savu domu, kas izteikta rakstā par LATVIEŠU izcelsmi: mēs izejam no tā, ka jēdziena TAUTA definīcija paredz tās dabisku un brīvprātīgu veidošanos no mazākām, bet jau noformētām TAUTĪBĀM. Savukārt jēdziena NĀCIJA definīcija paredz tās mākslīgu veidošanos no visdažādāko TAUTU, TAUTĪBU un pat DZIMTU pārstāvjiem, kuri viena vai otra iemesla dēļ brīvprātīgi pieskaita sevi vienotam politiskam veidojumam un kuriem ir vienotas politiskās tiesības. Tāpēc Latvijas teritorijā dzīvo dažādu TAUTU pārstāvji, tostarp arī LATVIEŠI. Bet NĀCIJA būtu jādēvē par „LATVIJIEŠIEM”.
Raksts „Kas patiesībā ir mūsdienu latvieši”.Jānim Rainim, un tātad arī Pliekšānu ģimenei, ir ļoti liela nozīme Latvijas NĀCIJAI. J. Raiņa personīgo ieguldījumu latvijiešu pašapziņas veidošanā ir grūti pārvērtēt. Taču arī viņa jaunākā māsa spēja atstāt savas pēdas Latvijas vēsturē. Tāpēc viņu dzīves ceļus daudzkārt pētījuši vēsturnieki un literatūrzinātnieki, viņu likteņiem veltītas monogrāfijas un grāmatas. Starp tām, iespējams, vispilnīgāk viņu ģimenei raksturīgo pasaules izpratni atspoguļotu 2000. gadā publicētais Roalda Dobrovenska romāns „Rainis un viņa brāļi. Viena dzejnieka septiņas dzīves”, kas balstīts uz simtiem vēsturisku materiālu, vēstuļu un notikumu dalībnieku dienasgrāmatu izpēti, tostarp paša Jāņa Raiņa un Doras Stučkas liecībām. Ja vien nebūtu viena „BET”. Proti:
Internetā publicēta intervija ar autoru, kas veltīta tieši šī darba sarakstīšanai („Roalda Dobrovenska divas dzīves” / Rīga, 2018), kurā viņš pats sīki spriež par notiekošo notikumu būtības precīzas izpratnes nozīmi, to vai citu pamatu un iemeslu pareizu interpretāciju, kas rada tālākas reakcijas un izmaiņas... Viņš diezgan detalizēti skar starpetnisko un starpcivilizāciju attiecību tēmu. Tajā pašā laikā viņš pilnībā nepievērš uzmanību atšķirībai starp jēdzieniem „politisks veidojums NĀCIJA” un „etnisks veidojums TAUTA”. Rezultātā viņš mēģina rast risinājumu starpcivilizāciju domstarpībām atsevišķu sabiedrības locekļu tikumiskās audzināšanas līmenī. Aicinot uz iecietību, līdzjūtību, sapratni, mīlestību... Un apstiprinot savu viedokli ar argumentu „... Es tā redzu!”.
Turklāt intervējamo nemulsina viņa paša pieminētais fakts par profesionāla latviešu filozofa attieksmi pret viņa grāmatu, kurš pēc izlasīšanas izteicies šādi: „To nav rakstījis latvietis...”. Kā arī LR Ministru kabineta balvas piešķiršana viņam par šīs grāmatas sarakstīšanu, uzņemšana Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedros 2002. gadā un apbalvošana ar III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni 2013. gadā.
Mēs tik sīki pakavējamies pie informācijas par šo grāmatu trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, tur tiešām ir sniegts daudz iepriekš nepublicētas vai pat noklusētas informācijas gan par Raini, gan par viņa māsu Doru. Otrkārt, lasītājs varēs gūt savu priekšstatu par cēloņiem un faktoriem, kas ietekmējuši Latvijas vēsturei tik nozīmīgu personāžu dzīves pozīciju veidošanos. Un, treškārt, pretēji grāmatas autora viedoklim, pēc tās izlasīšanas mēs vēl vairāk nostiprinājāmies savā pārliecībā par visu romāna galveno varoņu – Jāņa Raiņa, Doras Stučkas, Pētera Stučkas, Aspazijas – etnisko izcelsmi. Dēvējot sevi par „latviešiem”, neviens no viņiem latviešu etnosam nepiederēja.
Un vēl divas interesantas detaļas no Doras Stučkas biogrāfijas:
1. Ja sekojam notikumu hronoloģijai, tad tieši viņa iepazīstināja Jāni Raini ar Eiropas sociāldemokrātijas līderiem, kad 1893. gadā viņš ieradās pie māsas Cīrihē. Un, ja turpmāk tieši Rainis kļuva par sociāldemokrātiskās kustības dibinātāju Latvijā, tad tas nozīmē, ka šādas idejas Latvijā nonāca tieši pateicoties viņa jaunākajai māsai.
2. Un otrkārt. Dora Anna Stučka bija tik apņēmīga un patstāvīga savos vērtējumos, ka pat latviešu inteliģences elki un prātu valdnieki – Rainis un Aspazija – nespēja nekādi ietekmēt viņas pieņemtos lēmumus. Viņu pēdējā tikšanās notika 1910. gada augustā, kad Dora ar Pēteri Stučku ieradās Šveicē apciemot Pliekšānu pāri. Piecas no septiņām dienām Dora noslimoja ar angīnu, Rainis neatrada sevī vēlmi samierināties ar Stučku, Aspazija jutās ārkārtīgi neomulīgi atbraukušo radinieku sabiedrībā, bet Stučkam bija atklāti žēl velti patērētā laika. Vēl kādu laiku brālis un māsa apmainījās vēstulēm, taču tās vairs nebija tik emocionālas, kā tas viņiem bija raksturīgi iepriekš. Turklāt ģimenes līmenī bezbērnu radinieki attiecības vairs neuzturēja.
Vēl zināms, ka pēc padomju varas sakāves Latvijā 1920. gada pašā sākumā viņa kopā ar vīru emigrēja uz Padomju Savienību, kur Pēteris Stučka (1865–1932) līdz pat savai nāvei ieņēma nozīmīgus valsts amatus. Savukārt pēc Otrā pasaules kara beigām, 1945. gadā, Dora atgriezās Latvijā un dzīvoja Rīgā, Mežaparka rajonā, padomju varas nacionalizētā mājā.
Dora pārdzīvoja visus savus tiešos radiniekus, bet ar savu tēva brāļu un māsu ģimenes locekļiem ne viņa, ne Jānis Rainis nekādus sakarus nekad neuzturēja. Pat savā sarakstē viņi tos nekad nepieminēja, tāpēc nekādas ziņas par viņiem mēs neesam atraduši.
Dora pati pieturējās pie emancipētiem uzskatiem par dzīvi un nekad netiecās sevi apgrūtināt ar ģimenes rūpēm. Stučku ģimenē savu bērnu nebija, un arī audžubērnus viņi neaudzināja. Tāpēc pēc savas vientuļās nāves viņa tika apglabāta Raiņa kapos, blakus sava vecākā brāļa piemineklim. Uz viņas ļoti pieticīgās kapa vietas par valsts līdzekļiem uzstādīta tikko pamanāma granīta plāksnīte ar uzrakstu:
STUČKA-PLIEKŠĀNS
DORA KRISTAPA m.
Dzim. 1870. g. Mir. 1950. g.
Rīga, Raiņa kapi, 2024. gada jūlijs
Rīga, Raiņa kapi, 2024. gada jūlijs
Rīga, Raiņa kapi, 2024. gada jūlijs
02.01.2025.
Skatīt rakstu par Pēteri Stučku
Doras Stučkas apbedījuma vieta
1
No 1892. līdz 1897. gadam studēja Cīrihes un Monpeljē universitāšu medicīnas fakultātēs. Jau tolaik aktīvi interesējās par starptautiskās Internacionāles revolucionārajām idejām.
2
1899. gadā kopā ar vīru un māti dzīvoja Vitebskā. Māte, Darte Pliekšāne, mira 18.04.1899. un ir apglabāta Vitebskā, Vecajos Semjonova kapos, luterāņu daļā. Tur 1991. gadā uzstādīts piemiņas akmens (tēlnieks Vilnis Titāns).
3
Kopš 1918. gada vidus brālis un māsa izlīga. Kopš tā laika J. Rainis vairs nekritizēja P. Stučku.
05.01.2025.
4
Dažos avotos tiek norādīts, ka, studējot Cīrihes un Monpeljē universitātēs, Dora Stučka kļuva par pirmo latviešu sievieti, kura ieguvusi augstāko izglītību ārpus Krievijas impērijas robežām. Mūsuprāt, šī informācija nav pārbaudāma.
Savukārt tas, kas par D. Stučku ir droši zināms, ir fakts, ka viņa bija pirmā latviete, kurai tika piešķirts dzīvoklis Maskavas Kremlī uz mūžu. Tur viņa kopā ar vīru Pēteri Stučku dzīvoja līdz pat viņa nāvei 1932. gadā. (Konkrēta informācija mums nav pieejama, taču iespējams, ka pēc vīra nāves Dora pārcēlās uz dzīvi citur, bet 1945. gadā atgriezās Rīgā).
Lai gan faktiski viņa bija otrā šāda latviete. Par pirmo var uzskatīt Krievijas imperatori Katrīnu I (1684–1727) (Marta Samuilovna Skavronska, pēc vīra Krūze vai, iespējams, Rābe; pēc kristīšanas pareizticībā — Jekaterina Aleksejevna Mihailova), kura dzimusi Marienburgā (tagad Alūksne). Viņa pēc laulībām ar Krievijas imperatoru Pēteri I, ierodoties Maskavā, varēja uzturēties Maskavas Kremlī jebkuru sev nepieciešamo laiku. Tikai Katrīna I nekad nav bijusi Maskavā.
Un jāsaka, ka pēc D. Stučkas biogrāfijas izpētes šis salīdzinājums nemaz nešķiet tik nesamērojams!
03.03.2025.
Atjaunots 28. marts 2026
