Līdz Otrajam pasaules karam pilsētas kapsētās — tagadējā Alunāna un Dzelzceļa parkā, kā arī bijušās krievu valodas vidusskolas Nr. 3 stadionā, kur tagad atrodas latviešu valodas Centrālā sākumskola Nr. 3 — bija arī kriptas. Taču pēc šo kapsētu likvidēšanas abas pilsētā saglabājušās kriptas palika Bērzu kapsētā, un viena no tām mūsdienās tiek izmantota kā kapela.

Ieskatieties vērīgāk:

• ēkai ir masīvas durvis, taču tai nav neviena loga;
• uz frontona atrodas daļēji saglabājušies uzraksti, kas veidoti no uzliktiem metāla burtiem;
• ap kriptu ir kalts metāla žogs;
• žoga norobežotajā teritorijā atrodas arī citu dzimtas locekļu apbedījumi;
• ap žogu atrodas mazāk dižciltīgu un turīgu kaimiņu kapi.

Šīs kriptas vēsture ir šāda. 1796. gadā Prūsijas virsnieks Vilhelms Karls Heinrihs fon der Ēsts, dēvēts par Drīzenu (Wilhelm Karl Heinrich von der Oest genant Driesen, 1746–1827), iestājās Krievijas Impērijas armijas dienestā. Viņš no Silēzijas, kas atrodas mūsdienu Polijas rietumos, bija pārcēlies uz dzīvi Kurzemes guberņā. Līdz tam viņš bija ne tikai precējies, bet viņam jau bija arī pieci bērni, tādēļ viņam ļoti trūka līdzekļu.

Viņš bija gara auguma, izskatīgs, izglītots, dižciltīgs un asprātīgs, tāpēc drīz vien tika pamanīts Viņa Imperatoriskās Majestātes galmā. Turklāt viņš ieradās ar bijušās Kurzemes hercogienes Dorotejas, pēdējā Kurzemes hercoga Pētera Bīrona sievas, rekomendācijas vēstuli.

Iemantojis Pāvila I labvēlību par dienestu Imperatora galmā un pēc gada atgriezies pie ģimenes Kurzemē, Prūsijas barons saņēma mūža īpašumā divus muižas īpašumus Mītavas apkārtnē, kas vēlāk tika pārdēvēti par Paulsgnādi un Zorgenfreiju — attiecīgi “Pāvila dāvana” un “Brīvs no rūpēm”. Pirmā īpašuma teritorijā atrodas arī tagadējā Jelgavas Bērzu kapsēta.

1803. gadā nomira barona sieva, baronese Henriete Albertīne Bellen dorfa (1760–1803), un viņas pīšļi tika apbedīti īpaši šim nolūkam uzceltā dzimtas kapenē, kas par godu mirušajai dāmai tika nosaukta par Henrietenrūi.

Vienlaikus ar kriptu un tādā pašā stilā tika uzcelts arī kapsētas zvanu tornis. Šāda veida akmens celtne ar lancetisku gotisku jumtu, kas pildīja līdzīgu funkciju, bija retums pat tā laika pilsētu kapsētās. Turklāt tās rašanās laikā tagadējā Bērzu kapsēta atradās tālu aiz pilsētas robežām. Tiesa, pilsēta agrāk bija galvaspilsēta, bet tolaik — guberņas centrs. Šajā kapsētā tika apbedīta imperatora favorīta sieva, kura pavisam nesen, no 1798. līdz 1800. gadam, bija Kurzemes civilgubernatora dzīvesbiedre.

Kapsētas plānojums jau sākotnēji bija veidots tā, ka visas pompozās apbedījumu vietas bija jāizvieto ap majestātisku kapenēm. Un pēc gadsimta tieši tā arī izrādījās. Muiža 1813. gadā tika pārdota baronam Rekem; nomira un kopā ar sievu tika apbedīts pats Krievijas dzimtas atzara dibinātājs barons fon der Osten-Drīzens; pāri bija pārņēmuši divi pasaules kari. Taču pārsteidzoši vieglā un vienlaikus majestātiskā celtne joprojām paceļas Jelgavas vecās Bērzu kapsētas daļas centrā, pildot tai pilnīgi neraksturīgas sabiedriskās kapsētas kapličas funkcijas. Desmitgadēs pēc Otrā pasaules kara šajā kapličā notikušas tūkstošiem sēru ceremoniju, un rodas likumsakarīgs jautājums — kur šādā gadījumā atrodas barona un baroneses fon der Drīzenu mirstīgās atliekas?

Krievijas tīmekļvietnēs atrodama informācija par baronu fon der Osten-Drīzenu dzimtas panteonu Sanktpēterburgas Volkovas luterāņu kapsētā Krievijā. Panteons dibināts 19. gadsimta pirmās puses sākumā, un uz divus metrus augstā bronzas pieminekļa postamenta, kurā attēlots Jēzus Kristus, iegravēta informācija, ka dinastijas ciltstēvi apbedīti kapenē kapsētā Paulsgnāde netālu no Mītavas Kurzemē. Arī pēc biedrības „Pēterburgas memoriāls” datiem barona un baroneses fon der Osten-Drīzenu mirstīgās atliekas uz Sanktpēterburgu nav pārvestas. Kur tad tās meklēt?

Galvenā versija ir šāda. Tā kā abas baronu muižas tika pārdotas parādu dēļ, barona Drīzena pēctečiem vairs nebija iemesla saistīt savu likteni ar Mītavu.

Kārļa Drīzena vecākais dēls, Preobraženskas pulka Leibgvardes pulkvedis un komandieris Jegors Vasiļjevičs (Georgs Vilhelms) Drīzens /1780–1812/, slimības dēļ nepiedalījās karā pret Napoleonu. Viņš nomira drīz pēc Borodinas kaujas — 1812. gada 13. septembrī. Apbedīts Sanktpēterburgā, Volkovas luterāņu kapsētā.

Otrais dēls — Fjodors Vasiļjevičs (Frīdrihs Vilhelms), Borodinas kaujas varonis, kājnieku ģenerālis. Viņa portrets atrodas ģenerāļu galerijā, kurā aplūkojami Napoleona kara dalībnieki, Sanktpēterburgas Ziemas pilī. Viņš bija divreiz precējies un izaudzināja 12 bērnus. Militārajā dienestā viņš atradās līdz pat savai nāves dienai — 1851. gada 30. septembrim —, veltot dzīves darbam vairāk nekā 50 gadu. No 1826. gada (pēc citiem avotiem — no 1828. gada) līdz 1839. gada sākumam viņš pildīja Rīgas komandanta pienākumus. Par priekšzīmīgu dienestu imperators viņu personīgi apbalvoja piecas reizes. Pēc dienesta paaugstinājuma viņš kopā ar visu ģimeni pārcēlās uz dzīvi Sanktpēterburgā.

Trešā dēla, arī Fjodora (Kārlis Frīdrihs Leopolds), kurš tāpat bija militārists, liktenis ir maz zināms /1789–pēc 1811. gada/.

Jaunākais dēls Vasilijs Vasiļjevičs (Heinrihs Alberts Vilhelms). Dzimis 1789. gadā, aktīvi piedalījies 1812. gada karā. Viņš cīnījās pie Borodinas un kopā ar krievu karaspēku iegāja Parīzē. Sasniedza ģenerālleitnanta pakāpi, devās pensijā, apprecējās un apmetās uz dzīvi savas sievas muižā bijušajā Kijevas guberņā. Nomira 1845. gadā.

Meita Anna (1791–1867) apprecējās, aizbrauca uz Sanktpēterburgu un vairs neatgriezās. Apbedīta Krievijas ziemeļu galvaspilsētas Aleksandra Ņevska lavrā.

Nekādi nevaru iedomāties situāciju, kurā tik turīgi, izglītoti, dzīvē nodrošināti un dzīves pieredzes bagātināti dižciltīgi kungi, kuru dzimtas ģerbonī lasāms devīze „Par tēvzemi un godu — viss!”, būtu atstājuši savu vecāku kapus likteņa varā.

Tātad pastāv iespēja, ka kāds no viņiem pirms galīgās aizbraukšanas no mūsu novada bija iekārtojis savu vecāku apbedījuma vietas norobežotajā Henrietenrūes kapenes teritorijā tā, lai pasargātu tās no neizbēgamas apgānīšanas.

Un, spriežot pēc notikumu loģikas, šādu risinājumu vislabāk varēja īstenot Fjodors Vasiļjevičs Drīzens, kurš bija Rīgas komandants.

Ar kaltu dzelzs žogu norobežotajā kapenes teritorijā saglabājušās vismaz piecu apbedījumu pēdas, taču ticama informācija ir tikai par trim no tiem. Kā liecina uz viena no saglabājušos akmens krustu pamatnes novietotās marmora plāksnītes uzraksts, šeit bija apbedīta Helene Baronin Krudener / geb. Baronesse Driessen / 1826–1907 / — kājnieku ģenerāļa Fjodora Vasiļjeviča fon der Osten-Drīzena meita. Viņš bija izcēlies kaujās pie Austerlicas, Smoļenskas un Borodinas.

Ir pamanāms, ka pēc Otrā pasaules kara, pārveidojot kapenes par sabiedrisko kapelu, tika mēģināts iznīcināt dažus dekoratīvos elementus un esošos apbedījumus.

Un, piemēram, no pašas ēkas tika izlauzti kādu uzrakstu metāla burti. Tomēr ir zināms, ka uz frontona bija plašs uzraksts vācu valodā, bet ziemeļu pusē uzraksts bija veltīts tieši mirušajai baronesei un tulkojumā no vācu valodas nozīmēja: „Henriete Albertīne baronese fon der Osten-Drīzena, dzimusi 1760. gada 25. martā, mirusi 1803. gada 31. decembrī.” Aizmugures, austrumu pusē, lai cik neparasti tas arī neizskatītos, uzraksts bija latviešu valodā: „Mahte Tu biyi mums Wisseem, nu Bahriņi raudam pehz Tewis”, kas nozīmē: „Māte tu biji mums visiem, nu bāriņi raudam pēc tevis.” Savukārt dienvidu pusē, kur pašlaik saglabājušies burtiski tikai daži burti, teksts bija šāds: „Was wir waren, fuhlten wir in deinen Armen, was du warst, erst hier am Grabe”.

Turklāt latviešu valodā veidotā uzraksta neparastums slēpjas tajā, ka mūsu aprakstītie notikumi risinājās laikā, kad šajās teritorijās vēl nesatricināmi valdīja dzimtbūšana — laikā, kad ģermāņu izcelsmes dižciltīgie kungi dzimtcilvēku, seno pamatiedzīvotāju pēctečus, par cilvēkiem neuzskatīja un vērsās pie viņiem, izmantojot vienīgi epitetu „lops”, tas ir, „darba lopi, plebeji”. Arī paši Drīzenu ģimenes pārstāvji, visticamāk, latviešu valodu nebija apguvuši. Tāpēc atliek pieņemt, ka šis uzraksts uz kapenēm parādījās krietni vēlāk, iespējams, kā savdabīgs „amulets” pret ļaunatminīgiem, nacionāli noskaņotiem vandāļiem...

Paši pieminekļi acīmredzot tika iznīcināti ar rokām, tomēr pjedestālu kvalitatīvā uzstādīšana neļāva tos izraut no pamatiem. Nācās aprobežoties ar pašu krustu iznīcināšanu, tādēļ pēc saglabājušajām kapu pieminekļu detaļām var spriest par apbedījumu izvietojumu. Lūk, pa kreisi no ieejas kapenēs blakus cits citam atrodas praktiski vienādi granīta pjedestāli akmens krustiem, kas darināti no zviedru kaļķakmens. Vienīgi mulsināja neliela atšķirība materiāla biezumā, no kura krusti bija izgatavoti. Un tad, šķiet, laime! Vietnē „Zudusī Latvija” publicēta fotogrāfija no bērēm, kas 1938. gadā notika tiešā fon Drīzenu kapenes tuvumā. Šajā fotogrāfijā aiz sērojošo mugurām labi redzami divi AUGSTUMA UN STILA ZIŅĀ IDENTISKI krusti. Tātad tie izgatavoti un uzstādīti VIENLAIKUS un, šķiet, uz viena pamata. Tātad iespējams, ka masīvākais krusts uzstādīts vīrietim, bet plānākais — sievietei. Sākumā šķita, ka tas arī ir meklētais risinājums.

Taču vēlāk noskaidrojās, ka šajā vietā bija apbedīti nevis baroni fon Drīzeni, bet gan muižas „Paulsgnāde” nākamie īpašnieki — baroni Reke (vācu: Recke). Un, visticamāk, barons Kārlis Reke (1817.06.11.–1901.11.20.) un barons Kārlis Tīss (1853.11.05.–1908.12.02.). Iespējams, tēvs un dēls. Arī pašas kapenes 20. gadsimta sākumā visbiežāk dēvēja par baronu Reke kapenēm.

Henriete fon der Osten-Drīzena nomira 1803. gadā, bet viņas dzīvesbiedrs mira 1827. gadā. Ja viņu pīšļi tika apbedīti kapenes teritorijā, tas notika pirms 1839. gada, kad Fjodors Vasiļjevičs Drīzens kopā ar visiem saviem mājiniekiem uz visiem laikiem pameta Kurzemi.

Pamazām kļuva skaidrs, ka līdz tam brīdim šeit bija jābūt veiktam vēl vismaz vienam apbedījumam: 1826. gadā dzemdību laikā nomira Fjodora Vasiļjeviča pirmā sieva — baronese Anna Rosīna fon der Osten-Drīzena (dzimusi fon Eikena), angļu transkripcijā — Marija Aikena. Ir zināms, ka, ārstējot kara ievainojumus Anglijā, Fjodors Vasiļjevičs Drīzens apprecēja 15 gadus vecu meiteni no trūcīgas, taču dižciltīgas dzimtas. Ģenerālmajoram fon Drīzenam tolaik jau bija 32 gadi, un viņš nolēma nodibināt ģimeni.

Nelaime notika Rēvelē, tagadējā Tallinā, kur tolaik dienēja barons Drīzens. Turklāt viņš jau gandrīz noteikti zināja par gaidāmo iecelšanu Rīgā. Būtu pilnīgi loģiski izmantot jau sen uzceltās dzimtas kapenes Mītavā (tagadējā Jelgavā), kas no Rīgas atradās tikai 50 verstu attālumā.

Jaundzimusī meitenīte izdzīvoja, un viņai bija lemts nodzīvot ļoti garu — 81 gadu ilgu — mūžu. Tā bija tā pati Helene, dzimusi fon Drīzena, kura 1907. gadā nomira Sanktpēterburgā. Piekrītiet, ka ir pilnīgi iespējams iztēloties šādu pēdējo gribu jau sen vientuļai, padzīvojušai sievietei — dusēt blakus mātei, kura nomira viņas dzimšanas laikā.

Bija vēl divi iemesli, kādēļ Marijai Aikenai vajadzēja būt apbedītai Mītavā. Pirmkārt, Sanktpēterburgā, Volkovas luterāņu kapsētā, ir zināma Helēnes fon Krū teneras vīra Eduarda Voldemāra fon Krīdenera apbedījuma vieta. Internetā iespējams apskatīt viņa kapa marmora plāksnes fotogrāfiju. Sievu vajadzēja apbedīt blakus. Taču, ja tas nenotika, tam bija jābūt ārkārtīgi respektējamam iemeslam.

Otrkārt, Drīzenu dzimtā jau bija bijis līdzīgs gadījums: 1807. gadā, dēlam piedzimstot, nomira vecākā pēcteča Karla fon der Osten-Drīzena — Jegora Vasiļjeviča — pirmā sieva. Tieši viņas apbedījums lika pamatus lielajam dzimtas panteonam Sanktpēterburgas Volkovas luterāņu kapsētā. Savukārt 1862. gadā blakus mātei tika apbedīts viņas nāves dienā dzimušais dēls — Gustavs Ādolfs fon der Osten-Drīzens. Iespējams, arī fon Drīzenu dzimtā pastāvēja līdzīga tradīcija.

Taču pēc tam — un pilnīgi nejauši — notika kaut kas neticams. Tūkstoš reižu ejot garām kriptai „Henrietenrūe”, es pievērsu uzmanību nelielam senas, no balta zviedru kaļķakmens darinātas kapavietas plāksnes atlūzumam, kas vienkārši gulēja zemē, nedaudz nost no taciņas. Uz šī akmens vienā pusē skaidri saskatāmi trīs angļu vārdi: Consul / Aiken / born, bet otrā pusē vārds greatest un fragments ...remain... Un vēl saka, ka pasaulē brīnumu neesot!

Papildus tik negaidītam minējuma par pirmās Fjodora Vasiļjeviča sievas apbedījuma vietu apstiprinājumam pārsteidza arī Marijas Aikenais kapavietas plāksnes gravējuma veids: lai gan plāksnes kopējais biezums ir 70 mm, gravējums izveidots abās tās pusēs.

Tātad plāksni vajadzēja kaut kur ievietot, gluži kā stiklu rāmī. Taču līdzīga veida kapu pieminekļus tajā laikā man vēl nebija gadījies redzēt. Lai gan vēlāk arī tas kļuva izskaidrojams: šāda veida stēlas tika uzstādītas uz zemiem akmens postamentiem, kuru augšdaļā tika izkalta atbilstoša izmēra grope, kurā stēlu ievietoja vertikāli. Šādā stāvoklī to nostiprināja ar kaļķakmens javu. Tas bija solīdi, izturīgi un nebija dārgi.

Un, iespējams, pēdējais. No dažādiem avotiem izrietēja, ka 1812. gada kara varonis, Borodinas kaujas dalībnieks, ģenerālis Fjodors Vasiļjevičs fon der Osten-Drīzens miris vai nu Rīgā, vai Sanktpēterburgā. Taču viņa apbedījuma vieta nav zināma. Viņš nesekoja sava vecākā brāļa piemēram un neizveidoja Ziemeļu Palmīrā apbedījumu panteonu saviem pēcnācējiem, lai gan viņam bija 12 bērni un divas sievas. Viņa meita, nomirdama Sanktpēterburgā, novēlēja sevi apbedīt Mītavā. Šeit apbedīti viņa vecāki, par kuru apbedījuma vietu rūpējās tieši viņš.

Šeit apbedīta — un mēs uzskatām šo faktu par pierādītu — viņa pirmā un pēc izcelsmes dižciltīgā sieva. Par otro sievu bija zināms tikai tas, ka viņu sauca Fannija Rozālija Štrobindere un ka viņa ģenerālim dzemdējusi septiņus bērnus. Pat viņas dzīves gadi nebija zināmi, kas jau liecina par apkārtējo attieksmi pret viņu. No agrāk uzstādītajiem kapu pieminekļiem norobežotajā teritorijā esošajā kapličā bija trīs akmens krusti, viens metāla krusts un vertikāli novietots, obeliskam līdzīgs piemineklis.

Un, ja spriežam šādā veidā, uzmanību pievērš solīds akmens cokols, kas atrodas pa labi no ieejas kapličā. Tas ir rupji, tomēr no visām pusēm apstrādāts, tam ir neparasta noapaļota forma, un, visticamāk, tas izgatavots no melnas krāsas laukakmens. Cokols kalpoja par postamentu visai masīvam metāla krustam, kas izgatavots no materiāla ar izmēriem 230 mm / 30 mm un uzstādīts pavisam netālu no ieejas kapličā.

Ja ievēro akmens postamenta materiāla un paša krusta proporcijas, tad šāda izstrādājuma augstumam vajadzētu būt vismaz 180 cm. Pieskaitot 80 cm augsto cokolu, kopējais augstums pietuvotos 250 cm. Domājams, ka pateicīgie pēcnācēji savam tēvam varēja uzstādīt šādu solīdu kapakmeni...

Taču pieņēmums palika tikai pieņēmums. Līdz brīdim, kad Jelgavas vēsturnieks un novadpētnieks Edgars Umbraško iesniedza pierādījumus šai mūsu nojautai un publicēja viņa atrasto laikraksta nekrologu par Fjodoru Vasiļjeviču Drīzenu, kurā teikts, ka viņa pelni pārvesti no Sanktpēterburgas uz Rīgu, bet pēc tam uz Paulsgnādi, lai tos apbedītu dzimtas kapličā.

Turklāt E. Umbraško iesniedza materiālus no 1930. gadā izdotā informatīvā krājuma, kurā sniegtas ziņas par Kurzemes muižniekiem, kas apbedīti Mītavas un Goldingenas kapsētās — mūsdienu Jelgavas un Kuldīgas kapsētās. No tā izrietēja, ka fon der Osten-Drīzenu kapličas teritorijā bez barona un baroneses, dzimtas pamatlicējiem, ļoti iespējams, atrodas arī šādi apbedījumi:

Marija (dzimusi Aikena / 1801. gada 9. janvāris–1826. gada 19. jūlijs);

Elizabete, jaunava (1817. gada 11. septembris–1832. gada 26. janvāris);

Doroteja Krīdenere (dzimusi Drīzena / 1787. gada 12. decembris–1840. gada 6. aprīlis);

Frīdrihs Vilhelms (Fjodors Vasiļjevičs) fon der Osten-Drīzens (1781. gada 19. augusts–1851. gada 30. septembris);

Barons Aleksandrs Magnuss Krīdeners (1781. gada 20. augusts–1857. gada 12. septembris), baroneses Dorotejas vīrs;

Fannija Rozālija Anna (dzimusi Štrobindere / 1812. gada 2. jūnijs–1877. gada 10. marts);

Aleksandrīna, jaunava (1845. gada 10. decembris–1891. gada 8. decembris);

Helēne Krīdenere (dzimusi Drīzena / 1826. gada 19. jūlijs–1907. gada 27. decembris).

Aleksandra un Dorotejas fon Krīdeners dēls bija tas pats barons Eduards Voldemārs Krīdeners (1820–1867), kurš bija Helēnes Krīdenes vīrs, viņas brālēns un apbedīts Volkovas kapsētā Sanktpēterburgā.

Fon der Osten-Drīzenu dzimta bija saistīta ar Mītavu veselus 30 gadus. Mūsu pilsēta viņiem kļuva par sava veida starpposmu no viņu iepriekšējās — prūšu — vēstures uz jauno — Krievijas — vēsturi. Taču šīs dzimtas saknes, šķiet, uz visiem laikiem palikušas šeit, mūsdienu Jelgavas pilsētas kapsētā, vietā ar poētisku nosaukumu “Henrietes miers”.

Raksti plašsaziņas līdzekļos (noklikšķiniet)

Fon der Osten-Drīzenu dzimta - lasīt vairāk

Drīzens, Kārlis Vilhelms Karlovičs - lasīt vairāk

Jelgava. Kārļa Sūnas bēres Bērzu kapos - lasīt vairāk

Uborsku dzimtas saknes - lasīt vairāk

Volkovas luterāņu kapsēta - lasīt vairāk

Volkovas luterāņu kapsēta - lasīt vairāk

Jelgavas piemineklis diviem monarhiem - lasīt vairāk

Jelgavas vēsture - lasīt vairāk