Baronu fon Vulfu dzimta ir zināma kopš XVIII gs. sākuma, kad 1704. gadā ar Zviedrijas karaļa Kārļa XII pavēli dzimtas pamatlicējs Johans Vulfs (1663-1748) tika paaugstināts Livonijas muižnieku kārtā.

Līdz mūsdienām saglabājušās ziņas, ka Gaujeni kļuva par Vulfu dzimtas īpašumu 1818. gadā. Muižas apbūves kompleksu sāka celt 1830. gadā pie pirmā īpašnieka barona Ādolfa Heinriha fon Vulfa (1765-1843, lat. Ādolfs Heinrihs fon Vulfs / vācu Adolf Heinrih Baron von Wulf). Tēva mantoto īpašumu pārņēmušais Jūliuss Voldemārs fon Vulfs (1809-1872, lat. Jūliuss Voldemārs fon Vulfs / vācu Julius Woldemar Baron von Wulf) būvniecību pabeidza 1848.-1850. gadā. Savukārt pēdējā īpašnieka - Voldemāra fon Vulfa (1866-1924, lat. Voldemārs fon Vulfs / vācu Woldemar Baron von Wulf) - rokās muiža nonāca 1872. gadā.

1920. gadā zemes reformas rezultātā pils un tai piegulošās ēkas tika rekvizētas valsts labā un līdz pat šai dienai tiek izmantotas sabiedriskām vajadzībām. Tāpēc daudz kas ir nopostīts un zudis. Un starp neatgriezeniskajiem zaudējumiem ir arī fon Vulfu dzimtas kapliča, kas uzcelta 1872. gadā pēc Jūliusa fon Vulfa atraitnes Šarlotes fon Vulfas rīkojuma; Jūliuss bija gājis bojā medībās, kas notika pie Vīsbādenes Prūsijā. Viņa balzamēto ķermeni nogādāja dzimtas muižā un 1872. gada 7. septembrī novietoja īpaši uzceltā un šim gadījumam iesvētītā mauzolejā. (Bet tagad raksta sastādītāju komentārs. Visa informācija par kapličas būvniecību ir ņemta no interneta. Taču, apsekojot būves atliekas, īpaši to daļu, kur atrodas kripta, mums radās lielas šaubas par tās patiesumu. Un par loģiskāko notikumu gaitas variantu mēs uzskatām mauzoleja celtniecību 3 vai pat 4 gadu laikā. Turklāt vēl bija vajadzīga projekta sagatavošana, kalto un koka interjera detaļu izgatavošana un pašas būvvietas sagatavošana. Tāpēc visdrīzāk būvniecība noritēja paša Jūliusa fon Vulfa vadībā, bet darbu pabeigšanu, iespējams, pārraudzīja viņa sieva. Lai gan, ņemot vērā divu dēlu-mantinieku esamību, tas ir visai maz ticams. Vienīgi tad, ja viņi bija prom un būvdarbu vadītājs formāli pakļāvās bijušā muižas īpašnieka atraitnei, kurai tobrīd bija 45 gadi.)

Pēc 32 gadiem turpat apglabāja arī pašu Šarloti (1827-1904, lat. Šarlote fon Vulfa / vācu Charlotte von Wulf, dzim. fon Reiterna, gleznotāja Gerharda fon Reiterna jaunāko meitu). Iespējams, ir vērts pieminēt, ka caur Šarloti (Lotti) fon Vulfi bija asinsradniecībā ar slaveno dzejnieku V. A. Žukovski (1783-1852), daudziem Krievijas militārās un valsts pārvaldes pārstāvjiem un pat ar mūsu aprakstīto notikumu laikā amatā esošo (1862.-1878. gadā) Krievijas Impērijas finanšu ministru un nākamo (1881.-1887. gadā) Krievijas Impērijas Ministru komitejas priekšsēdētāju grāfu M. H. Reiternu (1820-1890). Viņš bija viņas brālēns.

Pēc saglabājušajām sklepja sienām un interjera detaļām ir skaidrs, ka tā bija četrstūraina, ar kupolu vainagota ēka, kuras ieeja bija orientēta uz aptuveni kilometra attālumā esošo Gaujienas pili. Pats sklepis bija iecerēts kā pils kompleksa sastāvdaļa un ar muižu bija savienots ar taisnu kā bulta ceļu, pa kuru pilnīgi varēja izbraukt zirga pajūgs, iejūgts pārī zirgus. Šis ceļš ved cauri mūsdienās esošajai mežaparka zonai, kuras otrā pusē atrodas Gaujienas kapsēta. Spriežot pēc pirmo apbedījumu datumiem, kapsēta radās daudz agrāk, nekā tika uzcelta fon Vulfu dzimtas kapliča. Katrā ziņā kapsētas sarga namiņa sienā, kas atrodas kapsētā, ir iemūrēta akmens plāksne ar datumu '1884', pašā kapsētā atrodas piemiņas norāde ar datumu '1844', bet uz krustiem salasāmi 1850. gadu datējumi. Taču saskaņā ar tolaik pastāvošo tradīciju 'dieviem' muižniekiem neklājās ļaut vienkāršajiem ļaudīm pieskarties savai dievišķajai dzīvei. Tāpat arī savai nāvei.

Un tas viss, ņemot vērā, ka zinošais un veiksmīgais muižnieks-zemes īpašnieks Jūliuss fon Vulfs, kuram bija juridiskā izglītība, visai saprātīgi veidoja savas attiecības ar apkārt dzīvojošajiem no dzimtbūšanas atbrīvotajiem zemniekiem. 1860. gados viņš katrā pagastā uzcēla skolas, maksāja tur strādājošajiem skolotājiem, uzaicināja darbā ārstu... Salīdzinājumam. Pēc Ādolfa Heinriha fon Vulfa nāves mantinieki saņēma īpašumus, kuru vērtība tika lēsta 1 251 600 sudraba rubļu apmērā. Galvenais mantinieks Jūliuss fon Vulfs saņēma 12 muižas no 25, kuru vērtība bija 530 600 sudraba rubļu. Taču rezultātā viņš savu stāvokli spēja vairot tik ievērojami, ka viņa vecākais dēls Ādolfs Gerhards fon Vulfs (1857-1904, lat. Ādolfs Gerhards fon Vulfs / vācu Adolf Gerhard Boris Emil Baron von Wulf) sev Cēsvaīnē uzcēla medību pili, būvniecībā ieguldot jau 3 000 000 zeltā. Turklāt, itin nemaz nemainot savu ierasto un ļoti izšķērdīgo dzīvesveidu.

Bet jaunākais dēls Voldemārs, kurš mantoja Gaujienas muižu, bezrūpīgi vadīja viņam pakļauto muižas pagastu dzīvi. Bet, saņēmis no valsts kompensāciju par 1920. gada zemes reformas rezultātā konfiscēto īpašumu (jo ir zināms, ka par valsts labā nacionalizēto īpašumu iepriekšējie īpašnieki saņēma naudas kompensāciju!), viņš uz visiem laikiem pameta Latviju un 1924. gadā nomira savu senču zemē - Vīsbādenē.

Par valstij atstāto īpašumu barons saņēma zināmu naudas kompensāciju. Lai gan, spriežot pēc pils kompleksa vēriena un iespaidīguma, salīdzinājumā ar zaudēto barons saņēma vien druskas...

Ceļa meža daļas sākumu, kas savienoja sklipi ar pili, iezīmēja varenīgi kalti vārti, kas balstījās uz ne mazāk pamatīgiem akmens stabiem, izgatavotiem no pelēka karjera granīta. Bet, tā kā Latvijā karjera granītu nekad nav ieguvuši, tātad materiāls bija ievests. Un, visticamāk, no Skandināvijas vai Krievijas ziemeļiem.

Tas, kas tagad pilda vārtu funkciju, ir jaunveidojums, nožēlojams salīdzinājumā ar to, kas tur atradās sākotnēji. Mums pagaidām nav izdevies atrast 20.-30. gadu fotogrāfijas, taču akmens pamati ar metāla vadotnēm vārtiem un vārtiņiem vienkārši pārsteidz ar savu monumentalitāti. Turklāt uz vārtu stabiem, spriežot pēc visa, agrāk atradās arī kādi dekoratīvi elementi. Taču tagad šo virsdaļu vairs nav. Patiešām, baroni fon Vulfi grasījās valdīt šajās vietās mūžīgi...

Tālāk ceļš uz sklipi ved cauri mežaparka zonai, kurā daudzi koki pretendē uz valsts aizsargājamo statusu. Milzīgas gadsimtu vecas priedes, varenīgas egles, kļavas, liepas... Jau vairākus gadus pašvaldība mežaparkā veic zināmus darbus, un viss apkārt vienlaikus izskatās gan aizaudzis, gan kopts... Un atstāj patīkamu iespaidu par šādai vietai pienācīgu klusumu.

Turklāt arī tagad, 149 gadus pēc uzcelšanas, ir redzams, ka ceļš uz kapliču, kas ved cauri ciemam, vārti un ceļa meža posms no pils augšējiem stāviem ir ļoti labi pārskatāmi. Un šī ceļa galā pilnīgi skaidri varēja saskatīt pašu sklipi.

Pašam sklipim ir taisnstūrveida pamatu forma - 8 x 12 metri, tas stiepjas šķērsām ceļam, kas ved uz pili. Turklāt sienās bija divas masīvas ozolkoka durvis, kas ļāva iziet cauri sklipim no vienas puses uz otru. Un pilnīgi var iztēloties, kā nepieciešamības gadījumā, atverot durvis līdz galam, zāles iekšienē tika novietots zārks ar mirušā ķermeni ilgstošai uzglabāšanai. Bet pēc tam, pēc vajadzīgo sagatavošanās darbu veikšanas, zārks tika pārvietots uz pastāvīgo atrašanās vietu. Šādu vietu bija vismaz divas, bet par to nedaudz vēlāk.

Augstie, arkveida sklipja logi atradās pa labi un pa kreisi no galvenajām ieejas durvīm. Rāmji bija izgatavoti no ozolkoka, turklāt tik kvalitatīvi, ka arī pēc gadu desmitiem ilgas postīšanas un atmosfēras iedarbības tie saglabā savu izturību. Bet skavas, eņģes un skrūves, kas bija izgatavotas no bronzas, laika gaitā nav cietušas nemaz.

Turklāt telpas stūros pie logiem ir saglabājušās visai apjomīgas nišas, kurās agrāk, šķiet, atradās kādas skulptūras. Tagad atliek vien minēt, ko tieši šīs skulptūras attēloja. Taču diametrā tās varēja sasniegt 45-50 cm, bet augstumā - līdz metram, neskaitot postamentu. Fon Vulfu ģimene piederēja luterānismam, tātad, visticamāk, runa varēja būt par eņģeļu attēliem. Lai gan - kas to lai zina...

Pēc saglabājušos aprakstu liecībām kapličas jumts bijis kupolveida. Taču, tā kā celtnei bija izstiepta forma, nav īsti skaidrs, kā tas viss izskatījās galīgajā variantā. Apsekojot apbedījumu kompleksu, mēs nonācām pie secinājuma, ka sklepis tika izmantots kā fon Vulfu dižciltīgās dzimtas kulta vietas sastāvdaļa. Un, šķiet, pirmām kārtām pašiem tuvākajiem radiniekiem. Un izskatās, ka apbedījumi notika nevis pašā sklipī, bet gan laukumā aiz tā. Un tad kļūst saprotams arī otro durvju uzdevums.

Un pilnīgi var pieņemt, ka viss norisinājās šādi.

Kad radās tāda nepieciešamība, sarkofāgs ar ķermeni (vai masīvs ozolkoka zārks, vai zārks, kas ievietots ārējā zārkā) pa galvenajām durvīm tika ienests sklipī un atstāts tur glabāšanai līdz apbedīšanas dienai. Turklāt jau bija pilnīgi iespējams sākt visu nakti ilgušus lūgšanu lasījumus un zināmus dienas dievkalpojumus. Tika noteikts apbedīšanas datums un gaidīta pavadītāju un dzimtas locekļu ierašanās. Bet tajos gados tas prasīja daudz laika!..

Vienlaikus laukumā aiz sklipja tika sagatavota īpaša kripta - kaps ar no ķieģeļiem un akmens būvētām sienām, kas nošķīra zārku ar ķermeni no augsnes ap kapu. Ja šī būvniecība tika veikta, ievērojot nepieciešamo hidroizolāciju, tad turpmāk tur esošais zārks desmitiem vai pat simtiem gadu varēja saglabāties neskarts. Jo, kā zināms, ozols un apse mitrumā gandrīz nepūst.

Zārku ar mirušā ķermeni nolaida kapā, bet no augšas kriptu hermētiski noslēdza ar akmens plāksni vai no akmeņiem vai ķieģeļiem veidotu arkveida kupolu, šuvju vietas apmetot, lai nodrošinātu iespējami labāku hidroizolāciju. Pēc tam kripta tika apbērta ar zināmu zemes slāni, uz kura pilnīgi varēja augt zālaugi.

Un tieši šīm vajadzībām bija paredzēts laukums aiz kapličas. Un, ja bija iecerēts, ka zārks ar mirušā ķermeni šajā vietā paliek uz visiem laikiem, tad tā arī rīkojās.

Pats apbedījumu laukums aizņem ne mazāk kā 200 m2 un, tāpat kā kapličas pamati, ir pacelts virs kopējā augsnes līmeņa vismaz par 60-70 cm. Teritorijas stūros bija iestādīti četri ozoli, no kuriem viens tomēr ir gājis bojā. Savukārt telpu starp ozoliem aizņēma tūjas. Tās no tām, kas saglabājušās līdz mūsu dienām, izskatās visai iespaidīgi...

Bet, ja pēc kāda laika bija paredzēts mirstīgās atliekas izņemt un pārnest uz citu vietu, tad pēc izvadīšanas zārku no kapličas iznesa un novietoja pagraba kriptā glabāšanai uz jebkādu laiku.

Ieeja kapličas kriptā atrodas pa kreisi no galvenajām ieejas durvīm, zemes līmenī. Agrāk tā bija aizvērta ar divviru ozolkoka durvīm, kas bija ievietotas no iekšpuses. Kāpēc tieši ozolkoka? Tāpat kā visas pārējās kapličas konstrukcijas koka daļas. Fon Vulfi bija pazīstami kā skaistā lietpratēji un uz greznību netaupīja...

Savādi, bet izskatās, ka ārpusē virs ieejas kriptā bija ierīkota kāda nojume, kuras uzdevums bija pasargāt padziļinājumu, kur atradās pagraba durvis, no ūdens ieplūšanas stipru lietu laikā. No šīs nojumītes ķieģeļu mūrī ir palikusi skaidri saskatāma pēda. Nav saprotams, kāpēc arhitekts par to nebija padomājis jau pašā sākumā.

Ir redzams, ka savulaik tika mēģināts dzimtas kapenes iznīcināt. Taču sienu biezums sasniedz pat 100 cm, un ar rokām sašķaidīt tik masīvu mūri izrādījās neizpildāms uzdevums. Ko varēja salauzt, to salauza, bet spridzināt tomēr nesāka. Tā nu drupas arī stāv, gaidot savu - tagad jau nenovēršamo - likteni. Aizmirstību...

Papildinājums

Mākslīgā intelekta tulkojums (oriģināls krievu valodā)