Viņš ir viens no populārākajiem mūsdienu Latvijas vēsturiskajiem tēliem, kura dzīvesgājumu detalizēti aprakstījuši daudzi pētnieki. Un tāpēc mums atliek vien apkopot šobrīd brīvpieejā esošo mūs interesējošo informāciju.

J. Čakstes ciltskoku izdodas izsekot jau no 18. gadsimta beigām, kad viņa vectēvs Jānis, dzīvojot Lielsesavas pagasta mājās „Čakstes-Zirņi”, kopā ar savu sievu Līzbeti sāka dēvēties māju vārdā – Jānis un Lība (Līzbete) Zirnis. Kas tulkojumā no latviešu valodas krieviski nozīmē „goroh”.

Tomēr jau J. Čakstes tēvs Krišjānis Zirnis (1827–1864) un viņa jaunākais brālis Brālis Krišjānim (tieši šāds vārds norādīts viņu ciltskokā) nolēma uzvārdu mainīt un šim nolūkam sāka izmantot māju nosaukuma pirmo vārdu, parakstot dokumentus ar uzvārdu „Čakste”.

Mājienu uz šādu putna dabas īpatnību devis dzejnieks V. Majakovskis, kurš 1922. gada maijā viesojās Latvijā, savā dzejolī „Kā strādā demokrātiskā republika” rakstot sekojošo:

Latviju pārvalda Satversmes sapulce.

Satversmes sapulce – vieta, kur runas ir kaislas.

Bet, lai mēles nevirpinātos pārāk bieži,

par priekšsēdētāju ievēlēts – Čakstes kungs.”

Turpmāk mājas „Čakstes-Zirņi” mantoja vecākais no brāļiem, topošais J. Čakstes tēvs. Un, ja ticēt informācijai no interneta, veiksmīgi saimniekojot, 1871. gadā netālu no Staļģenes viņš iegādājās savā īpašumā mājas „Auči” un vēl trīs apkārtējās lauku sētas – „Ramaņus”, „Pudžus” un „Guleniekus”, palielinot savus īpašumus līdz 214 ha un kļūstot par diezgan ievērojamu zemes īpašnieku.

Topošā pirmā prezidenta māte Karolīne Matilde Čakste (dz. Narunovska, 01.02.1835–(28.11.1870 ?)) bija Sesavas pagasta vecākā Anša Narunovska (1795–1848) meita. Bet viņas miesīgais brālis Jēkabs kļuva par topošā Latvijas pirmā prezidenta krusttēvu.

Kā pirmdzimtais Krišjāņa un Karolīnes Čakstu ģimenē piedzima zēns Jānis, taču viņš nomira pirmajā dzīves gadā. Pēc tam pasaulē nāca vecākā no meitām Anna Marija Krontāle (1856–?). Pēc viņas, 14.09.1859. piedzima dēls, kuru, nepievēršot uzmanību sliktajam ticējumam, arī nosauca par Jāni (Jānis Kristaps). Un kā pēdējā, vēl pēc 6 gadiem, piedzima jaunākā meita Hermīne Otīlija Dzintere (1865–?). Par kuru zināms, ka viņa apprecējās ar vienu no kārtējiem Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājiem, kurš šos pienākumus pildīja 1901. gadā, Ernesti Dzinteru.

Turklāt par māsu likteņiem, tāpat kā par Jāņa vecāku likteni, gandrīz nekas nav zināms. Kas, piekritīsiet, ir ļoti dīvaini, ņemot vērā Čakstu ģimenes pieteikto kultūras, izglītības un finansiālo līmeni.

Kā formulē mūsdienu vēsturnieki, J. Čakstes vecāki nolēma mainīt sava dēla likteni un tādēļ centās sniegt viņam labu izglītību. Šim nolūkam sākumā viņi Jānim algoja mājskolotāju. Pēc tam jau Jelgavā, pabeidzis Sv. Annas baznīcas luterāņu draudzes elementārskolu, zēns iestājās pilsētas ģimnāzijā. Un līdz pat tās absolvēšanai 1882. gadā viss viņa izglītības process noritēja vācu valodā.

Taču vienlaikus ģimnāzijā neslikti pasniedza arī krievu valodu, kas ļāva Jānim uzreiz pēc mācību beigām iestāties Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Tur viņš 1886. gadā ieguva tiesībnieka diplomu romiešu tiesībās.

Atgriezies Latvijā, J. Čakste veiksmīgi pievērsās ne tikai profesionālajai, bet arī sabiedriski politiskajai darbībai. Informācija par to ir ļoti detalizēti izklāstīta viņa daudzajos dzīvesgājuma aprakstos. Mēs gan atzīmēsim, ka 1891. gada jūlijā Jānis salaulājās ar Justīni Katrīni Marīju Veseri (28.11.1870–28.04.1954), kura IESPĒJAMS dzimusi paša Jāņa mātes nāves dienā, kas noteikti piesaistīja viņa uzmanību. *((Liela Rīgas tirgotāja, aktīva sabiedriskā darbinieka un viena no Rīgas Latviešu biedrības organizatoriem Frīdriha Vesera (1837, Vecpiebalga – 05.03.1908) meitu. Kurš vēlāk apglabāts Rīgas Lielajos (Vācu) kapos un dzīves laikā acīmredzami piederēja pie ģermāņu etnosa)).

Var atzīmēt, ka saskaņā ar oficiālajiem aprakstiem Jāņa un Justīnes Čakstes ģimene vienmēr bija draudzīga, inteliģenta un diezgan labi nodrošināta. Jānis bija par 11 gadiem vecāks nekā viņa izredzētā, un, spriežot pēc visa, pirms ģimenes izveidošanas bija pamatīgi sagatavojies tik atbildīgam solim. Par to liecina šāds mūsu atklātais fakts viņa dzīvesgājumā:

1895. gada jūnijā Jelgavā norisinājās IV Vispārējie dziesmu svētki, kuru organizēšanā visaktīvāko dalību ņēma arī ilggadējais Jelgavas Latviešu biedrības priekšsēdētājs Jānis Čakste. Un, kā izriet no viņa dzīvesgājuma Vikipēdijā, papildus personīgajai dalībai pasākuma organizēšanā topošā prezidenta ģimene šīm vajadzībām ziedoja 4 000 rubļu. (Vikipēdijā norādīta summa „4 000 zelta rubļu”, kas, visticamāk, ir kļūda, jo zelta rubļi tika ieviesti lietošanā tikai 1895.–1897. gada naudas reformas procesā. Bet arī papīra rubļos summa bija ļoti iespaidīga un pēc 2023. gada kursa atbilda aptuveni 30 000 eiro. Taču, ja informācija Vikipēdijā ir patiesa, tad kopējā ziedojuma summa palielinās līdz 45 000 mūsdienu eiro. Piekrītiet, neslikti 36 gadus vecam lauciniekam ar 9 gadu juridisko praksi, jaunu sievu un diviem mazgadīgiem bērniem. Kurš vēl tikai plāno dzimtas muižas labiekārtošanu augošās ģimenes vajadzībām!

Vēl viena ļoti pamanāma detaļa ir fakts, ka visi 9 bērni nosaukti trīs vārdos, kas pats par sevi ir ne tikai absolūti ģermāņu tradīcija, bet arī raksturīga galvenokārt dižciltīgām muižnieku dzimtām. Turklāt vārdi ne reizi neatkārtojas, kas liecina par ārkārtīgi pārdomātu vecāku rīcību.

Turpmāk, cik mums izdevās izsekot informācijai internetā vietnē „GENI”, J. Čakstes pēcnācēji izveidojušos tradīciju nemainīja un arī precējās ar ģermāņu etnosa pārstāvjiem. Tas viņiem Otrā pasaules kara laikā ļāva izvairīties no jebkādām represijām no vācu varas iestāžu puses, atgūt Padomju varas rekvizēto muižu „Auči”, bet kara beigās praktiski visiem aizbraukt no Latvijas. Izņemot 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto un pēc tam Rīgā atgriezušos Maigas Širones ģimeni un Ringoldu Čaksti, kurš 1959. gadā kļuva par Jelgavas pilsētas padomes deputātu, bet 1963. gadā – par LPSR Nopelniem bagāto ārstu.

Un, protams, vācu okupācijas laikā Rīgas Universitātē pasniegušā profesora Konstantīna Čakstes, kurš kļuva par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas memoranda izveides iniciatoru. Par to gestapo arestētā un 1945. gada februārī mirušā, pārvietojot kājām no koncentrācijas nometnes 'Štuthofa' uz koncentrācijas nometni 'Lauenburga' Polijas teritorijā.

Tāpat memorandu parakstīja vairāki Čakstes ģimenes locekļi un viņu radinieki, taču nekāda nopietna reakcija no vācu varas iestāžu puses viņu virzienā nesekoja. Un kā ilustrāciju var minēt vēl viena pirmā prezidenta dēla – Mintauta Frīdriha Andreja Čakstes (1893–1962) – dzīvesgājumu. Kurš, ieguvis juridisko izglītību Maskavas Universitātē, pēc tam pabeidza artilērijas skolu un kļuva par krievu armijas virsnieku. Bet, 1930. gados Latvijā izveidojis jurista karjeru, sadarbojās ar republiku okupējušajiem vācu iebrucējiem, strādājot par Ģenerāldepartamenta tieslietu jautājumu padomnieku. Arī viņu gestapo arestēja 'memoranda' lietā, taču jau 1944. gadā atbrīvoja, pēc kā viņš uzreiz un oficiāli emigrēja uz Zviedriju. Kur turpināja strādāt Latvijas Centrālajā padomē un nodarboties ar zinātnisko un pasniedzēja darbību Stokholmas Universitātē.

Publiskajā telpā Latvijas pirmā prezidenta biogrāfija tiek pasniegta ne gluži detalizēti, bet drīzāk politiski izsvērti. Tās nianses ir pētījuši daudzi gan oficiāli angažēti pētnieki, gan diametrāli pretēji noskaņoti kritiķi. Un no publicētā īpaši paliek atmiņā divi momenti.

Pirmkārt, tas ir pats fakts par J. Čakstes ievēlēšanu 1918. gada 17. novembrī par Latvijas Pagaidu padomes prezidija priekšsēdētāju kongresā Rīgā. Kurā viņš personīgi pat nepiedalījās, tajā laikā atrodoties savā saimniecībā 'Auči', kur bija ieradies no Tartu 6 dienas pirms aprakstītajiem notikumiem. Un uzreiz pēc ievēlēšanas ar telegrammu tika aicināts nākamajā dienā uz Rīgu, lai piedalītos Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanā. Tomēr arī uz vēsturisko deklarācijas pasludināšanas brīdi J. Čakste neieradās, vēlāk savu prombūtni skaidrojot ar sliktu pasta darbību. Bet dokumentu Pagaidu padomes vārdā nolasīja topošais otrais Latvijas prezidents Gustavs Zemgals (12.08.1871–06.01.1939).

Turklāt no ļaunām mēlēm nākas dzirdēt, ka šis nepatīkamais atgadījums noticis politisko nesaskaņu dēļ starp Pagaidu Nacionālo padomi un Demokrātisko spēku bloku. Turklāt arī visi pārējie nopietnie kandidāti atsauca savas kandidatūras, saprotot, kādas milzīgas problēmas un pat briesmas šāda ievēlēšana viņiem personīgi varētu nest. Un esot tieši tāpēc arī nolēmuši šādā veidā 'paslēpties' aiz Jelgavas aktīvista muguras, atdodot viņam šo amatu bez jebkādas cīņas.

Un, otrkārt, tas ir viņa apbedījuma panteons. Vai, precīzāk, tā noformējumā izmantotā stilistika. Un šeit mēs vēlamies apstāties sīkāk.

Jānis Čakste mira Rīgā, prezidenta dzīvoklī, kas tolaik atradās Rīgas pilī. Un tas notika akūtas slimības rezultātā, ar kuru prezidents nesekmīgi cīnījās vairāk nekā mēnesi.

Jau nākamajā dienā Jelgavā, ar tiešu Jelgavas Latviešu biedrības līdzdalību, tika izveidots fonds, kura galvenais mērķis bija J. Čakstes piemiņas iemūžināšana. Un jau ar vistiešāko šī fonda līdzdalību 1930. gadā Jelgavā tika atklāts bronzas piemineklis J. Čakstem. Uzstādīts uz augsta, ar granītu apšūta betona pjedestāla pilsētas ģimnāzijas ēkas priekšā, kur kādreiz J. Čakste mācījās.

Par monumenta autoru kļuva Latvijā ļoti pazīstamais tēlnieks Kārlis Jansons (23.04.1896–16.06.1986). Un, pēc gan parasto skatītāju, gan profesionālu mākslas zinātnieku atsauksmēm, monuments pilnībā atbilda tā laika priekšstatiem par pirmā prezidenta personīgo ieguldījumu Latvijas valsts vēsturē.

Pēc tam fonda dalībnieki pievērsa uzmanību galvaspilsētai, precīzāk, J. Čakstes apbedījuma vietai, kurai jau patiešām steidzami vajadzēja piešķirt pieklājīgu un koptu izskatu. Īpaši pēc vairākiem pašnāvību gadījumiem un vietējo autobraucēju vidū radušās tradīcijas rīkot sacīkstes ar saviem transportlīdzekļiem tiešā pirmā prezidenta kapa tuvumā.

Uzņemoties iniciatīvu, fonds bez jebkāda konkursa vērsās pēc pakalpojumiem pie K. Jansona. Un, lai gan tēlniekam šī bija jau otrā pievēršanās šai tēmai, neskatoties uz visiem autora nopelniem un tiesībām uz sava lolojuma māksliniecisko noformējumu, savos lēmumos viņš nebija brīvs. Panteona idejiskā koncepcija nekad nemainījās – patiess latvietis, inteliģents, intelektuālis, nācis no latviešu tautas, patriots, visu latvijiešu prezidents, labākais no labākajiem... Un tātad zīmēm un simboliem, kas, kā zināms, valda pār pasauli, bija jābūt atbilstošiem. Bet, no otras puses, bija pagājuši vēl tikai 10 gadi kopš K. Barona (31.10.1835–08.03.1923) nāves, viena no nozīmīgākajiem jaunlatviešu kustības pārstāvjiem, kura darbība arī ļāva oficiāli paziņot visai pasaulei par jaunas, Latvijas NĀCIJAS dzimšanu. Turklāt tieši 'Latvijas', nevis 'latviešu', kā to jau toreiz bez ierunām daudzi mēģināja saukt. Un, acīmredzot, tēlniekam tika izvirzīts uzdevums vizuāli atbalstīt tieši šādu latviešu tautas vēstures traktējumu.

Uztvēra K. Jansons šādas vēsturiskas nianses vai nē, bet būvniecības sākums datējams ar 1933. gada 17. jūniju. Un pēc daudzām projekta izmaiņām uz panteona sienām viņa autorībā parādījās kāda stilizēta 'senlatviešu karavīra' un ne mazāk stilizētas 'tautasmeitas' bareljefu attēli. Un lūk, šeit rodas jautājumi.

Mēs sākām savu pētījumu ar detalizētu dažu J. Čakstes biogrāfijas momentu aprakstu, kas uzskatāmi pierāda, ka ne viņam, ne kādiem citiem viņa radiniekiem, ne vēl jo vairāk viņa pēcnācējiem nav pilnīgi nekādas saistības ar latviešu etnosu. Viņi visi bija un ir cēlušies no ģermāņu etnosa un savās dzīvēs ne reizi vien šo piederību ir apliecinājuši.

Jā, viņi sevi pieskaitīja pie Latvijas NĀCIJAS, bet ģermāņu etnosu un baltu TAUTU mijiedarbības vēsture noritēja pēc pilnīgi atšķirīgiem scenārijiem, lai gan vienā laikā un vienā vietā. Galu galā baltu karavīri gadsimtiem ilgi NOGALINĀJA ģermāņu karavīrus, aizstāvot savu neatkarību un brīvību. Savukārt ģermāņu karavīri gadsimtiem ilgi fiziski IZNĪCINĀJA visus vietējos pamatiedzīvotājus, kuri nevēlējās viņiem verdziski pakļauties. Piekrītiet, tas nepavisam nav viens un tas pats.

Vēsturisko faktu sajaukšanu, mēģinot radīt kādu vienotu „vēsturi”, nacionāli orientēti vēsturnieki un sociologi uzskata par ceļu uz vienotas politiskās NĀCIJAS izveidi. Savukārt citi šādas darbības sauc par atklātu mēģinājumu viltot vēsturi, minot salīdzinājumu ar ASV pirmā prezidenta Džordža Vašingtona apbedījuma memoriālu, kur nevienam neienāca prātā izmantot tēmu par Amerikas indiāņu dalību neatkarīgas valsts un Amerikas politiskās nācijas veidošanā kopumā.

Atkārtosim, ka šī raksta tapšanas brīdī mums nav nekādas informācijas par tēlnieka K. Jansona reālo ieguldījumu māksliniecisko līdzekļu un simbolu izvēlē, kas izmantoti J. Čakstes panteona izveidē. Bet faktiski tieši viņš tiek uzskatīts par pieminekļa autoru, nevis tie daudzie anonīmie cilvēki no Latvijas pirmā prezidenta piemiņas iemūžināšanas fonda, kuri bez jebkāda konkursa uzticēja viņam panteona izveidi, kas tika atklāts publiskai apskatei 1935. gada 14. septembrī.

Panteons kļuva par visa Rīgas I un II Meža kapu kompleksa arhitektonisko un semantisko dominanti. To neapšaubāmi lielā mērā veicināja tēlnieka mākslinieciskais redzējums un talants, kurš radīja ļoti iespaidīga izskata paša pieminekļa frontona sienu un daudzus granīta pakāpienus no zāģētiem Daugavgrīvas laukakmeņiem.

Savukārt karavīra un sērojošās sievietes bareljefi, kas izgatavoti no sārtā granīta, tāpat kā centrālā gaišpelēkā vertikāle kopā ar Čakstes galvas bareljefu, ir karjera materiāls, kas atvests no Somijas.

Abi meistara darbi – gan Jelgavas, gan Rīgas – saņēma daudzas sajūsminātas atsauksmes gan no valsts vadītāju, gan visparastāko skatītāju puses. Bet, ja Rīgas panteons kļuva par šobrīd prestižākās valsts kapsētas atpazīstamu vizītkarti, tad Jelgavas skulptūru Padomju vara pavēlēja demontēt un pārvest uz Rīgu, kur tās pēdas arī pazūd. Un, kā notikušo vērtē vēsturnieki, visticamāk, tā tika pārkausēta...

ČAKSTES ĢIMENES LEĢENDAS